Cienījamais lasītāj, vēlos tevi iepazīstināt ar Līgu Ķikuti, kura ir sabiedriski aktīva sieviete ar redzes problēmām jau kopš dzimšanas. Šobrīd viņa strādā žurnālā «Rosme».
Līga: «Rosmē nonācu ar Nodarbinātības valsts aģentūras palīdzību, jo gada laikā bija grūti atrast piemērotu darba vietu veselības problēmu dēļ. Kā zināms, cilvēkiem ar redzes invaliditāti ir sarežģīti atrast darbu, tādēļ pieteicos uz subsidētajām darba vietām».
Viena no vakancēm, kas tika piedāvāta, bija Latvijas Neredzīgo biedrības žurnālā «Rosme».
Līga: «Agrāk strādāju Sabiedrības veselības aģentūrā savā specialitātē pilnas slodzes darbu, kuru atradu pašas spēkiem. Iepriekšējā darba vietā nostrādāju četrus gadus līdz brīdim, kad valstī sākās krīze un mana darba vieta tika likvidēta, līdz ar to daudzi cilvēki palika bez darba. Toreiz nesaskatīju gandrīz nekādas karjeras alternatīvas, jo visur, kur varēju likt lietā savas zināšanas, bija nepieciešama B kategorijas autovadītāja apliecība. Panikā, ka man ir tik maz darba iespēju, pieteicos kosmētiskās masāžas kursos, kurus arī pabeidzu. Apmeklēju NVA atrakciju, ko sauc par karjeras konsultāciju. Kāpēc atrakcija? Tāpēc, ka tur visiem ir viens karjeras tests, kur jāatbild uz jautājumiem par to, ko patīk vai nepatīk darīt. Lieki piebilst, ka redzes invalīdam ir ļoti ierobežotas iespējas izvēlēties, kas patīk vai nepatīk, jo pilnīgi viss ir pakārtots redzes atlikuma sniegtajām iespējām. Dzīve iegrozījās tā, ka nonācu «Rosmē».
Prasīju jaunietei, ja būtu iespēja, vai viņa vēlētos turpināt darbu žurnāla «Rosme» redakcijā?
Līga: «Gribētu, jo darbs ir interesants, dinamisks un mainīgs. Nenotiek tā, ka piecas dienas nedēļā ir jādara viens un tas pats, šeit darbs mainās.
Strādājot varu uzzināt daudz ko jaunu par redzes invalīdu ikdienu un aktuālām lietām. Patīk piedalīties žurnāla veidošanā, meklēt un tulkot dažādus rakstus».
Līga: «Esmu beigusi Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības fakultāti. Mana specialitāte ir vērsta uz veselības aprūpes administrēšanu un veselības veicināšanu. Tas gandrīz viss ir papīru darbs, kas saistīts ar medicīnu, bet ne tiešā veidā ar ārstēšanu. Strādājot šajā jomā, jābūt nopietnām pamatzināšanām medicīnā, tādēļ vajadzēja apgūt medicīnas pamatpriekšmetus, tiesa gan, saīsinātā veidā.
Mācījos to pašu ko ārsti. Ja ārsts anatomiju mācās pusotru gadu, tad es mācījos gadu.
Pēc universitātes beigšanas atradu darbu savā specialitātē, jo tolaik darba bija daudz un cilvēkus vajadzēja.
Piemērota darba atrašana, kur netika prasīta autovadītāja apliecība vai arī kas tāds, ko ar redzes invaliditāti darīt būtu neiespējami, problēmas nesagādāja».
Līga uzskata: «Ja jādara darbs, kur nepieciešamas datorzināšanas un ir tehniskās iespējas darba vietu saprāta robežās pielāgot cilvēkam ar redzes traucējumiem, tad atrast darbu un pilnvērtīgi strādāt var. Iepriekšējā darba vietā pēc speciāliem pielāgojumiem nebija vajadzības, jo jebkuram datoram jau standartaprīkojumā ir diezgan plašas palielināšanas iespējas, tās tikai jāprot atrast».
Pajautāju meitenei, vai viņai līdz darbam žurnālā ir bijusi saskare ar LNB, kā arī ar cilvēkiem, kuriem ir redzes traucējumi.
Līga: «Līdz darbam «Rosmē» nebiju saskārusies ar LNB un redzes invalīdiem. Pašai redzes problēmas ir jau kopš bērnības un pēc idejas vajadzēja mācīties Strazdumuižas internātvidusskolā».
Jautāju, kā vecāki pieņēma to, ka Līgai ir redzes problēmas un viņa būs nedaudz savādāka
Līga: «Viņi man centās nodrošināt maksimāli komfortablus apstākļus, jo ilgu laiku es neapzinājos, cik slikti redzu. Vecāki nenojauta, cik maz es patiesībā spēju redzēt. Redzes lauks tika izmērīts astoņu gadu vecumā, un tad daļēji atklājās skarbā patiesība par manu redzes stāvokli. Vecāki un vecvecāki ļoti uztraucās, ko man atļaut darīt un ko nē, jo viņiem bija stereotips, ka lasīšana un adīšana bojā acis, bet mana slimība ir ģenētiska, tas nozīmē, ka slimībai ir sava, ieprogrammēta gaita un tai nav nekāda sakara ar redzes saspringumu.
Vecāki par mani uztraucās kaut vai tā iemesla dēļ, ka ar visu savu šauro redzes lauku es sēdos velosipēda mugurā un braucu, kur acis rāda, līdz brīdim, kad sāka prasīt velosipēda vadītāja apliecību, ko man iegūt bija neiespējami. Arī satiksme uz lauku ceļiem kļuva intensīvāka, jo saradās daudz ārzemju automašīnu. Ar velosipēdu braucu visu pamatskolas laiku, bet tad man izrakstīja jaunas brilles, optikas veikalos bija parādījušās briļļu lēcas no jauniem, vieglākiem polimērmateriāliem, un vecāki, protams, labu gribot, iegādājās šādas brilles. Rezultātā, braucot pret sauli, vairs nevarēju redzēt ceļu. Šobrīd šad un tad ar velosipēdu pavizinos stadionā, kur apkārt nav automašīnu».
Savas skolas gaitas meitene uzsāka 1989. gadā, toreiz viņa dzīvoja tālu no
Rīgas — Liepājas rajonā. 80. gadu beigās un 90. sākumā uz galvaspilsētu izbraukāt bija sarežģīti, jo vajadzēja braukt ar pārsēšanos tā, ka vienas dienas laikā aizbraukt turp un atpakaļ nebija iespējams.
Mazajai skolniecei problēmas nesagādāja komunikācija ar citiem bērniem, bez tam, viņa jau patstāvīgi bija iemācījusies lasīt.
Līga: «Burtus es zināju un neilgi pirms savas sestās dzimšanas dienas sāku likt tos kopā, jo man tieši tajā minūtē neviens nelasīja priekšā, un līdz ar to iemācījos patstāvīgi lasīt. Lasīju daudz, tāpēc mamma mani sauca par zinātnes upuri.»
Meitenei nebija citu problēmu, kas liegtu mācības uzsākt masu skolā. Vecāki izlēma, ka viņai jāmācās parastajā skolā kopā ar bērniem, kuriem nav nekādu ierobežojumu.
Ārsti uzskatīja, ka bērnam jāmācās speciālajā skolā, un centās iestāstīt vecākiem: «Jūsu bērnam tur būs labāk!», tādēļ Līgai bērnībā radās riebums pret visu, kas ir speciāls.
Prasīju Līgai, kā viņai skolas gados veicās ar mācībām.
Līga: «Ar mācībām galā tiku labi. Mani nosēdināja pirmajā solā, lai gan, uzsākot skolas gaitas, pirmajā klasītē man tika nozīmēta mājmācība.
Mācībās no pārējiem neatpaliku un, sākot ar otro klasi, skolu apmeklēju kopā ar klasesbiedriem.»
Pamatskolas pēdējās klasēs un vidusskolā Līga piedalījās vairākās matemātikas un ķīmijas olimpiādēs, kur tālāk par rajona olimpiādēm gan netika, bet galvenais taču ir piedalīties un just sacensības garu.
Līga: «Skolā mācību procesā ar mani nebija tik daudz problēmu, kā ar vairākiem veseliem bērniem.»
Meitene apmeklēja mūzikas skolu, kur strādāja mamma. Tur gan Līgai bija cita apmācības pieeja, jo viņa nevarēja vienlaicīgi spēlēt vijoli un skatīties sīkajās, meitenei nesaskatāmajās notīs. Tā kā kopētāju un citu tehnikas brīnumu laikmets Latvijā vēl nebija sācies, un lielas notis nokopēt nevarēja, skolniecei nācās vijoļspēli apgūt pēc dzirdes, tomēr skolu viņa absolvēja sekmīgi.
«Vēlāk, kad arī interešu izglītībā strādājošajiem tika izvirzīta prasība pēc augstākās pedagoģiskās izglītības, mana vijoles skolotāja rakstīja diplomdarbu par bērnu ar speciālām vajadzībām apmācību. Detaļas nezinu, bet esmu dzirdējusi, ka zem recenzijas esot pierakstīts: «Paldies par informāciju!»,» piebilst Līga.
Pajautāju jaunajai sievietei, ko viņa ieguva vai zaudēja, nemācoties Strazdumuižas internātvidusskolā.
Līga: «Šobrīd domāju, ka esmu ieguvēja, jo atrados dažādās vidēs un varu salīdzināt, līdz ar to par lietām spriežu savādāk. Reizēm tas palīdz uzdrošināties vai izlemt, kad labāk paklusēt. Saskaroties ar citiem redzes invalīdiem ikdienā, redzu lietas, kuras ir savādākas nekā apkārtējā sabiedrībā. Kad sāku strādāt «Rosmē», ar laiku nonācu pie secinājuma, ka, ja vājredzīgs bērns apmeklē redzīgo skolu, tad gribot negribot dažām lietam ir jāmeklē alternatīvie risinājumi, kuri speciālajā skolā jau ir nodrošināti. Tā vietā, lai izmantotu jau sen izgudrotas mācību metodes un materiālus, man kopā ar vecākiem un skolotājiem nācās meklēt dažādus risinājumus, tādēļ uzskatu, ka esmu nedaudz zaudējusi tīri informācijas ziņā. Priecājos, ka savu bērnību varēju pavadīt mājās pie vecākiem.»
Viens no jautājumiem izskanēja šādi: Kas tevi izbrīnīja, ienākot redzes invalīdu sabiedrībā?
Līga: «Izbrīnīja lielā savstarpējā uzticēšanās redzes invalīdu starpā, jo tā ir lielāka nekā sabiedrībā, kurā uzturas cilvēki bez speciālām vajadzībām. Ja ārpus redzes invalīdu vides kādam pateiksi, ka sliktāk redzi vai kaut ko neredzi, tad tur nevienam tas neinteresēs, labākajā gadījumā tev pateiks: «Man ir vienalga, tās ir tavas problēmas!» Un kur nu vēl pateikt, ka neredzēšanas dēļ esi kādam uzticējies!
Attieksme nereti ir tāda, it kā invaliditātes radītā nespēja būtu kaut kāda kaprīze.»
Runājām kā jaunieti, redzes invalīdi, pieņēma un pieņem apkārtējā sabiedrība.
Līga: «Ir daudz stereotipu, un, lai cik jocīgi neliktos, lielākoties tie ir pieaugušiem cilvēkiem, nevis bērniem, kuri to uztver normāli. Protams, mācoties skolā, dažreiz bija nesaprašanās ar apkārtējiem, bērni nesaprot, ka nodara pāri, jo viņi līdz zināmam vecumam to nespēj apzināties, un ar viņiem par to neviens nerunā. Piemēram, ja man nav perifērās redzes, tad problēmas sagādā pat parasta pikošanās, dažreiz nebija patīkami tikt appikotai.
Pavisam izstumta no apkārtējās sabiedrības netiku. Nebija tā, ka dzīve ir beigusies un būtu jāmaina skola.»
Līga turpina: «Savādāk ir ar pieaugušajiem, kuri šajā ziņā ir nesaprotoši. Reizēm esmu nonākusi situācijās, kad jāprasa palīdzība pārdevējiem veikalos, jo neredzu attiecīgās preces un cenas. Bērnībā dzīvoju mazpilsētā, kur visi viens otru pazina, un tāpēc problēmu nebija. Tās sākās, izejot ārā no savas vides, uz vietu, kur esi svešs apkārtējiem, līdz ar to dažādās iestādēs vai veikalos tika nelaipni atbildēts vai uzbļauts. Līdzcilvēkiem mans izskats neasociējās ar redzes invalīdu, jo sabiedrībā valda stereotips, ka cilvēks, kam ir redzes traucējumi, izskatās pēc veca sakņupuša večuka, nevis skaistas meitenes.
Sēžot rindā pie acu ārsta, ir gadījies dzirdēt cienījama vecuma cilvēku komentārus par to, kādēļ gan man vajadzētu apmeklēt oftalmologu.»
Meitene turpina stāstīt: «Mācību procesā tevi pavada tie paši stereotipi, kas sabiedrībā. Pamatskolā un vidusskolā to nejutu, bet augstskolā gan.
Ir nācies noklausīties nepatīkamus komentārus no vairākiem pasniedzējiem par to, ka man būtu nepieciešamas stiprākas brilles, tā teikt, pielāgosim cilvēku videi, nevis vidi cilvēkam. Viņu rīcība lika noprast, ka cilvēkam ar redzes traucējumiem augstskolā nav ko darīt. Par atklātu tādu palīglīdzekļu izmantošanu, kā lupa vai datora pielāgošanu manām vajadzībām programmu standartiespēju robežās, nebija ko sapņot. Bieži apzināti tēloju, ka nesaprotu, jo uz nesaprašanu reaģē daudz saprotošāk un iecietīgāk nekā neredzēšanu.»
Brīvajā laikā jauniete nodarbojas ar adīšanu — ada cepures, šalles, džemperus kā sev, tā arī draugam.
Līga uzskata: «Redzes invalīdiem ir specifiskas vajadzības, bet tām nevajadzētu būt par šķērsli, lai viņi varētu dzīvot starp redzīgajiem. Daudzi cilvēki ar redzes traucējumiem ir norobežoti no apkārtējās sabiedrības, un tādēļ apkārtējie nezina par viņu vēlmēm un vajadzībām, tā rezultātā rodas dažādi mīti un izdomājumi, kas nav patiesi un tikai sarežģī dzīvi.»
Kristaps Āboliņš «Rosme»
