Jā, tā jau ir vēsture. Rīgas 234.bērnudārzā Imantā un 51.vidusskolā Ķengaragā kādreiz ilgstoši pēc speciālas programmas apmācīja mazākumtautību jeb krievvalodīgos bērnus ar dzirdes traucējumiem. Internetā ir saglabājušies vairāki TV sižeti, par to stāstīts arī rakstos presē.
1988. gadā, kad nodibinājās Margaritas Ozernovas vadītā “Vājdzirdīgo bērnu vecāku komiteja” un vecāki pastiprināti interesējās par Maskavas surdopedagoģes Emīlijas Leongardes apmācību metodi, Latvijas PSR Izglītības ministra vietniece Biruta Kubuliņa pirmās vecāku konferences laikā informēja klātesošos, ka tiks izdots eksperimentālās metodes izmantošanas palīglīdzeklis vecākiem gan latviešu, gan krievu valodā, un tiks atvērtas eksperimentālās grupas bērnudārzos un eksperimentālās klases skolās.
Vairāk pedagogi un arī vecāki aizbrauca uz Maskavu mācīties, un jau 1988. gada 1. oktobrī sāka darboties speciālās grupas divos Rīgas pilsētas Ļeņingradas rajona bērnudārzos. Latviešu grupa tika izveidota Rīgas 65. bērnudārzā, krievu – 234. bērnudārzā Imantā.
Tobrīd aktīvākie bija krievvalodīgie vecāki, tāpēc sevišķi spēcīga grupa izveidojās tieši 234.bērnudārzā. Bērnudārza vadītāja tolaik bija Svetlana Ovčiņņikova un surdopedagoģe Ludmila Paradejeva. Jau vairākus gadus pirms tam šajā parastajā masu bērnudārzā, pateicoties tieši šo abu pedagogu atsaucībai, savu dzirdīgo vienaudžu vidū sekmīgi iekļāvās “Vecāku komitejas” vadītājas Ozernovas mazdēls Andrejs Voronovskis.
Jau pirmajā gadā bērnudārzu apmeklēja ne tika mazie rīdznieki – uz eksperimentālo grupu tika vesti arī bērni no Jelgavas un Valmieras. Pēdējie Rīgā īrēja dzīvokli.
Otrajā vecāku konferencē Biruta Kubuliņa informēja vecākus par nedzirdīgo un vājdzirdīgo bērnu speciālās apmācības attīstības iecerēm republikā. Tika paredzēts organizēt skolotāju — surdopedagogu sagatavošanu, dodot viņiem papildus defektologa specialitāti; organizēt ikgadējus surdopedagogu un audzinātāju kvalifikācijas celšanas kursus un seminārus Latvijas PSR Tautas izglītības ministrijas Skolotāju kvalifikācijas celšanas Institūtā; tālāk attīstīt speciālo grupu tīklu parastajos bērnudārzos Jelgavā, Rēzeknē, Liepājā, Ventspilī, Valmierā un Rīgā; skolās atvērt speciālās klases bērniem, kas apmācīti pēc Leongardes metodikas; 1989. gadā noorganizēt defektoloģijas sektoru Latvijas PSR Tautas izglītības ministrijas Pedagoģijas ZPI vai arī reorganizēt pedagoģiskās psiholoģijas laboratoriju.
Diemžēl šie plāni nerealizējās. Neatkarības atgūšanas laikā radās daudzas citas problēmas, kuras nācās risināt. Nāca citi ministri un to vietnieki. Biruta Kubuliņa gan vēl vairākus gadus turpināja vadīt projektu “Vājdzirdīgs bērns”.
Deviņdesmito gadu sākumā Rīgas 234.bērnudārzā sāka strādāt Jeļena Mora, kura bija mainījusi specialitāti: no zinātnieces fiziķes pārkvalificējās par surdopedagoģi bērniem ar dzirdes traucējumiem. Jo arī viņai bija nedzirdīgs bērns, kuru vajadzēja apmācīt runāt.
Jeļena iemācīja runāt gan savu dēlu Oļegu, gan daudzus citus bērnus. Par viņu vairāk pastāstīts Sandras Eglītes rakstā “Iemācīt runāt”, kurš bija publicēts žurnālā “Ievas Stāsti” 2016. gadā.
Visus šos gadus nenorimst cīņa starp divām apmācību metodēm. Vieni uzskata, ka priekšroka dodama zīmju valodai. Otri vēlas iemācīt bērnus labi runāt, klausīties, un integrēt viņus dzirdīgo sabiedrībā.
Skaidrs, ka pie pirmajiem pieder paši nedzirdīgie cilvēki un viņu tuvinieki, no kuriem daudziem zīmju valoda ir dzimtā, ģimenē lietotā valoda. Taču tā nav dzirdīgo vecāku ģimenēs, kuri vēlas, lai arī bērns dzīvotu tajā pasaulē, kurā valda skaņu burvība. Mūsdienās, kad pieejami kvalitatīvi dzirdes aparāti, kohleārie implanti un citi palīglīdzekļi, tas ir pilnīgi reāli iespējams.
Jau tolaik, kad no palīglīdzekļiem bija pieejami tikai ļoti vienkārši dzirdes aparāti, toreizējās Republikāniskās bērnu slimnīcas surdoloģe Ausma Rudene stāstīja, ka bez rakstos pieminētā Andreja Voronovska viņa zina vēl citus bērnus ar smagiem dzirdes traucējumiem, kuri iemācījušies runāt un mācījušies parastajās skolās. Var droši sacīt, ka starp šiem pagājušā gadsimta astoņdesmito un deviņdesmito gadu bērniem ir Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācijas “Sadzirdi.lv” valdes locekle Rūta Mežavilka, kā arī aktīvistes Māra Ruva un Patrīcija Jansone, kuras vienmēr ir ar mieru dalīties savā pieredzē ar citiem. Viņas nenožēlo, ka vecāki izvēlējās grūtāko, bet ilgtermiņā perspektīvāko ceļu – runātapmācību un integrāciju dzirdīgo sabiedrībā.
234. bērnudārza pedagogi kopā ar Bērnu Dzirdes centru turpināja pilnveidot savu apmācību programmu, kuru Izglītības ministrija apsolījās atbalstīt.
Protams, ne visi bērni ar smagiem dzirdes traucējumiem spēj mācīties parastajā skolā. Taču Ķengaragā esošajā Rīgas 51.vidusskolā, kurā speciālajās klasēs mācījās krievvalodīgie bērni, “dārziņā” iesāktā programma tika turpināta pēctecīgi. Šajā skolā apmācībā izmantoja gan zīmju, gan runāto valodu. Esot bijuši bērni, ar kuriem varēja sazināties tikai balsī.
Diemžēl 2008.gadā tika nolemts speciālās klases 51.vidusskolā slēgt. Televīzijā izskanējušais 234.bērnudārza toreizējās vadītājas Ārijas Ansbergas palīgā sauciens par pēctecības nodrošināšanu toreiz izskanēja tuksnesī – Izglītības ministrijā tas netika sadzirdēts. Klases slēdza. Mazākumtautību bērni aizgāja kur nu kurš: cits uz toreizējo Nedzirdīgo bērnu internātskolu (tagad Ēbelmuižas pamatskola), cits uz Daugavpili. Skola, protams, joprojām pastāv, taču tagad tur piedāvā speciālās pamatizglītības mazākumtautību programmu izglītojamiem ar valodas traucējumiem.
Pēc nepilniem desmit gadiem gals pienāca arī pašai 234. bērnudārza specializētajai grupiņai – 2017.gadā nolēma slēgt arī to. Vecāku protesti nelīdzēja.
Tagad vecāki, kur vēlas, lai viņu bērni iemācītos labi runāt, izvēlas “parastos” bērnudārzus vai vismaz logopēdiskās grupiņas, cerībā, ka bērnus tur pieņems un pietiekami kvalitatīvi apmācīs. Daudzi meklē iespējas un līdzekļus papildnodabībām pie audiologopēda.
234.bērnudārzam un 51.vidusskolai vājdzirdīgo bērnu apmācībā bija sava niša, kuras tagad, diemžēl, mums ļoti pietrūkst.
Gan par 234. bērnudārzu, gan par 51.vidusskolu senāk ir uzņemti vairāk sižeti, kuri rādīti TV raidījumā “Kopā”, un ir saglabājušies digitālajā video un audio krātuvē diva.lv Katrs raidījums ir apmēram 15 minūšu garš un sastāv no vairākiem sižetiem.
1. Kopā 09.11.2004. http://www.diva.lv/video/kopa-n/kopa-n-2004-11-09
Šī raidījuma pēdējā sižetā informē, ka 234. bērnudārzs kopā ar Bērnu dzirdes centru iesnieguši projektu par jaunu apmācības metodi, un Izglītības ministrija solījusi atbalstu šo projektu realizēt:
2. Kopā 25.02.2008. http://www.diva.lv/video/kopa-n/kopa-n-2008-02-25 Par 234.bērnudārzu stāsts ir apmēram no 5. minūtes:
3. Kopā 22.03. 2004. http://www.diva.lv/video/kopa-n/kopa-n-2004-03-22 Viss raidījums veltīts 51. vidusskolai.
4. Kopā 28.04.2008. http://www.diva.lv/video/kopa-n/kopa-n-2008-04-28 Raidījuma 6-9. minūtē 234. bērnudārza bijusī vadītāja Ansberga paziņo, ka 51. vidusskolā speciālās klases tiks slēgtas un pēctecība apmācībā vairs nebūs. Radusies problēma, kura jāatrisina (bet nav atrisināta līdz šim laikam).
Iesakām noskatīties vēl dažus citus raidījumus, kuros gan nav par šo bērnudārzu un skolu, bet ir, piemēram, par Bērnu Dzirdes centru vai kohleārajiem implantiem.
5.Kopā 20.06.2005. http://www.diva.lv/video/kopa-n/kopa-n-2005-06-20 Kohleārais implants – par un pret.
6. Kopā 03.09.2007. http://www.diva.lv/video/kopa-n/kopa-n-2007-09-03 Par bērnu sagatavošanu skolai. Raidījuma pašās beigās Dzirdes centrā dejo divi nu jau pilngadīgie bērni: Santa Evija un Mareks, kuri abi ir beiguši parastās skolas un veiksmīgi iekļāvušies dzirdīgo sabiedrībā!
Attēlos izmantoti ekrānuzņēmumi no TV raidījuma KOPĀ
