Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) uzskaitē ir 7620 bezdarbnieki ar invaliditāti. Latvijas apstākļiem tas ir ievērojams, bet diemžēl vēl līdz galam nenovērtēts resurss, jo īpaši tādēļ, ka gandrīz pusei no viņiem ir profesionālā, bet 11,4% – augstākā izglītība.
“Reģistrēto bezdarbnieku ar invaliditāti skaits samazinās, taču viņu atgriešanās darba tirgū ir lēnāka nekā citām bezdarbnieku mērķa grupām, tāpēc cilvēkiem ar invaliditāti, kuri vēlas strādāt, ir jāsniedz īpašs atbalsts,” uzsver NVA direktore Evita Simsone.
Uzcītīgi un lojāli
Viens no uzņēmumiem Latvijā, kas nodarbina cilvēkus ar invaliditāti, ir mazumtirdziecības uzņēmums “Rimi Latvia”. No aptuveni 5000 darbinieku, kuri strādā 20 “Rimi” veikalos, vairāk nekā 2% ir cilvēki ar invaliditāti, un viņu skaits turpina palielināties.
Uzņēmuma personāla vadītāja Gundega Kirilka norāda, ka uzņēmums atvērts ikvienam kandidātam, kam patīk darbs tirdzniecībā: “Mūsu pieredze rāda, ka darbinieki ar invaliditāti neatšķiras no citiem darbiniekiem un ļoti veiksmīgi integrējas kolektīvā. Viņi bieži vien ir uzcītīgāki un atbildīgāk veic savus pienākumus.”
Jau trīs gadus Sociālās integrācijas valsts aģentūra (SIVA) īsteno ES fonda projektu “Personu ar invaliditāti vai garīga rakstura traucējumiem integrācija nodarbinātībā un sabiedrībā”, kurš noslēgsies šī gada 31. decembrī un kura laikā tika apmācīti simts projekta dalībnieku. Pēdējais apmācību programmas audzēkņu izlaidums būs 19. decembrī.
Aģentūras sabiedrisko attiecību speciāliste Jana Briede pastāstīja, ka ļoti pieprasītas bija radošās prasmju programmas – vainagu izgatavošana, ziedu kārtošana, sveču liešana, tomēr ar iekārtošanos darbā vislabāk veicies audzēkņiem, kuri apguva no noliktavas darbinieku profesionālās izglītības programmas atvasinātās prasmes, piemēram, preču marķēšanu, komplektēšanu un novietošanu tirdzniecības zālē.
Audzēkņi bija arī praksē uzņēmumos, piemēram, veikalu tīklos “Maxima” un “Rimi”, Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledžā, uzņēmumā “Rīgas meži”.
Viena no audzēknēm šovasar strādāja teritoriju projektēšanas, labiekārtošanas un uzturēšanas uzņēmumā “Gartens”. Direktore Laura Pliča ar viņu ir ļoti apmierināta: “Mani patīkami pārsteidza profesionālo iemaņu klāsts, kuras apgūst cilvēki ar invaliditāti, tādēļ ar aģentūras rekomendāciju uzaicināju darbā vienu darbinieci, kura pie mums nostrādāja no pavasara līdz vēlam rudenim un piedalījās Jelgavas pilsētas apstādījumu kopšanā. Par viņu varu teikt tikai to labāko – čakla, apzinīgi veica savus pienākumus. Arī nākamajā sezonā turpināsim sadarbību ar aģentūru, kura pret darbinieku atlasi izturas ļoti atbildīgi, iepazīstas ar uzņēmuma darba specifiku un tikai tad rekomendē piemērotu kandidatūru.”
Uzņēmēji noskata darbiniekus
Novembra sākumā jau trešo reizi notika NVA rīkotā akcija “Atvērto durvju diena personām ar invaliditāti uzņēmumos”, kuras laikā durvis darba meklētājiem atvēra 69 Latvijas uzņēmumi, piedāvājot 163 vakances tādās profesijās kā adīšanas un šūšanas iekārtu operators, grāmatveža palīgs, apkopējs, palīgstrādnieks, dārznieks, krāsotājs un daudzās citās. Uzņēmumos paviesojās 303 bezdarbnieki ar invaliditāti, no kuriem seši ķērās pie darba jau akcijas laikā, bet vēl četri par to vienojās ar darba devēju.
“Akcijas uzdevums ir ne vien veicināt cilvēku ar invaliditāti iekļaušanos darba tirgū, bet arī mazināt stereotipus par viņu nodarbināšanas iespējām, kas dažkārt ietekmē darba devējus. Darba meklētāji ar invaliditāti ir nozīmīga darbaspēka rezerve, un, ja darbs ir piemērots, viņi veiksmīgi strādā visdažādākās profesionālās darbības jomās,” uzsver E. Simsone.
2018. gadā darbā iekārtojās 3839 bezdarbnieki ar invaliditāti, no kuriem gandrīz puse pēc dalības kādā no NVA organizētajiem nodarbinātības pasākumiem, bet 2019. gada pirmajos mēnešos – jau 2047.
Šogad pirmo reizi atvērto durvju dienās piedalījās arī desmit sociālie uzņēmumi, to skaitā kafejnīca “RB Cafe” un zvanu centrs “Sonido”, kas nodarbina cilvēkus ar invaliditāti. Jāpiebilst, ka no Labklājības ministrijā reģistrētajiem 77 aktīvajiem sociālajiem uzņēmumiem 34 nodarbojas ar sociālās atstumtības riskam pakļauto grupu darba integrāciju.
“Tā ir ļoti laba iespēja cilvēkiem ar invaliditāti,” uzskata Siguldas novada biedrības “Cerību spārni” vadītāja Eva Viļķina. Pirms diviem gadiem biedrība izveidoja sociālo uzņēmumu “Visi var”, kurā šobrīd strādā 12 darbinieki, no kuriem 80% ir ar īpašām vajadzībām.
Finansiālu atbalstu uzņēmējdarbībai – līdz pat 90% no projekta izmaksām – nodrošina Latvijas Attīstības finanšu institūcija “Altum”, šim mērķim no Eiropas Sociālā fonda pieejami 12 miljoni eiro.
“Mēs sākām ar labdarības veikalu, kurā arī cilvēki ar invaliditāti var nodot savus adījumus vai citu produkciju, no iegūtās peļņas iegādājāmies aprīkojumu un pakāpeniski radījām darba vietas, piemēram, izveidojām šūšanas darbnīcu un paralēli pieņēmām pasūtījumus,” atklāj E. Viļķina.
Siguldas novada pašvaldība nodevusi uzņēmuma “Visi var” bezatlīdzības lietošanā telpas, kurās atrodas veikals un divas no desmit ražošanas darbnīcām. Preču piedāvājums ļoti plašs.
Drīzumā klientiem tiks piedāvāts arī apdrukas pakalpojums, kuru veiks divi jaunieši ratiņkrēslos.
“Man ļoti patīk strādāt ar cilvēkiem, stāstīt par precēm veikala plauktos. Lai gan man ir invaliditātes grupa, izmācījos par grāmatvedi un visu mūžu esmu strādājusi. Tagad veselības problēmu sakrājies ļoti daudz, bet es priecājos, ka tomēr varu būt noderīga, nav jāsēž mājās un “jāvaktē” savas kaites,” stāsta pārdevēja Līga Zālīte.
“Esam tā pieraduši, ka darbu varam veikt kaut vai ar aizsietām acīm,” ar savām iemaņām lepojas Dzintars Pavlovičs un Aigars Deksnis.
Subsīdijas izdevīgas lielajiem uzņēmumiem
Eiropas Sociālā fonda projekts “Subsidētās darba vietas” 2019. gadā ļāvis izveidot 350 darba vietas NVA reģistrētajiem bezdarbniekiem ar invaliditāti. Līdz pat 24 mēnešiem darba devējiem ir pieejams valsts atbalsts, piemēram, dotācija ikmēneša darba algai, dotācija darba vadītājam, vienreizēja dotācija – līdz pat 711 eiro – darba vietas pielāgošanai.
“Mēs, nevalstiskās organizācijas, ņemam darbā cilvēkus ar invaliditāti subsidētajās darba vietās, jo nespējam samaksāt nodokļus. Šobrīd strādā divi, bet janvārī darbu uzsāks vēl viens. Zinu, ka cilvēki ar īpašām vajadzībām strādā arī Valmieras metālapstrādes uzņēmuma “Valpro” un “Maxima” veikalos,” stāsta fonda “Iespēju tilts” vadītāja Zita Gustavsone no Valmieras.
Arī biedrība “Cerību spārni” regulāri piesakās subsidētajām darba vietām. Tad no saviem līdzekļiem darbiniekiem jāmaksā tikai atvaļinājuma nauda, pārējo finansē valsts. “Ja uz šo programmu startē sociālais uzņēmums, valsts līdzfinansējums darba algai ir tikai 50% apmērā. Kamēr uzņēmums vēl nav atspēries, nav atrasti pareizie darbības virzieni, nav peļņas, samaksāt darbiniekiem pārējo ir neiespējami,” norāda E. Viļķina.
Biedrības “Rīgas pilsētas “Rūpju bērns”” valdes priekšsēdētājs Māris Grāvis uzskata, ka būtu jānošķir subsidētās darba vietas uzņēmējdarbībā un nevalstiskajā sektorā, kurā nav peļņas, bet nosacījumi ir vienādi.
Latvijas Darba devēju konfederācija vēlētos, lai subsidēto darba vietu radīšana attīstītos plašāk un valsts sniegtu lielāku finansiālu atbalstu tiem darba devējiem, kuri vēlas nodarbināt cilvēkus ar invaliditāti, piemēram, samazinot darba devēja apmaksājamo dienu skaitu pārejošas darbnespējas gadījumā.
“Manuprāt, darba integrācijas būtība ir tā, ka darbiniekiem vajag radīt vienlīdzīgu attieksmi. Galvenais ir dot cilvēkam ar invaliditāti iespēju strādāt vispārējā kārtībā. Darbiniecei, kura dzīvoja Saldus novadā, pašvaldība nodrošināja bezmaksas sabiedrisko transportu, lai viņa varētu ierasties darbā. Biju par to priecīga un nedomāju, ka viņu vajag kaut kā īpaši izdalīt vai uzņēmumam vajadzīga materiāla atlīdzība par to, ka mums ir labs darbinieks,” atšķirīgs viedoklis ir Laurai Pličai.
Ar burkānu vai pātagu?
Viens no šķēršļiem, kas daudzus darba devējus dara piesardzīgus, ir Darba likuma 109. panta 2. daļa, kurā noteikts aizliegums uzteikt darbu darbiniekam ar invaliditāti. Tajā gan minēti arī izņēmumi, piemēram, ja rupji pārkāpti darba aizsardzības noteikumi vai darbinieks atrodas alkohola un narkotiku reibumā.
Lai mazinātu darba devēju bažas un veicinātu cilvēku ar invaliditāti nodarbinātību, sagatavoti likumprojekta grozījumi, plānojot atteikties no aizlieguma uzteikt darbu darbiniekam ar invaliditāti. Vienlaikus gan tiek saglabāta prasība štatu samazināšanas gadījumā invaliditāti uzskatīt par priekšrocību turpināt darba tiesiskās attiecības. Jaunā kārtība gan attiektos tikai uz tiem darba līgumiem, kuri tiks noslēgti pēc šī likumprojekta stāšanās spēkā.
Nevalstiskās organizācijas norāda uz vēl vienu problēmu – objektīvi nenopelnāmā jeb nenopelnītā darba samaksa, piemēram, sēžot ratiņkrēslā, nav iespējams nostrādāt pilnu slodzi.
Tas atspoguļojas atalgojumā, turklāt darbs saistās arī ar izmaksām, piemēram, transporta biļetēm, pusdienām, darba drēbēm. Viens no ierosinājumiem – lai valsts atbalsts būtu atkarīgs no darbspēju zuduma pakāpes, bet atlikušo – objektīvi nenopelnāmo, kompensē valsts.
Vēl viens risinājums, lai veicinātu cilvēku ar invaliditāti nodarbinātību, varētu būt obligātās kvotas valsts iestādēs un uzņēmumos. Piemēram, Latvijas Bezdarbnieku un darba meklētāju interešu aizstāvības biedrība aicina Labklājības ministriju noteikt tās 5% apmērā no darbinieku kopskaita. Taču šādam piespiedu pasākumam ir daudz pretinieku – pārāk dārgs, turklāt ko iesākt ar jau esošiem darbiniekiem?
E. Viļķina uzskata, ka uzņēmumiem, kuri nodarbina cilvēkus ar invaliditāti, vajadzētu būt kādiem papildu bonusiem, piemēram, piešķirt kādas nodokļu atlaides.
Pieredzes stāsts: “Tagad man ir sava darba vieta!”
Stāsta Siguldas novada sociālā uzņēmuma “Visi var” šūšanas darbnīcas šuvēja Ināra Ķīsele: “Man bija pašai savs uzņēmums, darbojos tirdzniecības sfērā. Kad slimība izsita mani no sliedēm, darba tirgū bija bail atgriezties, pati vairs nesapratu, ko īsti gribu. Kad pirms gada man piedāvāja darbu šūšanas darbnīcā, nevarēju iedomāties, ka man tas patiks, jo ar šujmašīnu nebiju darbojusies gadus trīsdesmit, kad bērni vēl bija mazi.
Tagad man ir sava darba vieta, ne tikai šujmašīna, bet arī izšūšanas mašīna, pasūtījumu netrūkst. Lai gan darbs nav viegls, taču, kad sāk sāpēt mugura, pleci, varu piecelties, iziet laukā un izvingrināt locekļus. Man ļoti daudz naudas aiziet zālēm, taču nevaru izdarīt un nopelnīt tikpat daudz kā vesels cilvēks. Būtu labi, ja valsts to ņemtu vērā.”
Veiksmes stāstos dalās arī Sociālās integrācijas valsts aģentūras pārstāve Jana Briede: “Pēteris astoņus mēnešus mācījās prasmju programmā “Koka grebšana”, bet pēc tam dedzīgi turpināja iesākto darbu kā palīgstrādnieks pie ērģeļu meistariem. Tagad viņš strādā Bruknas kalna svētību kopienā pie priestera Andreja Mediņa, kur var pilnveidot un attīstīt iegūtās prasmes un zināšanas koka grebšanā, logu, durvju un citu lietu atjaunošanā.
Mārtiņš mācījās prasmju programmā “Preču izvietošana tirdzniecības zālē”. Jau mācību laikā izveidojās lieliska sadarbība ar veikalu tīklu “TOP”, kur Mārtiņam kopā ar citiem audzēkņiem bija iespēja apgūt praktiskās zināšanas īstā darba vidē. Šobrīd Mārtiņš strādā lielveikalā “Domina”, tirdzniecības veikala “Maxima” piena produktu nodaļā.”
REGĪNA OLŠEVSKA
Foto: TIMURS SUBHANKULOVS
Video: DIMA GOLOBEVS
SIF_MAF2019
SPĒKA LAUKS
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Latvijas Avīze.
