2019. gads ir iesācis interesanti. Ar valdības posteņu dalīšanu. Ar politiķu nomelnošnas kampaņām un savu amīciju paceļšanu pār sabiedrības vajadzībām. Ar neskaidrību dažādās jomās. Arī Labklājības. Beidzot ir jauna ministre …
2019. gads ir iesācis interesanti. Ar valdības posteņu dalīšanu. Ar politiķu nomelnošnas kampaņām un savu amīciju paceļšanu pār sabiedrības vajadzībām. Ar neskaidrību dažādās jomās.
Arī Labklājības. Beidzot ir jauna ministre un jācer, ka viņai ir skaidrs redzējums par pašām neatliekamākajām darbībām, kas būtu jāveic. Apvienības Apeirons skatījumā tā noteikti ir nabadzības mazināšana cilvēku ar invaliditāti vidū. Tas saistās ar sociālā nodrošinājuma pabalsta pārskatīšanu un ar to saistītajiem jautājumiem. H.Abu Meri, iepriekšējās Saeimas laikā, pat izveidoja deputātu darba grupu, lai os jautājumus sakārtotu, bet diemžēl pačibēja deputāts un arī interese pazuda, tā īsti pat neuzplaukusi. Labklājības ministrijas ierēdņi bija sagatavojuši priekšlikumus un iesniedza Saeimas Sociālo jautājumu komisjā izskatīšanai, bet tā arī kaut kur tajos gaiteņos tas viss ir iesprūdis, apputējis un aizmirsts. Nu ko Sāksim no jauna?
Tāpat kā svarīgi ir vēl divi jautājumi par kuriem ir pārklāts ierēdņu noslēpumainībasplīvurs – asistentu pakalpojums un Tehnisko palīglīdzekļu reforma. Vai tehnisko palīglīdzekļu nodrošināšanai ir jāpaliek Vai varu rehabilitācijas centra paspārnē? Man liekas, ka nē, jo nu jau vairākus gadus ar šo funkciju iestāde netiek pietiekami kvalitatīvi galā. Jā ir uzlabojumi, bet tikai pēdējā laikā, jā ir vēlme, bet joprojām vismazāk tiek domāts par cilvēku, kurš ir gala lietotājs. Iespējams to var mēģināt uzlabot, bet iespējams ir jāveido tā saucamā”Vaučeru” sistēma, kāda darbojās gandrīz visās ES valstīs un kuru atzinīgi ir novērtējuši cilvēki ar invaliditāti attiecīgajās valstīs. Ir jāmaina un jāvirzās uz priekšu, nevis visu laiku jāstutē sistēma, kas dikti klibodama kustās.
Un tad vēl asistentu pakalpojums. Cik šķēpu ir lauzts un cik dažādas darba grupas bijušas, bet joprojām , lai atskaitītos par šo pakalpojumu ir jānes absurdi rēķini, izziņas, čeki, recepšu kopijas un joprojām cilvēks tiek uzskatīts par meli un krāpnieku. Mīļie ierēdņi! Ja reiz tādu sistēmu esat izveidojuši, tad tā arī cilvēki tajā dzīvo! Ja reiz nav normālas izvērtēšanas cik lielā apmērā Tev asistents ir nepieciešams, tad dodot visiem vienādu stundu skaitu, neizvērtējot vaicilvēks reāli šo asistentu izmanto unvai viņam vispār tas ir vajadzīgs?! Tad ko tad Jūs gaidījāt? Izvērtējie cilvēka vajadzības un tikai tad varēs saprast, ka vienam cilvēkam ir nepieciešama palīdzība automašīnas uzturēšanai, bet otram patiešām vajadzīgs cilvēks līdzās 24 stunadas diennaktī, bet trešajam ne vajag ne asistentu, ne pavadoni, bet ir nepieciešama cilvēka cienīga pensija. Un tās atrunas, ka dzīvojam tācu Latvijā un ko mēs daudz varam gribēt…! Mēs varam gribēt un prasīsim! Un droši vien kļūsim stiprāki, nesatoties uz to, ka kaut kur mūs kādās darba grupās “aizmirst paaicināt” vai kaut ko izdara un tikai tad atcerās, ka arī jāsaskaņo ar nevalstiska’jām orgaizācijām. Kļūsim tikai stiprāki un iesaistīsimies ar
i turpmāk!
