Kā zināt, Esmu diezgan ass un nepatīkams cilvēks, jo bieži vien saku to, ko domāju. Lasītājs, iespējams, to ir pamanījis manus ierakstus gan sociālajos tīklos un mājas lapās, gan arī dievturu izdevumā “Dievturu vēstnesis”. Šoreiz atkal vēlos runāt ne visai glaimojoši.
Ar savu kolēģīti Baibu Bicēnu bijām apsekot atpūtas un piknika vietu “Esena dārzi”. Pagājušo gadu arī biju tur ar ģimeni svinēt bērniem jubileju. Toreiz tik ļoti nepievērsu uzmanību vides pieejamībai. Taču šoreiz tieši šāds nolūks mums bija.
Pirmkārt, pie parka administrācijas ēkas bija uzlikta koka uzbrauktuve. Lai tiktu līdz šai uzbrauktuvei, ir nedaudz jābrauc pa oļiem. Vizuāli tas būtu skaisti, bet, ar ratiem pārvietojoties pa oļiem, tie iestieg. Šajā parkā neatradu nevienu cilvēkiem ratiņkrēslos pieejamu tualeti. Kļūdījos. Viena vieta, kur varētu būt invalīdu tualete (foto), bet nav norādes, vai tā ir tualete, vai apkopēju telpa. Tik un tā šeit būtu grūti iekšā jebkuram cilvēkam nemaz nerunājot par cilvēkiem ar invaliditāti.
Otrkārt, tikai vienai mājiņai bija uzlikta kaut cik pieņemama uzbrauktuve, lai tur tiktu iekšā cilvēki ratiņkrēslos un māmiņas ar bērnu ratiņiem. Parkā izvietotas arī pārvietojamās tualetes, taču neredzēju nevienu pārvietojamo tualeti, kurā var iebraukt ar invalīdu ratiņiem.
Neviļus rodas jautājums, vai kempingus, izklaides vietas, un, šajā gadījumā parkus, apmeklē tikai “veselie” cilvēki, un tie, kuri kaut cik var paiet ar savām kājām? Domāju, ka šo parku uzturētāju interesēs būtu lielāks apmeklētāju skaits. To īpašniekiem būtu jārēķinās arī ar cilvēkiem ar kustību traucējumiem, un parkos varētu novietot kaut vienu pārvietojamo tualeti cilvēkiem ar kustību traucējumiem ar norādi, kur tā atrodas.
Šī mājiņa izrādījās vienīgā šajā atpūtas vietā, kuru var lietot cilvēki ratiņkrēslos.
