Sākam rakstu sēriju “Cieņpilnu dzīvi visiem”, ko veidojam sadarbībā ar invalīdu un viņu draugu apvienību “Apeirons” un kurā stāstīsim, kā sabiedrībā jūtas cilvēki ar invaliditāti, ko viņi dara ikdienā, ko valsts un pašvaldību institūcijas un biedrības dara, palīdzot risināt problēmas un justies vajadzīgiem un novērtētiem, un ko viņiem der zināt par savām iespējām.
Siguldā sekmīgi darbojas biedrības “Cerību spārni” un “Aicinājums Tev”, no kurām pašvaldība pērk pakalpojumus cilvēkiem ar invaliditāti. Martā “Cerību spārnu” vadītāja Eva Viļķina ir nodibinājusi sociālo uzņēmumu “Visi var!”, kur līdzās veikaliņam attīsta ražošanu un cilvēki strādā atbilstoši savām spējām un prasmēm, saņemot atalgojumu.
Uzķert, kas padodas vislabāk
Vienā no biedrības “Cerību spārni” namiem, ko pašvaldība tai nodevusi bezatlīdzības lietošanā, sociālos pakalpojumus saņem ģimenes, kurās ir bērniņi ar invaliditāti un jaunieši un pieaugušie ar invaliditāti. Ēkā atrodas dienas centrs un astoņas specializētas darbnīcas, kur strādā 30 jaunieši. Viena no jaunajām sievietēm traģēdiju piedzīvoja, būdama sešgadīga meitenīte: viņai uzbrauca mašīna, atveseļošanās bija ilga un grūta. Jauniete nevar dzīvot patstāvīgi, taču var strādāt biedrības darbnīcā, gatavojot derīgas lietas. “Daudzām personām funkcionālie traucējumi ir dzīves laikā gūto traumu dēļ,” stāsta Eva Viļķina, sociālā darbiniece pēc izglītības un aicinājuma. “Cilvēkiem šo situāciju pieņemt ir ļoti grūti. Viņiem, atnākot pie mums, paveras iespējas darboties un socializēties. Tāpat kā ikviens pieaudzis cilvēks ik dienu iet uz darbu, tā jaunieši un pieaugušie ar invaliditāti nāk uz šejieni, un visi kaut ko strādā.”
“Cerību spārni” ir sekmīgi piedalījušies dažādos projektos, ir iegūts finansējums arī projektu konkursā “Nevalstisko organizāciju projektu īstenošana labklājības jomā 2018. gadā”. Mērķis – attīstīt sociālos pakalpojumus personām ar garīga rakstura traucējumiem, lai veicinātu nodarbinātību un iekļaušanos darba tirgū Siguldas novadā.
Radošajās darbnīcās cilvēki lej sveces, auž, ada, apglezno zīdu, apstrādā ādu, dekupāžas tehnikā izrotā traukus u.c. Tā adīšanas darbnīcā savu veikumu man rāda Ivars Bērzkalns. Pasniedzēja uzķērusi, ka Ivaram padodas zeķu adīšana, un turpmāk mācīs adīt tautiskās zeķes. “Mēģinām izzināt, kas katram padodas vislabāk, lai tas darbiņš radītu prieku,” teic Eva.
Sveču lējēji darbojas ar īpaši no Holandes pasūtītu vasku, jo Latvijā nevar dabūt tādu, kas veido caurspīdīguma efektu. Viens no puišiem iemanījies vērt daktis. Jaunieši, kuriem ir smagāki funkcionāli traucējumi, lauž vasku gabaliņos. Sveču darbnīcu Eva izveidojusi pēc gūtās pieredzes Vācijas sociālajos uzņēmumos.
Aušanas darbnīcā kā materiālu izmanto cilvēku ziedotos apģērbus, kas vispirms tiek sagriezti strēmelēs. Vieni griež, citi auž. Naila Ivanovska iemācījusies aust stellēs – ar sešām paminām; pārējās stelles ir vienkāršākas, ar divām paminām. Ir arī galda stelles, pie kurām var strādāt, darbinot tikai rokas. 15 darbnīcā austi paklāji atrodas Beļģijā viesnīcā, ko atvēruši tur dzīvojoši latvieši.
Eva piebilst, ka apgleznošanas nodarbību dalībnieces Aļonas roku darbs – skaists zīda lakats – nonācis Kalifornijā. To iegādājās ārzemju latviete, kura atrakstījusi, ka lakatu pat pielikusi kā gleznu pie sienas kamīnistabā.
Ir daudz tādu lietu, ko izgatavo, izmantojot pārstrādātus materiālus, un tā biedrība saudzē vidi. Piemēram, izlietotās olu bretes salauž, uztaisot tādus kā ziediņus, ko piesūcina ar parafīnu un tad izmanto kā iekuru kamīnos, krāsnīs, grilos.
Viss aprīkojums – stelles, krāsns keramikas apdedzināšanai u.c. ir biedrības īpašums. “To visu iegādājamies, gan pārdodot mūsu produkciju, gan piedaloties projektos, piemēram, par projektu naudu nopirktas divas adāmmašīnas,” stāsta E. Viļķina. “Specializētajās darbnīcās tapušās lietas tiek pārdotas veikalā, un no ieņēmumiem uzturam darbnīcas, pērkam materiālus.”
Vecāki var strādāt
Biedrība palīdz 56 ģimenēm, kurās ir bērniņi ar invaliditāti. Vecāki var atvest atvases uz “Cerību spārnu” māju, kur bērnus ne vien pieskata, bet arī iesaista radošās nodarbēs. “Tiek nodrošināta pēctecība: pakalpojumus (terapijas) saņem gan pavisam mazi bērni, gan skolēni, gan jaunieši. Pēc biedrības iniciatīvas 2006. gadā Siguldas novadā atvēra skolu, kurā ir speciālās izglītības klases un bērniem ir iespēja mācīties tuvu dzīvesvietai,” teic Eva. “Pašvaldība nodrošina transportu. Kad bērnus pēcpusdienā ved no skolas, mūsu darbinieki sagaida viņus šeit, bet vecāki pēc darba ierodas pakaļ. Tāpēc strādājoši ir 97 procenti vecāku, kuru ģimenēs ir bērni ar invaliditāti. Tas ir ļoti augsts rādītājs.”
Biedrība ir arī darba devējs māmiņām, kas audzina bērnus ar invaliditāti. Tā sociālā uzņēmuma “Visi var!” veikaliņā, kur nopērkamas gan gaumīgas trikotāžas cepurītes, gan apgleznoti puķupodi, gan paklāji, auskari un citas rotaslietas, par pārdevējām strādā mammas sev piemērotā laikā. Pārdevēja Žanna par šo iespēju ir gandarīta: “Šeit man ir iespējas strādāt tad, kad es varu un cik varu. Tas ir milzīgs pluss. Jo bērns jāved pie ārstiem, uz izmeklējumiem, un šeit darbu varu saplānot tā, kā man vajag.”
Veikaliņā ir gan biedrības darbnīcās tapušie priekšmeti, gan lietas, ko darina cilvēki ar invaliditāti mājās. Pērļotos darbus izgatavo mamma, kam ir bērniņš ar autismu. “Cenšamies visos veidos atbalstīt ģimenes, lai arī materiālā puse būtu stabilāka,” piebilst Eva.
Siguldas novada pašvaldības Sociālā dienesta vadītāja Kristīne Freiberga stāsta, ka dome uzticas nevalstiskajām organizācijām: “Izsludinām iepirkumu pakalpojumiem cilvēkiem ar invaliditāti, un tajā piedalās divas biedrības – “Cerību spārni” un “Aicinājums Tev”. Lai cilvēkiem ir iespēja izvēlēties, jo katrai biedrībai ir citāda pieeja. Svarīgi arī tas, ka biedrība “Aicinājums Tev” piedāvā dienas centru pilngadīgām personām.”
Biedrības ” Aicinājums Tev” vadītāja Mārīte Rozentāle man stāsta, ka savulaik šo organizāciju nodibinājusi pēc tam, kad piedzīvojusi, ko nozīmē pēc pārslimotas gripas daļēji zaudēt redzi. Biedrības darbnīcās cilvēki ar dažāda veida funkcionāliem traucējumiem var darboties pie datoriem, šūt, apstrādāt ādu, adīt ar adāmmašīnu, saņemt terapiju.
Nākamais solis – sociālais uzņēmums
“Vienīgā invaliditāte dzīvē ir slikta attieksme” – vēsta plakāts pie ieejas veikaliņā. To atstājusi no Portugāles atbraukusī meitene Virdžīnija Diasa, kura strādāja biedrībā kā brīvprātīgā un rīkoja pasākumus, lai pievērstu daudzu uzmanību, ka, būdami atšķirīgi cilvēki, kopā varam veidot šo sabiedrību daudz labāku.
Par sociālā uzņēmuma veidošanu biedrība “Cerību spārni” domājusi jau pirms laba laika. Eva teic: “Bijām iemācījuši cilvēkiem dažādas prasmes un spriedām, ka viņi varētu jau kaut ko paši izgatavot un saņemt par to atalgojumu. Bija vajadzīgs nākamais solis – sociālais uzņēmums.” Tā nosaukums ir “Visi var!”. Šūšanas darbnīcā top trikotāžas cepurītes bērniem un pieaugušajiem, “miega lupatiņas” mazuļiem, un tās tirgo uzņēmuma veikaliņā. No cilvēku ziedota auduma šuj iepirkumu maisiņus labdarības veikalam “Tuvu”. Uzņēmums “Jysk” pasūtījis korporatīvās dāvanas – kakla spilventiņus, kas līdzīgi tā reklāmās izmantotajam simbolam – zosij.
Kā nākamo iecerēts atvērt kokapstrādes darbnīcu. Uz jautājumu “Vai, pārdodot sociālajā uzņēmumā tapušu produkciju, saņemat kādas atlaides, piemēram, ir samazināts PVN?” – Eva atbild: “Nav. Par šo problēmu esmu runājusi, kad bija iespēja tikties ar Saeimas deputātiem vai citiem politiķiem. Sociālais uzņēmums maksā visus tos pašus nodokļus, ko jebkurš cits uzņēmums, kaut gan darām sociāli atbildīgu darbu. Esmu Norvēģijā un Vācijā iepazinusies ar sociālo uzņēmumu pieredzi. Šajās valstīs ir lielāks atbalsts uzņēmumiem, kuri nodarbina cilvēkus ar invaliditāti vai citas sociālas mērķgrupas. Ir valstis, kur cilvēks saņem stipendiju par to, ka viņš nāk uz šo darbu, un tad uzņēmums viņam piemaksā par produkciju, tas ir motivējoši. Mūsu cilvēkiem ar invaliditāti darbs sokas lēnāk. Varbūt valstij būtu jāparedz kādas atlaides jaunam uzņēmumam? Nomaksājot visus nodokļus, attīstībai nepaliek nekas.”
Eva uzskata, ka viņai ir veicies ar biedrības un sociālā uzņēmuma komandu, kura darbojas ar sirdsdegsmi, vēlmi palīdzēt un raudzīties, ko vēl visi kopā var cilvēku labā darīt. Bet par pašu grūtāko uzdevumu viņa uzskata – nodrošināt, lai uzņēmums tomēr attīstītos un lai profesionāļi būtu ieinteresēti šajā darbā palikt.
Dace Kokareviča
Publikācijas projektā “Cieņpilnu dzīvi visiem” finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Latvijas Avīze”.
