Piedalījos Ziemeļvalstu un Baltijas valstu konferencē par demenci un visiem ērtu pilsētvidi. Konference notika Rīgas Domes sēžu zālē. Prieks, ka darbojās arī dzirdes cilpa, kas ļāva labi saprast runāto. Pārmaiņus klausījos gan ar cilpu, gan ar austiņām tulkojumu latviešu valodā.
Ar prezentācijām uzstājās Anna Žabicka no Vīnes universitātes, arhitekte Dominika Hauderovica no Dānijas, Īra Verma no Somijas un citi.
Visiem noderīgi, dažiem nepieciešami. Kādi bija prezentācijās demonstrētie Universālā dizaina piemēri par fiziskās vides pielāgošanu cilvēku dažādajām vajadzībām? Gandrīz visi runātāji uzsvēra, ka iedzīvotajiem ir jābūt piekļuvei zaļajai zonai un ūdensmalām.
Runāja arī par sabiedrisko transportu. Pieturām jābūt tuvu dzīvesvietām. Neliels attālums līdz pieturām veicina sabiedriskā transporta izmantošanu.
Sirje Salmistu no Tallinas universitātes prezentācijā “Seniorus iekļaujošs ārtelpas dizains Igaunijā” pastāstīja par soliņu projektu Tartu. Tie izvietoti visās pilsētas vietās. Tika noteikts, kur tie vajadzīgi, un vai tā ir privātā vai pašvaldības zeme. Viens soliņš varot mainīt cilvēku dzīvi!
Norvēģijas pašvaldību savienības universālā dizaina un senioriem draudzīgo pilsētu tīklu koordinators Kristians Hellevangs prezentācijās parādīja tādus skatu torņu un pastaigu taku projektus, no kuriem pozitīvā nozīmē galva sareiba – te bildes.
Kādi secinājumi? Manuprāt, arī mums vajadzīgi “soliņu projekti”. Nepieciešamas jaunas un pieejamas pastaigu takas, zaļumi pilsētā un pieejamas ūdensmalas. Ar esošajām atpūtas vietām vien ir par maz. Un nopietni jādomā par jaunu sabiedriskā transporta pieturu ierīkošanu, jo atsevišķās apkaimēs, piemēram, Purvciemā un Dreiliņos, attālumi līdz pieturām ir pārāk lieli.
