Nav noslēpums, ka vēlēšanas ir solījumu laiks. Un sola gandrīz ikviena partija, ar retiem izņēmumiem. Sola pēc savas saprašanas un politiskajām nostādnēm. Tomēr aktuālāks ir jautājums, ko tad īsti viena vai otra sociālā grupa sagaida no valsts. Vai tas ko iedomājušies politiķi tiešām cilvēkiem ir nepieciešams, vai varbūt tas ir vajadzīgs tikai, lai aizpildītu partiju pirmsvēlēšanu programmas? Kas cilvēkiem ar invaliditāti būtu svarīgi, lai justos pilntiesīgi sabiedrības dalībnieki.
Pirmkārt, jau drošību, ka cilvēku dzīves situācija nepasliktināsies. Sevišķi svarīgi tas ir veselības jomā. To, ka spēs nopirkt nepieciešamos medikamentus. To, ka ārsti būs spējīgi savlaicīgi palīdzēt kritiskās situācijās. To, ka pakalpojumu cenas būs samērīgas ar pensijām. Tāpat svarīgi ir saņemt saprotamu informāciju par notiekošajām izmaiņām.
Otrkārt, liela nozīme cilvēka dzīve ir nodarbinātībai jeb darbam. Skaidrs, ka ar invaliditātes pensiju izdzīvot ir ļoti grūti tāpēc ir divas iespējas. Vai nu meklēt kādas darba iespējas vai arī kļūt par patstāvīgu sociālās palīdzības sistēmas klientu. Lai atrastu darbu cilvēkiem ar invaliditāti ir jāsaskaras ar milzumdaudz šķēršļiem. Gan darba devēju attieksmi, gan fiziski nepieejamām darba vietām. Eiropā ir dažādi mēģinājumi ieinteresēt darba devējus – dažas valstis ir izveidojušas kvotu sistēmu, kur uz noteiktu skaitu strādājošo kādā uzņēmumā ir jābūt noteiktam skaitam cilvēkiem ar invaliditāti. Dažas valstis piemēro nodokļu atvieglojumus daba devējiem. Citas, savukārt, veido speciālas un subsidētas darba vietas un sociālos uzņēmumus. Arī Latvijai būtu skaidri jānosaka nodarbinātības politika cilvēku ar invaliditāti jomā, jo ne visi cilvēki ir spējīgi strādāt astoņas stundas dienā. Tāpat lielāka uzmanība būtu jāpievērš dažādu valsts un pašvaldību institūciju savstarpējai ciešākai sadarbībai, jo bieži vien ir tā, ka labā roka nezina ko dara kreisā roka. Cilvēkam ir jāizstaigā liels skaits institūciju, lai saņemtu kādu pakalpojumu.
Nevalstiskās organizācijas ir realizējušas dažādus projektus, lai veicinātu cilvēku ar invaliditāti nodarbinātību un Latvijā ir pieejams milzīgs skaits pozitīvu piemēru, tomēr tiem nav sistēmisks raksturs un darba meklēšana pārsvarā notiek kampaņveidīgi, tāpat arī ir nepietiekoši daudz informācijas.
Ja tomēr darbu atrast nav iespējams, kā arī ja veselības stāvoklis liedz strādāt, tad jāizmanto otra iespēja un jāgriežas sociālās palīdzības dienestos pēc palīdzības. Diemžēl Latvijā katastrofāli trūkst profesionāli sociālie darbinieki, kas spētu novērtēt radušos situāciju un savlaicīgi palīdzēt. Un palīdzība ir ne tikai dažu naudas pabalstu izmaksas, bet reāla palīdzība situācijā, kad cilvēks ir nokļuvis krīzē. Tāpat šai palīdzībai vajadzētu ietvert visdažādākā veida sociālos pakalpojumus – dienas centrus, aprūpi mājās, psihologa pakalpojumus, personiskos asistentus un daudzus citus.
Kas vēl ir nepieciešams cilvēkiem ar invaliditāti? Protams, ka tas ir atkarīgs no invaliditātes veida. Cilvēkiem ar kustību traucējumiem svarīga ir pieejama apkārtējā vide. Un ne tikai formāli pieejama, kur ir uzbūvēta kāda uzbrauktuve, kas neatbilst nekādiem standartiem. Bet tāda vide, kurā cilvēks pats bez citu palīdzības spētu patstāvīgi pārvietoties. Sākot no mājas, sabiedriskā transporta, ielas, līdz pat valsts un pašvaldību iestādēm, sabiedriskām iestādēm un savai darba vietai.
Cilvēkiem ar redzes traucējumiem svarīgi ir kvalitatīva rehabilitācija un tehniskie palīglīdzekļi, kas kompensētu tās funkcijas, kuras invaliditātes dēļ nevar izmantot. Tāpat arī speciālas Informācijas tehnoloģijas, kas palīdzētu komunikācijā, palīdzētu strādāt.
Cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem vitāli nepieciešami zīmju valodas tulki, atbalsts tehnisko palīglīdzekļu jomā, atbalsts kultūrvides attīstībai.
Tomēr valsts līmenī ir jāskatās, lai esošās problēmas aizvien mazāk skartu tos cilvēkus, kas invaliditāti varētu iegūt. Tātad ir jāattīsta integratīvās izglītības sistēma, kur ikvienam bērnam un jaunietim būtu iespējas saņemt sev vēlamo izglītību. Latvijā ir vairāk kā 60 speciālās skolas, kurās pusei bērnu nemaz nav noteikta invaliditāti. Tātad vajadzētu mācīties parastās skolās. Tik liels speciālo skolu skaits nav nevienā Eiropas Savienības valstī. Bet ar to mums nevajadzētu lepoties. Pieejama izglītība ir ne tikai lifti un uzbrauktuves, bet kvalificēti speciālisti, jauni metodiskie materiāli un, galvenais, pozitīva attieksme. Bērnudārzi, skolas, profesionālās skolas, augstskolas…
Reizēm tikai sapnis, bet likumā ir paredzētas tiesības, kuras joprojām nevar tikt realizētas.
Tāpat tikai pēdējā laikā sabiedrībā sāk runāt par cilvēkiem ar intelektuālo invaliditāti. Vai šiem cilvēkiem ir tiesības strādāt un mācīties? Saņemt pakalpojumus? Dzīvot? Noteikti! Tikai nav īstas skaidrības kādu ceļu Latvija izvēlās.
Cilvēki ar invaliditāti ir visdažādākie. Arī vajadzības ir visdažādākās. Tomēr skaidrs ir tas, ka ar vienu vienīgu pensiju paaugstināšanu netiks atrisināta neviena problēma. Protams, pensijas ir jāpaaugstina, tomēr ir jāattīsta esošie pakalpojumi un jāveido jauni. Jāizglīto sabiedrība un jāmaina attieksme. Jāsniedz saprotama informācija un jāsniedz atbalsts. Un noteikti pirms lielu reformu veikšanas ir jākonsultējas ar nevalstiskajām organizācijām, kas pārstāv cilvēku ar invaliditāti intereses.
2011-09-16 11:31:45
