Parasti, kad draugu vai kolēģu kompānijā ierodas Jānis, ir dzirdami cilvēku smiekli, sirsnīgi sveicieni un komplimenti. Jāni viņa draugi uzskata par vienu no sirsnīgākajiem cilvēkiem un to pavisam noteikti varam apstiprināt arī mēs – „Apeirons Stāsti” komanda. Uz sarunu esam aicinājuši pašu Jāni jeb, kā viņu pazīst plašāka sabiedrība – Jančuku.
Sākotnēji Jāņa vecāki, pārlieku rūpējoties par puiku, kam no bērnības ir invaliditāte bērnu cerebrālās triekas dēļ, neļāva Jānim būt tik patstāvīgam, cik viņš pats to vēlējās. Lielāko daļu sava laika jaunietis pavadīja mājās. Arī laikā, kad stāsta varonis Alsviķu Profesionālajā skolā apguva datoroperatora profesiju, katru nedēļu viņš mēroja tālo ceļu Rīga-Alsviķi un atpakaļ uz mājām – Alsviķi-Rīga (aptuveni 190 km vienā virzienā). Uz jautājumu „ko tev patīk darīt?” Jānis atbild: „to, kas ienāk prātā”. Visticamāk, tieši tādēļ viņš saņēmās un teica mammai, ka nevajag tik ļoti par Jāni rūpēties un viņš pats var tikt galā ar lietām, par kurām mamma tik ļoti raizējās. Kopš tā brīža Jānis ir izbaudījis patstāvīgu dzīvi „uz pilnu klapi” un pierādījis saviem vecākiem, ka viņš tiešām pats ir spējīgs tikt galā gan ar savām, gan arī citu cilvēku ikdienas klapatām.
Vēlme rakstīt par Jāni „Apeirons Stāsti” komandai radās, pārskatot viņa ceļojumu maršrutus. Jānis paspējis „krustu-šķērsu” izceļot Eiropu. Pirmais brauciens Jānim bija uz Zviedriju, kam, savukārt, sekoja ceļojums uz Slovākiju. Slovākijā notika starptautisks jauniešu apmaiņas projekts, kurā jaunieši no vairākām Eiropas Savienības valstīm mākslinieciski atjaunoja kādu savrupu māju kalna galotnē. Lai gan līdz tam nebija daudz sanācis komunicēt ar citu tautu pārstāvjiem, jau tad Jānim nebija problēmu saprasties ar dažāda vecuma un tautību cilvēkiem. Valodas un kultūras barjeras? Jančukam nē!
Stāstot par vēl kādu braucienu uz Slovākiju, Jānis sāk skaļi un ilgstoši smieties. Mums – „Apeirons Stāsti” veidotājiem – jau sāk kļūt neomulīgi, jo šķiet, ka saruna ar Jāni beigsies ātrāk, nekā viņa „smieklu lēkme”. Taču nē, Jānis saņemas un sāk stāstu par Slovākiju. Turp viņš devās, lai romu tautības bērniem mācītu rīkoties ar datoru. Būdams centīgs (domājams, neviens Jančuka paziņa to necenstos apstrīdēt), Jānis vēlējās savu darbu veikt godam, taču darba vadītāja Jāni centās nomierināt, sakot: „Nomierinies, Tu šeit esi iepazīt mūsu valsti un atpūsties, nevis mācīt! Tiem bērniem tāpat neko nevar iemācīt.” Lai arī brauciens kopumā noritēja veiksmīgi, tomēr Jānis gribēja, lai viņam ļauj paredzēto darbu veikt labāk. „Man ar tiem bērniem gāja visādi, bet ikvienam no mums bija interesanti!”, atceras Jānis.
Kādu dienu, kad Jānis bija atnācis uz apvienību „Apeirons”, projektu koordinatore visiem klāt esošajiem jautāja, vai kāds nevēlas braukt mācīties uz tautskolu. Jānis, protams, piekrita. Kad tuvojās noteiktais braukšanas datums, Jānis uzzināja, ka tautskola atrodas ārpus Latvijas un ka viņš piekritis uz pus gadu braukt mācīties uz Dāniju. Pašam Jānim tas bija milzīgs pārsteigums, jo viņš nebija plānojis pamest Latvijas teritoriju. Lai vai kā – „Vīrs un vārds!”, ja jau teica, ka brauks, tad jābrauc! Jānis sēdās lidmašīnā, lidoja uz Dāniju, īsti pats nezinādams, kas tur sagaida. Rezultātā viņš Dānijā pavadīja nevis pus gadu, bet gan veselu gadu. „Nenožēloju, ka aizbraucu uz Dāniju. Tas būtu katram jāizbauda!”, par tautskolas sniegto iespēju stāsta Jānis.
Vēl kāds interesants ceļojums Jānim izdevās, kad viņš brauca pie kāda drauga uz Skotiju. Ceļojums noritēja godam, draugs bija apciemots un Jānis jau bija devies uz lidostu, lai dotos atpakaļ uz Latviju. Taču tad, kā viņš pats saka: „vulkāns uzrāva gaisā”. Jānis runā par gadījumu ar Islandes vulkānu, kas 2010.gada sākumā paralizēja gandrīz visu Eiropas gaisa telpu un kura nosaukumu ir ne tikai grūti izrunāt, bet arī uzrakstīt. Tad nu Jānim gandrīz nācās pārcelties uz dzīvi Skotijā. Gan tajā laikā, gan arī šobrīd Jānis par aizķeršanos Skotijā tikai pasmejas un uztver to, kā kārtējo piedzīvojumu.
Pa Latviju
Nav tā, ka Jānis ir ceļojis tikai ārvalstīs, viņam ir sanācis pabūt arī daudzviet Latvijā. Reiz draugu kompānija zvanīja Jānim aptuveni pulksten 19:00 un piedāvāja braukt uz Preiļiem. Jau pēc 15 minūtēm Jānis sēdēja mašīnā un stāstīja jaunākos notikumus, nemaz neizrādot interesi par to, kādēļ viņš ir ceļā uz Latgali. Tikai tad, kad auto brauca cauri Koknesei, Jānis iedomājās uzdot jautājumu saviem ceļabiedriem: „uz kurieni mēs vispār dodamies?!”. Viņš bija piekritis nakts braucienam vairāku simtu kilometru garumā, nezinot ne brauciena saturisko mērķi, ne arī galamērķi. Šis nav vienīgais gadījums, kas pierāda, ka Jānim ir svarīgi būt kopā ar cilvēkiem, neatkarīgi no tā kur, kā un cikos tas notiek.
Tāpat Jānis pa Latviju izceļojies gan ar plostiem pa Vidzemes upēm, gan arī pa Gaujas Nacionālo parku braucienā ar motorolleriem. Plostu brauciens pa Gauju un vides pieejamības monitorings bija traka jauniešu ideja, kuru realizēt bija iespējams Eiropas Savienības projekta ietvaros. Šajā braucienā Jānis bija uzņēmies plosta kapteiņa lomu. Iespējams, tieši kapteiņa vērība un rūpība ļāva plostam veiksmīgi nokuģot no Valmieras līdz pat Siguldai. Cits laivu brauciens pa Braslas upi. Tā laikā arī Jānis bija nokļuvis laivā, kura uzdūrās uz kāda zara un acumirklī izlaida gaisu. Kopumā šajā braucienā, kā atceras Jānis, no piecām laivām finišu sasniedza tikai divas.
Gadu pēc minētā jauniešu projekta sekoja vēl kāda traka jauniešu iniciatīva – motorolleru brauciens pa Gaujas Nacionālo parku. Tajā piedalījās gan jaunieši ar invaliditāti, gan arī jaunieši bez tās. Šo projektu par īpaši inovatīvu, radošu un traku atzīst pat pieredzējuši jauniešu iniciatīvas projektu eksperti. Kopā ceļojumā devās deviņi motorolleri un astoņpadsmit piedzīvojumus meklējoši jaunieši. Jānis sēdēja uz motorollera, kuru vadīja puisis vārdā Toms. Kā atzīst Jānis, tieši Toma meistarība vairākas reizes ļāva Jānim noturēties uz divriteņu braucamrīka brīžos, kad Jānis bija pārāk aizņemts ar smiešanos un uzsaukšanu pārējiem braucējiem, lai atcerētos, ka tomēr jāturas. Pats Jānis arī par šo piedzīvojumu stāsta smejoties, lai gan nenoliedz, ka brīžiem viņš esot bijis ļoti tuvu sāpīgam kritienam.
Jančukam ir apbrīnojama atmiņa. Viņš atceras ne tikai vairāku gadu senu notikumu precīzus datumus, bet pat stundas un minūtes. Draugu dzimšanas dienas un citi nozīmīgi datumi Jānim nav jāpieraksta. Viņš tos vienkārši atceras. Viena no lietām, kas vislabāk noturas viņa prātā, ir sporta spēļu rezultāti un gaidāmie sporta pasaules notikumi. Viņš jebkurā diennakts laikā var gari un plaši stāstīt par to, kuram hokejistam šobrīd ir kāda trauma un kurš tenisists aizvadītajā naktī piedzīvojis sakāvi.
Jānis arī atceras gadījumus, kad cilvēki uz Jāni skatījušies kā uz savādnieku, nedaudz iereibušu vai kā citādāk bīstamu tipu. Par tiem, kas domā, ka ar Jāni kaut kas nav kārtībā, pats stāsta varonis stāsta: „Kā saka, uz tiem durakiem jau neapvainojas!” Tomēr mēs droši varam apgalvot, ka Jānis nav ne bīstams, ne arī draudīgs. Tieši otrādi – ja būs nepieciešama palīdzība, tad Jančuks būs tas, kurš palīdzēs, sirsnīgi uzsmaidīs un vienkārši liks justies labāk.
