Vai būs reforma tehnisko palīglīdzekļu piešķiršanā?
Publiskā Iepirkuma sistēma tehnisko palīglīdzekļu nodrošināšanā ir smagnēja, tās dēļ ne visi saņem tieši viņu vajadzībām pielāgotus palīglīdzekļus. “To var salīdzināt ar situāciju, ka valsts paredz visiem nopirkt kurpes, un piedāvā tikai 45. lieluma apavus brūnā krāsā”, spriež Invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” valdes priekšsēdētājs Ivars Balodis. Gan Labklājības ministrija (LM), gan vairākas nevalstiskās organizācijas uzskata, ka nepieciešamas izmaiņas tehnisko palīglīdzekļu izsniegšanas kārtībā, ieviešot patērētāju tiešas izvēles principu ar vaučeru jeb kuponu sistēmas izveidi. Tāda jau darbojas Igaunijā.
Valsts apmaksātus ratiņkrēslus, pašaprūpes palīgierīces, palīglīdzekļus mājsaimniecības un telpu pielāgošanai un daudzas citas nepieciešamas lietas personas ar invaliditāti saņem Nacionālajā rehabilitācijas centrā (NRC) “Vaivari”. “Pagājušajā gadā tehniskie palīglīdzekļi piešķirti ap 12 000 personu. Rindā uz tehniskajiem palīglīdzekļiem gaida apmēram četri tūkstoši cilvēku,” stāsta LM Sociālo pakalpojumu departamenta direktora vietnieks Aldis Dūdiņš. Ir lietas, pēc kurām cilvēkiem rindā jāgaida līdz pusgadam, neslēpj NRC “Vaivari” valdes loceklis Mārtiņš Oliņš. Taču piemetina, ka sākts intensīvs darbs, lai jau gada otrajā pusē rindas nebūtu garākas par diviem mēnešiem. M. Oliņš skaidro, ka diezgan ātri tehniskos palīglīdzekļus saņem tie cilvēki, kam tie vajadzīgi pirmo reizi, taču mēdz būt, ka ilgāk jāgaida rindā pēc otrreizējās nepieciešamības palīglīdzekļiem.
Šogad jaunu tehnisko palīglīdzekļu iegādei NRC “Vaivari” ministrija no valsts budžeta plānojusi 3,7 miljonus eiro; pieskaitot izdevumus administrēšanai, kopējā summa ir 4, 4 miljoni. A. Dūdiņš norāda, ka decembrī neatkarīgu ekspertu pētījumā secināts: naudas diemžēl ir par maz.
Vienlaikus, piemēram, uz pagājušā gada 1. oktobri noliktavās bijuši 1694 neizsniegti personīgie pārvietošanās palīglīdzekļi (t. sk. arī rolatori un kruķi) un 3398 personīgās aprūpes palīglīdzekļi (t. sk. vannas dēļi un ģērbšanās palīglīdzekļi), kurus dažādu iemeslu dēļ cilvēki nav izņēmuši, tādējādi kavējot rindas virzību. Pārskata ailītē ir vēl piezīme “TP palīglīdzekļu skaitā neietilpst morāli novecojuši TP (850 gabali)”.
Pārmaiņas nobremzētas
LM un nevalstiskās organizācijas vairākus gadus ir spriedušas par nepieciešamo reformu. Iepriekšējā Saeima pērnvasar lēma, ka vajadzīgi grozījumi Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā. Viena no plānotajām izmaiņām paredzēja, ka cilvēks pats no sertificēto uzņēmumu saraksta izvēlētos, kura piedāvātā lieta viņam der vislabāk, un par to norēķinātos ar Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas (VDEĀVK) izsniegtu kuponu. Taču decembrī jaunās Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas deputāti nebija gatavi atbalstīt grozījumus. Viņi vispirms iepazīsies ar situāciju, vērtēs, un kaut kad vēlāk atgriezīsies pie jautājuma.
“Vaivaru” amatpersona M. Oliņš argumentē, ka cilvēkam jau tagad esot iespēja nevis ņemt NRC piedāvāto tehnisko palīglīdzekli, bet pašam izvēlēties uzņēmumu, no kura to iegādāties par valsts līdzfinansējumu. Tikai par NRC piešķirtā palīglīdzekļa remontu, ja vajag, gādājot “Vaivari”, kurpretī par nopirktā apkopi jārūpējas pašam. M. Oliņš uzskata, ka noraidītajā vaučeru sistēmā ir vēl citas problēmas. Piemēram, tikusi aizmirsta tā cilvēku grupa, kuriem nebūtu prasmju vai vēlēšanās pašiem meklēt vispiemērotāko, bet kuri gribētu tikai ierasties un saņemt valsts iestādes sagādātos palīglīdzekļus. “Vaivaru” filiāles ir Rīgā, Kuldīgā un Rēzeknē. Bet pēc reformas uzņēmumiem, kas piedāvās palīglīdzekļus, būtu jāveido filiāles reģionos, un tas tehnisko palīglīdzekļu pakalpojumu sadārdzinātu.
Vai zina par otro iespēju?
Mamma Jana Krūmiņa, kurai ir meitiņa ar īpašām vajadzībām, ir izmantojusi iespēju ģimenei pašai izvēlēties meitai vispiemērotāko ratiņkrēslu. Viņa ir apmierināta gan ar valsts piešķirtā finansējuma lielumu, gan ratiņkrēsla kvalitāti. Jana stāstījusi vairākām citām mammām – jūs varat neņemt “Vaivaru” piedāvātos ratiņkrēslus, bet izraudzīties bērnam vieglākus un ērtākus! Taču daudzi vecāki neko neesot zinājuši par šo alternatīvu. LM pārstāvis Aldis Dūdiņš savukārt spriež, ka “Vaivari” informāciju sniedz, arī ministrijas interneta vietnē tā atrodama, taču varbūt izmantot šo iespēju cilvēkus atturot līdzfinansējuma nepieciešamība, vajadzība vispirms ieguldīt privātos resursus vai kādi citi apstākļi.
Jana Krūmiņa pazīst uzņēmīgas ģimenes, kuras atrod ziedotājus un tad brauc iegādāties bērniem tehniskos palīglīdzekļus uz Igauniju, Vāciju.
Viņas meitiņai ratiņkrēsls ir tikai viena no nepieciešamajām lietām. Vajadzīgas arī nakts ortozes. Diemžēl pirms pusotra gada “Vaivaru” ieteiktās firmas izgatavotās nakts ortozes meitas fizioterapeits aizliedzis lietot kā nepiemērotas. Taču tagad ārsts saka, ka ortozes noteikti jālieto. Ko darīt, ja valsts nauda jau iztērēta par neatbilstīgiem palīglīdzekļiem? LM amatpersona uzsver, ka par tehnisko palīgierīču kvalitāti atbild ražotājs, ar kuru var tiesāties. Bet cik daudz laika tiesāties ir vairāku bērnu māmiņai?
Citu pieredze
Tehniskais palīglīdzeklis, no vienas puses, ir kā prece, aprīkojums, kas cilvēkam vajadzīgs, lai iekļautos sabiedrībā, bet, no otras puses, tā ir medicīniska lieta, nepieciešama cilvēka funkciju atjaunošanai, aizvietošanai, uzlabošanai, akcentē A. Dūdiņš. LM ir mēģinājusi runāt ar Veselības ministriju par to, ka sarežģītu palīglīdzekļu pirmreizējai piešķiršanai vajadzētu būt VM, nevis LM pārziņā.
Aldis Dūdiņš ir interesējies par to, kā šajā jomā strādā citās valstīs un saka: “Cik valstu, tik modeļu.” Piemēram, Vācijā obligātajā sociālajā apdrošināšanā iekļauta apdrošināšana ilgstošas aprūpes riskam, un palīglīdzekļus kompensē slimokases no apdrošināšanas resursiem. Igaunijā cilvēks no atbildīgās iestādes saņem vaučeru jeb talonu, un ar to dodas pie pakalpojuma sniedzēja, kas ir iekļauts valsts atzītu pakalpojumu sniedzēju sarakstā. Nav jāgaida nekādās rindās.”Tur gan ir diezgan liels personas līdzmaksājums,” stāsta A. Dūdiņš. Taču pašvaldība novērtē personas turību. Ja tādas nav, samaksāt palīdz pašvaldības sociālais dienests.
A. Dūdiņš piemin arī, ka Latvijā palīglīdzekļu sistēmas pilnveidošanai pētnieki ieteikuši ieviest dalījumu cilvēku funkcionālās aktivitātes gradāciju un tehnisko palīglīdzekļu klases: “To mēs vēl neesam izdarījuši, un pieļauju, ka sabiedrības attieksme pret to diez vai būtu viennozīmīga.” Piemēram, cienījama vecuma senioram, kas pārvietojas tikai pa istabu un pagalmu, pietiktu ar bāzes modeļa ratiņkrēslu. Bet aktīvam cilvēkam, kurš dodas uz darbu, vajadzīgs citāds. Kaut arī seniors varbūt vēlētos tikpat funkcionālu, bet dārgu ratiņkrēslu kā, piemēram, riteņbasketbolista izmantotais.
Var arī nomāt
Tehniskos palīglīdzekļus piedāvā arī nevalstiskās organizācijas. To vidū ir biedrība “Speciālo palīglīdzekļu parks”, ko vada ergoterapeits Toms Bērants. “Ideja dibināt biedrību radās tāpēc, ka mūžīgi pēc palīglīdzekļiem ir bijušas rindas, valstiski problēma nav atrisināta. Bija iespēja sadarboties ar zviedru veselības aprūpes speciālistiem, tāpēc radījām iespēju cilvēkiem saņemt šīs lietas, rindā negaidot. Jo vajadzība pēc rehabilitācijas rodas pēkšņi, un cilvēkam mantas vajag jau rītdien, nevis pēc vairākiem mēnešiem.” Biedrība strādā piekto gadu un nodarbojas ar lietotu tehnisko palīglīdzekļu nomu. Klientu skaits sasniedzis jau 1600 cilvēku, kuri lietas nomājuši. “”Vārds “noma” gan ir simbolisks, jo tā ir ilgtermiņa noma par vienu maksājumu,” teic Toms. “Pieņemsim, ja cilvēkam ir nepieciešams ratiņkrēsls, mēs to atrodam, pēc ergoterapeita veidota atzinuma pielāgojam, sagatavojam atbilstīgi izmēriem un dodam ilgtermiņa lietošanā. Par visa gada nomu par ratiņkrēslu cilvēkam jāsamaksā 40 eiro.”
Biedrībai ir sadarbība ar Skandināvijas labdarības organizāciju. Tajā ir ražotāji, kuri palīglīdzekļus piegādā Zviedrijas tehnisko palīglīdzekļu centram. Skandināvijā likumi liedz lietotus palīglīdzekļus izmantot atkārtoti, skaidro T. Bērants. ” Ieguvējas ir abas puses: mēs saņemam mazlietotus palīglīdzekļus, viņiem nav derīgas lietas jāpārstrādā lūžņos, un tās turpina kalpot citiem.” Biedrībai sākumā bijusi doma piešķirt šos palīglīdzekļus cilvēkiem pilnīgi par brīvu. Taču ir jāuztur telpas, trīs biedrības darbinieki, kā arī jāsedz citas izmaksas – par atvešanu, remontiem, higiēnisko apkopi utt.
Biedrība piedāvā ratiņkrēslus un citus ar cilvēka mobilitāti saistītus līdzekļus. Ir arī higiēnas preču aprīkojums – vannas dēļi, dušas krēsli, tualetes krēsli, funkcionālās gultas.
Biedrībai ir palīglīdzekļi visām vecuma grupām – rolatori, ar kuriem bērni mācās staigāt, pārvietošanās krēsli, pārvietošanās galdi, dažādas citas ierīces un trenažieri, ko izmanto rehabilitācijā. Ir arī tādas ierīces kā mobilie pacēlāji, kas atvieglo asistentu darbu.
Ir palīglīdzekļi, par kuriem jāmaksā mēneša nomas maksa, piemēram, par funkcionālo gultu 36 eiro mēnesī (ar PVN).
“Mums ir ne tikai privātie klienti, bet arī aprūpes iestādes, sociālie centri,” teic Toms. “Pansionātiem dažkārt palīglīdzekļus izdevīgāk nomāt nekā pirkt. Mēs gribam strādāt ar cilvēku pēc iespējas individuālāk. Reizēm ir kompleksas saslimšanas vai funkcionālie traucējumi, kuri liedz cilvēkam lietot kādu standarta palīglīdzekli. Tāpēc nepieciešams veikt modifikācijas. Bieži vien ražotājs vai valsts uzņēmums, kura iepirktajiem palīglīdzekļiem darbojas garantijas, nevar veikt tādus individuālus pielāgojumus. Bet mēs varam modificēt individuāli, droši izjaukt un pielāgot atbilstīgi vajadzībām.”
Toms spriež, ka doma par reformu valsts nodrošināto palīglīdzekļu piešķiršanas jomā ir laba, taču likumprojekts jāturpina uzlabot: “Es atbalstu šo likumprojektu par reformu. Bet jāsauc kopā daudzi profesionāļi, lai tā jaunā sistēma, mehānisms būtu pareizi un precīzi izstrādāts.”
DACE KOKAREVIČA
Publikāciju projektā “Cieņpilnu dzīvi visiem” finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Latvijas Avīze”.
http://www.la.lv/visiem-neder-vienadas-kurpes
