Grupu ekskursijās bieži vien piedalās daudz senioru. Dažiem no viņiem ir grūtības ilgstoši nostāvēt. Taču ekskursiju vadītāji ilgi, ilgi stāsta savus stāstus, bet klausītājiem iespējas apsēsties nav. Vai arī sēdvietu skaits ir nepietiekams.
Esmu novērojusi, ka reizēm gidu runu laikā seniori cenšas apsēsties uz celmiem, akmeņiem, atkritumu tvertnēm. Viņi piespiežas pie sienām un kokiem, ja tādi ir. Vai tas ir labākais variants?
Ieteikums: panākt, lai laukumos un pie svarīgākajiem apskates objektiem pašvaldības iekārto soliņus, un lai ekskursiju vadītāji aicina tūristus apsēsties.
Par papildus krēsliem jādomā arī daudzajos muzejos, amatu mājās un tamlīdzīgās vietās. Jā, daudzas telpas ir mazas, bet nav jau obligāti jābūt milzīgiem klubrēsliem un dīvāniem. Var papildus iegādāties saliekamos krēslus.
Pirms vairākiem gadiem ievēroju, ka Rīgā, netālu no Brīvības pieminekļa, pienāk ārzemju senioru grupa, no kuriem vairāki nesa rokās mazus saliekamos krēsliņus bez atzveltnēm. Vienu brīdi viņi tos nolika laukumā, apsēdās un klausījās vadītāja stāstījumu. Nezinu, vai tā ir laba ideja – nēsāt krēslus līdzi – bet acīmredzot viņiem tie bija vajadzīgi.
Tūrisma profesionāļi: padomājiet, lūdzu, par šo pieticīgo vēlmi: nepieciešamību pasēdēt!
