Pirmais pārsteigums, kad devāmies runāt ar šī stāsta varoni, mūs sagaidīja jau ieejot ēkā, kurā bijām norunājuši tikties. Tā ir veca ēka Rīgas tā sauktajā klusajā centrā. Pie ieejas izbūvēta uzbrauktuve, iekšā jauns, mūsdienīgs lifts. Šajā ēkā strādā Administratīvās rajona tiesas tiesnese Lolita. Ar viņu tiekamies stūra kabinetā, kur arī ir izvietota viņas darba vieta. Remontu tiesas ēka kādu laiku nav piedzīvojusi, taču tā iemieso varenību, kādu var sajust, šķiet, tikai šāda veida namā.
Lolita runā ļoti stingri, pamatoti un uzticami. Tas, iespējams, ir profesionālajām vajadzībām speciāli nostādīts zemais balss tembrs un pārliecība, kas attur no jebkādas iejaukšanās sarunā, kamēr runā Lolita. Mūsu stāsta varone pārvietojas ratiņkrēslā, jo jau no bērnības viņa slimo ar progresējošu slimību, kas aizvien vairāk ietekmē Lolitas kustību brīvību.
CCCP
Sarunas laikā Lolita visai bieži pieminēja Padomju Savienības laikus. Tad nu arī mums radās vēlme pārrunāt, kādēļ mūsu stāsta varone tik bieži piemin šo it kā neseno pagātni. „Kaut kāda zināma nostaļģija ir. Tieši pēc cilvēku attiecībām, tagad viņas ir savādākas. Cilvēki bija cilvēcīgāki, tagad visapkārt ir tikai steiga. Kaimiņš kaimiņu nepazīst. Tas ir jāizjūt”, stāsta Lolita. Vairāk gan neko no tiem laikiem stāsta varone šodien nevēlētos piedzīvot. „Padomju laikā man pat nebija iespēja mācīties! Ļoti labi, ka šī situācija ir mainījusies”, stāsta Lolita. Arī, runājot par invaliditāti, viņa uzskata, ko šodien cilvēki ar invaliditāti pavisam noteikti var justies brīvāk.
Lolita ir rīdziniece un savas dzīves laikā ir redzējusi dažādu Rīgu. Viņa uzskata, ka šobrīd Rīga ir draudzīgāka un sakoptāka kā jebkad agrāk. „Šobrīd Rīgā daudz lietas ir uzlabojušās. Piemēram, vide ir sakopta, tīra, sabiedriskais transports ir kļuvis pieejamāks. Rīga ir ievērojami augusi, sevišķi kopš 90.gadu sākuma”, stāsta Lolita. Lai gan masu saziņas līdzekļos šādus komplimentus galvaspilsētai bieži nenākas dzirdēt, tomēr, lūk, ir cilvēki, kas novērtē līdzšinējo progresu. „Man šķiet, ka cilvēkiem vienmēr vajag meklēt un atrast kaut ko, kas nav kārtībā. Nezinu kāpēc, bet labās lietas cilvēki ļoti bieži palaiž garām”, uzskata Lolita.
Tiesa
Visbiežāk sarunas sākumā mēs, Apeirons Stāsti komanda, sakām, ka, ja ir kāds jautājums, uz ko stāsta varonis nevēlas atbildēt, tad to vajag droši teikt. Šoreiz Lolitai bija kāds temats, par ko viņa nevēlējās runāt – politika. Pēc jautājuma par to, kā viņa komentētu šī brīža politisko situāciju valstī, sekoja gara, izteiksmīga nopūta. Lai vai kā, Lolita tomēr izteica savu viedokli: „Laikam ir par maz godīguma. Ir jānomainās paaudzēm, lai kaut kas mainītos. Un mēs paši jau arī esam vainīgi pie situācijas, jo neviens cits jau valdību neievēl.”
Par tiesu sistēmu Lolitai gan nav problēmu runāt un par to viņai ir strikts viedoklis: „Ar tiesu sistēmu valstī viss ir kārtībā!” Tiesu vara joprojām esot neatkarīga, pat neskatoties uz mēģinājumiem to ietekmēt (stāsta varone atceras plaši izskanējušo tiesnešu atalgojuma skandālu). „Likums valstī darbojas, cits jautājums – kā to mēģina izmantot cilvēki. Tiesā esam skatījuši neskaitāmas lietas, kurās cilvēki mēģina likumu apiet. Gan no iedzīvotāju, gan arī no valsts puses”, stāsta Lolita. Administratīvā rajona tiesa izskata sūdzības, kurās persona sūdzas par valsts vai pašvaldības iestādi. Lai arī situācija tāda ir, tomēr šķiet absurdi, ka teorētiski valsts strādā pie likumdošanas sakārtošanas, bet tajā pat laikā praktiski cenšas likumus apiet, lai gūtu maksimālu labumu.
Filmās esam raduši redzēt, ka tiesneši sēž, liek kādam runāt vai apklust un ik pa laikam uzsit ar koka āmuru pa galdu. Kā izrādās, tā ir tikai neliela daļa no tiesneša darba. „Sēžu un situ ar āmuru es tikai divas reizes nedēļā. Pārējā laikā esmu kabinetā un rakstu spriedumus”, stāsta Lolita. Runājot par tiesas spriedumiem, mūsu stāsta varone apgalvo, ka visbiežāk tie izriet no likuma burta, taču likumā nav iespējams ietvert katru gadījumu. Tieši tādēļ nereti arī nepieciešama likuma interpretācija un arī tas ir tiesneša kompetencē. Vienkāršoti sakot, ir gadījumi, kad strīdu izšķir nevis Saeimas, Ministru kabineta vai pašvaldības izdoti normatīvie dokumenti, bet gan tiesnesis, piešķirot minēto institūciju rakstītajam dokumentam jēdzienisku, nevis tikai tekstuālo nozīmi.
„Man tiesas sēdes ir saplānotas jau vairākus gadus uz priekšu. Nav tā, ka Amerikā cilvēki sūdzas, bet pie mums nē. Cilvēki ļoti bieži ir neapmierināti ar valsts vai pašvaldības iestāžu darbu”, stāsta Lolita. Jautājām, kādi ir biežākie sūdzību iemesli un stāta varone uzreiz atbildēja, ka visbiežāk cilvēki apstrīd ceļu policijas lēmumus. „Tur nu tiek meklēti visdažādākie attaisnojumi: tā nav mana mašīna, es nebiju pie stūres, policists nerīkojās atbilstoši un tā tālāk. Policijas lēmumus cilvēki apstrīd ļoti bieži. Protams, ir arī daudz lietas, kas saistītas ar citām valsts institūcijām”, apgalvo stāsta varone. Tagad grūti saprast, novēlēt Lolitai daudz darba, vai tomēr maz. No vienas puses – ja tiesnešiem aptrūksies darbs, tas būs indikators, ka cilvēki ir iemācījušies sadzīvot (tas, visticamāk, nenotiks). No otras puses – nav pieklājīgi cilvēkiem novēlēt, piemēram: „Lai jums bezdarbs!”. Tāpēc šoreiz no vēlējumiem atturēsimies.
Cik mierīgi ieradāmies, tikpat mierīgi arī atvadījāmies. Visbiežāk pēc intervijas cilvēki ir „atvērušies” un runā daudz atklātāk, nekā pirms intervijas. Šoreiz bija citādi. Lolita nebūt nemainīja savu mierīgo, bet tajā pat laikā spēcīgo runas manieri un arī pēc sarunas bija tikpat lietišķa kā brīdī, kad mēs ieradāmies. Kā izsecinājām, par darbu novēlēt mēs Lolitai neko nevaram, tāpat arī ar citām lietām, jo, kā apgalvo stāsta varone, lietas ap viņu notiek tā, kā tām jānotiek. Tādēļ šis stāsts beigsies bez garām runām. Tas beidzas šeit.
