„Esot ratiņkrēslā, fiziski līdz galam brīva un neatkarīga nebūsi nekad, to es apzinos, taču varu darīt daudz ko, lai iegūtu garīgo brīvību. Un, ja tu būsi garīgi brīva un forša, cilvēki tieksies pie tevis! Studijas man sniedz sajūtu, ka esmu neatkarīga, spēju cīnīties ar nepieejamo vidi, lauzt stereotipus un parādīt apkārtējiem, ka esmu tāda pati kā citi – varu sasniegt tikpat daudz,” pārliecināta Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas studiju programmas maģistrante Baiba Baikovska.
„Personīgā neatkarība man ir ļoti svarīga, tas ir viens no iemesliem, kādēļ studēju augstskolā un cenšos dzīvot pēc iespējas aktīvāk,” norāda Baiba, piebilstot, ka, lai arī cilvēks ratiņkrēslā lielā mērā ir atkarīgs no apkārtējo cilvēku palīdzības, un arī viņai, īpaši ziemā, nepieciešams kāds, kas pa dziļo sniegu un slidenajām ietvēm palīdz tikt uz lekcijām un pēc tam atpakaļ mājās, vairāk par visu svarīga tieši garīgā brīvība. Tieši tā indivīdu padara atraisītu un interesantu, liekot sabrukt sabiedrībā iesīkstējušajiem mītiem un stereotipiem par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.
Smagais iesākums
Pirms divdesmit trīs gadiem Baiba piedzima un attīstījās kā ikviens vesels mazulis, mācīdamās staigāt un ar lielo maza bērna interesi izzinādama pasauli. Taču divu gadu vecumā viņa inficējās ar gripai līdzīgu vīrusu, ko pavadīja komplikācijas, par vēlu uztaisīta punkcija un ilgstoša ārstēšanās reanimācijā. Par spīti lielajām pūlēm ārstiem neizdevās uzvarēt slimību pilnībā – mazā, tobrīd tikai divus gadus vecā meitenīte zaudēja spēju staigāt. „Kad gulēju reanimācijā, ārsti nesolīja neko, prognozēja, ka būšu guļoša ar kustību ierobežojumiem un vispār neko nesapratīšu. Paziņojot vecākiem par manu invaliditāti, ārsti ieteica atteikties no manis, mierinot, ka būs vēl citi bērni manā vietā, taču mamma un tētis ticēja, nevēlējās atteikties no manis, pasakot mediķiem kategorisku „nē”,” stāsta Baiba. „Kad Baiba saslima, izlēmām mainīt dzīvesvietu, lai nav ne žēlošanas, ne līdzjūtības, ne arī pārmetumu no līdzcilvēku puses. Vīrs bija atradis dzīvokli Tukuma rajona Džūkstē, uz kurieni pārbraucām no Iecavas. Kad viņš mani pirmo reizi veda uz mūsu jaunajām mājām, es pat nezināju, uz kuru pusi jābrauc. Mēs gribējām sākt visu no jauna,” tā pirms aptuveni divdesmit gadiem notikušo atceras Baibas mamma Ligita.
Baiba turpina: „Sākumskolā, kad mamma mani veda uz skolu, kurā strādāja par pavāra palīdzi, daudzi jautāja, vai viņa vedot mani vienkārši tāpat paklausīties, ar zemtekstu, ka tāpat neesot vērts. Paldies manai mammai, kas tam visām izgājusi cauri, nepadevusies. Man ir ļoti laba mamma, kaut katram tāda būtu! Domāju tieši mīlestība pret mani vecākiem ir devusi šo spēju, viņi nespēja iedomāties, kā var atstāt bērnu, un arī es pati nespēju iztēloties, ka varētu savam bērnam, ja man tāds būs, pateikt, čau, tu man vairs neesi vajadzīgs. Man ir prieks par to, ka man ir tik labi vecāki, jo īpaši liels tas ir tajos brīžos, kad paskatos apkārt un redzu, cik daudz vīriešu pamet savas sievietes ar maziem bērniem, arī veseliem.”
Pirms vairākiem gadiem ģimene pārbrauca dzīvot uz Rīgu, par ko Baiba ir jo īpaši priecīga, jo tieši šis pavērsiens viņai pavēra iespējas studēt. „It kā jau saka, ka laukos dzīvo atsaucīgāki un sirsnīgāki cilvēki nekā lielās pilsētās, taču man Rīgā patīk labāk. Iespēju te vairāk, arī cilvēki ir daudz tolerantāki. Viss dzīvē noticis uz labu, gluži kā īstajā laikā salicies pa plauktiņiem,” smaidot saka Baiba.
„Uz mācīšanos Baiba nekad nebija jāspiež, kaut gan katram bērnam ir periods, kad viņš kaut ko negrib. Tāpēc jau nav vienmēr viņš jāklausa. Ar ko gan cilvēks ratiņkrēslā var pelnīt naudu un nodrošināt sev iztiku? Ne jau ar roku darbu, bet gan ar savu intelektuālo potenciālu, to es Baibai vienmēr esmu teikusi. Varbūt pamatskolā bijuši brīži, kad vairāk bija jāpamudina uz mācīšanos, taču vidusskolā un vēlāk arī augstskolā viņa mācījusies ar prieku,” stāsta Baibas mamma.
To. ka pamatskola bijis visgrūtākais laiks, un reizēm uz skolu iets gandrīz vai tikai vecāku dēļ, kas centās un strādāja, lai nodrošinātu visu nepieciešamo, atzīst arī Baiba. „Pamatskolā klājās grūti, jo bijis daudz aizspriedumu skolēnu vidū. Ja skolā esi vienīgais ratiņkrēslā, tevi nevar neievērot, negribot kļūsti slavens. Daudz ko esmu par sevi dzirdējusi, taču viss ir piedots un aizmirsts. Droši vien neviens cilvēks ratiņkrēslā nevar iztikt bez sevis žēlošanas perioda. Tev šķiet, ka tu esi kaut kādā mērā apdalīts, tu nevari to, ko citi var. Vidusskolā mācījos jauktajā skolā, kur mācījās bērni ratiņkrēslos, ar muguras problēmām, kā arī tie, kas spēj staigāt. Kad meitenes gāja uz diskotēkām, bet es braucu mājās, bija periods, kad vairāk domāju par to, kā būtu, ja būtu, ja toreiz nesaslimtu vai komplikācijas nebūtu tik lielas. Tad bija mazliet žēl, ka tā sanācis. Taču tas periods sen jau ir cauri, tagad es dzīvoju tāda, kāda esmu – ar savu identitāti.”
Sākumā, pārbraucot uz Rīgu, Baiba vēl bijusi kautrīga, taču pēc tam,. kad iesaistījās invalīdu un viņu draugu apvienībā „Apeirons” par brīvprātīgo un tur darbodamās satikusi daudz sev līdzīgu cilvēku, atvērusies, kļuvusi daudz sabiedriskāka un pārliecinātāka par sevi. „Apeirons” un līdzdarbošanās tajā ir viens no Baibas vaļaspriekiem, kam gan patreiz lielās slodzes studijās dēļ neatliekot tik daudz laika.
„Man ir ļoti labi vecāki, kuri mani izveduši cauri izglītības ceļam, palīdz man ziemā tikt uz skolu un atpakaļ., kā arī vienmēr atbalsta,” mirdzošām acīm saka Baiba. „Nereti cilvēki aizmirst, ka esmu ratos. Es arī reizēm aizmirstu, piemēram, universitātē, un jo īpaši „Apeironā”, kur ir integrēta vide.”
Pasniedzēji atlaides nedod
Baiba ieguvusi bakalaura grādu politoloģijas zinātnē, savukārt maģistrantūrā izvēlējusies studēt komunikāciju. „Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc pēc vidusskolas izvēlējos politoloģiju, bija tas, ka tā ir vispārīga zinātne, ietver valodas, vēsturi, jo es toreiz īsti nezināju, kas vēlos būt. Sapratu, ka politika nav mans lauciņš, nevaru sevi iedomāties ne Latvijas, ne ārzemju politikā. Beidzot bakalaura studijas, domāju, vai turpināt studēt te, vai braukt mācīties uz ārzemēm. Taču izvēlējos komunikācijas zinātni Rīgas Stradiņa universitātē un šobrīd esmu ļoti apmierināta.”
Lai arī, kā norada Baiba, Stradiņos ne viss ir ideāli pielāgots cilvēkiem ratiņkrēslos, tā ir viena no pieejamākajām augstskolām Latvijā. „Biju apsvērusi domu studēt Latvijas Universitātē, taču tur vide ir nepieejama. Negribēju nonākt situācijā, ka jābūt atkarīgai no citu palīdzības. Protams, ka ir labi kursa biedri, kuri uznes un nones mani, taču, kad iedomājos, ka četrus gadus man būs jādomā un jāuztraucas par to, kā tikšu augšā, lejā, uz tualeti vai paēst, izlēmu mācīties Stradiņa Universitātē,” norāda studente. „Tagad maģistrantūrā man ir septiņi kursa biedri, visi ļoti forši un izpalīdzīgi. Arī studējot politoloģiju, nekad nekur neesmu palikusi viena, nav bijis tā, ka mani kaut kur atstātu, nepalīdzētu nokļūt līdz vajadzīgajai vietai. Nezinu, no kā tas atkarīgs, laikam jau ir tā – kāds būsi pret citiem, tā apkārtējie izturēsies pret tevi. Arī pasniedzēji ir jauki, atceras, bakalaura studiju programmas pasniedzēji nāk klāt un vaicā, kā man tagad maģistrantūrā klājas,” saka Baiba, piebilstot, ka atlaides gan nav devuši, par ko meitene priecājas, jo tas viņu nepadara atšķirīgu. „Pirmajā kursā, studējot politoloģiju, pasniedzēji ieminējās, ka es drīkstu darbus nodot vēlāk, taču tā kā nekad to neizmantoju, tas tā arī noklusa.” Baiba gan pieļauj domu, ka varbūt slēpti ir bijis tā, ka pasniedzējs uz kaut ko pievēris acis un kāda atlaidīte ir iedota, taču pati nekad to nav jutusi. ”Man ļoti patīk augstskolas pasniedzēju attieksme, pret mani izturas kā pret līdzvērtīgu. Ja pasniedzējs ar mani runā, viņš apsēžas, kas ir pareiza komunikācijas forma, jo tad esmu vienā acu līmenī ar otru cilvēku, uz mani nenoraugās no augšas.” Vaicāta, vai, viņasprāt, Baibai tomēr nav grūtāk studēt kā pārējiem, meitene smejoties atbild, ka ir vieglāk: „Tā kā pielāgotu vietu, uz kurām es varētu aiziet tā vietā, lai mācītos, ir mazāk, man ir vieglāk – varu pievērsties studijām.” Tādēļ Baiba ne vien laicīgi paveic studiju darbus, bet nereti palīdz arī kursabiedriem. „Man daudzi kursa biedri teikuši, ka gūst no manis drosmi, viņi saka – ja tu to vari, tad mēs noteikti varam,” teic meitene, piebilstot, ka daudzi teikuši paldies par to, ka jūtas noderīgi, palīdzot viņai pārvarēt nepieejamo vidi.
„Nebūšu nekāds akadēmiskais sausiņš – doktorantūrā nemācīšos. Nākotnē skatos cerīgi un ar optimismu. Es nezinu, kur es būšu, Latvijā vai kaut kur citur, taču zinu, ka viss būs labi,” nākotnes iecerēs dalās Baiba, par ko viņas mamma Ligita mīļi pasmejas. „Līdzīgi Baiba runāja arī pēc tam, kad ieguva bakalaura grādu. Pietiek studēt, apnicis, vairāk mācīties negribu, viņa toreiz teica, taču nepagāja necik ilgs laiks, kad pati atsāka runāt par studijām un iesniedza dokumentus maģistrantūrai. Ka tik šoreiz nav tas pats!”
Draudzība lauž stereotipus
Studējot politoloģiju, Baiba pusgadu nodzīvoja Norvēģijas galvaspilsētā Oslo, iesaistoties studentu apmaiņas programmā ERASMUS. „Dzīvojot un mācoties Norvēģijā, man bija trīs posmi – kad gribējās braukt uz mājām pie vecākiem, kad gribējās būt Norvēģijā, un trešais posms – kad vairs negribējās braukt projām uz Latviju. Norvēģija ir mana sapņu zeme, tur es varētu dzīvot,” smejoties saka Baiba.
Viņa stāsta, ka atšķirībā no Latvijas, sabiedrības attieksme Norvēģijā pret invalīdiem ir pilnīgi citāda, tur neskatās virsū uz cilvēkiem ratiņkrēslos. „Uz mani un vēl vienu puisi no Čehijas, kurš arī studēja ERASMUS apmaiņas programmā un pārvietojas ratiņkrēslā, atskatījās ne jau tādēļ, ka mēs esam ratos, bet gan tāpēc, ka tie ir mehāniskie. Tur visiem, pat bezpajumtniekiem, ir elektriskie rati, kas ir daudz labāki, ērtāki un garantē lielāku neatkarību,” smejoties atmiņās dalās Baiba. Labāka bijusi ne vien sabiedrības attieksme, bet arī vides pieejamība – ideāli pielāgotas kopmītnes un universitāte. Vienīgās grūtības bija nokļūšana uz metro sniega dēļ. „Par atšķirībām starp Latviju un Norvēģiju varētu runāt un runāt – pirmām kārtām tā ir sabiedrības attieksme, kaut gan arī Latvijā tā pēdējos gados pamazām mainās uz labo pusi, piemēram, uzlabojas vides pieejamība, arī sabiedriskā transporta šoferīši kļūst atsaucīgāki, izpalīdzīgāki. Tomēr mums vēl tāls ceļš ejams,” rezumē Baiba.
Uz Oslo Baiba aizbraukusi kopā ar vienu no saviem kursa biedriem, pat nenojauzdama, cik ļoti šis ārzemēs kopā pavadītais pusgads mainīs abu attiecības. „Kursa biedrs, ar kuru kopā braucām uz Oslo, un ar kuru pirms tam īpaši nekontaktējos, jo es sēdēju vienā auditorijas galā, bet viņš citā, man vēlāk atklāti pateica, ka pirms mani iepazina Norvēģijā, domājis, ja man ir problēmas ar kājām, tad man viss nav kārtībā. Tikai tad, kad mēs aizbraucām kopā uz Norvēģiju un diendienā esot kopā radās saikne un kontakts, viņam sabruka iepriekš nospraustie stereotipi. Tagad viņš ir mans labākais draugs,” teic Baiba.
Arī tepat Latvijā studējot, vairāk gan neformāli, taču, pēc Baibas domām, viņa ir veicinājusi izpratni un iecietību pret cilvēkiem ar invaliditāti. „Kopš mani pazīst, kursa biedri vairāk pievērš uzmanību nepieejamai videi. Sevišķi tie kursa biedri, kas ir dabūjuši mani ratiņkrēslā stumt. „Mēs vairs nevaram normāli paiet, ejam pa ielu un redzam – nav pieejams, nav uzbrauktuvju, ir trepes, kuru dēļ nevar piekļūt, visur ejam un domājam, kā Baiba te varētu iekļūt!” tā viņi man saka. Es apzinos, ja mēs paši neveidosim toleranci sabiedrībā, sabiedrības izpratne pati par sevi neradīsies,” spriež Baiba.
Gaidi pieturā un zīlē – būs, nebūs?
„Man ir trīs pārvietošanās veidi, kā es nokļūstu līdz universitātei un atpakaļ – es to daru pati, visbiežāk rudenī, vasarā un vēlā pavasarī, savukārt ziemā, kad sniegs, palīdz mamma un viens no labākajiem draugiem, ar kuru kopā pusgadu studējām Norvēģijā,” stāsta Baiba. Viņa ne vien pati saviem spēkiem pārvietojas uz lekcijām, bet arī brauc ar sabiedrisko transportu. „Esmu bijusi arī ļoti pārgalvīga – braukusi nepielāgotā sabiedriskajā transportā, kādēļ guvu ne vien dažādas traumas, piedzīvoju kritienus, bet vienreiz nokļuvu arī slimnīcā. Taču tam bija jāiziet cauri, man bija svarīgi apzināties, ko es spēju izdarīt pati,” atzīstas meitene. „Mani Dievs ļoti mīl, man nav jālūdz palīdzība citiem. Cilvēki redz, ka jāpalīdz un paši to piedāvā. Ļoti, ļoti reti ir tā, ka man pašai jālūdz. Tā, piemēram, nesen gaidīju pieturā sabiedrisko transportu, bija ļoti auksti un ilgi nenāca pielāgots transportlīdzeklis. Taču netālu stāvēja divi vīrieši, kuri acīmredzot redzēja, ka gribu ātrāk tikt siltumā, un piedāvāja iecelt nepielāgotajā, savukārt, kad bija jākāpj ārā, palīdzēja arī izkāpt. Tas bija pāris minūšu jautājums. Tā ir kā laimes spēle, kā zīlējot ar margrietiņu – mīl, nemīl, tu gaidi pieturā sabiedrisko transportu un zīlē – būs pielāgots cilvēkiem ratiņkrēslos vai nebūs.”
Taču ne vien nepielāgota sabiedriskā transporta, bet arī apkārtējās vides nepieejamības dēļ Baibai gadījušies dažādi kuriozi, no kuriem smieklīgākais, viņasprāt, noticis Ārlietu ministrijā, kur meitene apmeklējusi divu dienu semināru. „Ārlietu ministrijā ir uzstādīts ļoti dārgs pacēlājs, laikam 10 000 latu vērtībā, taču tas nedarbojas! Nepietiek ar to, ka viņš neiet, viņam arī atslēga ir nozudusi! Vēl vairāk, ja atnāc viena, lai kādu sasauktu palīgā, nav speciālas pogas, ko nospiest, ir gandrīz vai jābļauj, lai sargs tevi sadzirdētu. Tā arī man nācās gaidīt, kad atnāks divi „Rembo” un uznesīs mani augšā,” smejas Baiba. ”Tagad es ikreiz, garām Ārlietu ministrijai braucot, draugiem stāstu, ka te viņi var ieraudzīt lielisku kuriozu attiecībā uz vides nepieejamību.”
Pavisam citādi ir ārzemēm, kurp Baiba nereti devusies, lai piedalītos dažādos semināros un konferencēs. „Kad dodos uz ārzemēm, pārsvarā piedalos semināros, ko rīko dažādas organizācijas. Septembrī, piemēram, ar apvienību „Apeirons” biju uz semināru Strasbūrā, Francijā. Man patīk braukt ar mērķi – uz semināriem, konferencēm, kur iegūtās zināšanas var nodot tālāk citiem. Tagad vairs nē, jo daudz laika aizņem studijas, bet bija laiks, kad katru otro mēnesi devos uz semināriem par integrāciju un citām tēmām. Arī pati esmu uzstājusies, piemēram, Rīgas Tehniskās universitātes studentiem lasīju lekciju par sociālo iekļaušanu cilvēkiem ar invaliditāti.”
„Lidostā mani jau pazīst, lidostas personāls satiek un jautā, kurp tad šoreiz došos. Tā es varu viena pati aizlidot, piemēram, pie draudzenes, kura dzīvo Norvēģijā. Pirmo reizi, kad viena pati devos uz ārzemēm, vecāki ļoti uztraucās. Mamma zvanīja līdz pat 17 reizēm dienā, un, ja gadījās neatbildēt, izslēgta telefona vai pazudušas zonas dēļ, ļoti pārdzīvoja. Tagad gan vecāki mani palaiž uz nedēļu projām un ir mierīgi,” smaida Baiba.
Siltumnīcas apstākļiem – nē
„Man ir teikuši, ka es moku savu bērnu, likdama Baibai mācīties, taču ir jāapzinās, ka ne es, ne vīrs nedzīvosim saules mūžu, un kas tad notiks ar mūsu meitu? Viņai būs jādzīvo pansionātā. Tāpēc es vēlējos, lai meita mācās, un var pastāvēt par sevi,” norāda Baibas mamma Ligita, piebilstot, ka neatbalsta vecākus, kuri pārlieku sargā savus bērnus ar īpašām vajadzībām. „Agrāk vai vēlāk, taču viņi būs spiesti iziet sabiedrībā, uz ielas vieni paši. Labāk, lai tas notiek tad, kad vecāki vēl ir blakus un var atbalstīt, palīdzēt. Arī man pašai ir mierīgāka sirds, ja es zinu, ka vajadzības gadījumā Baiba var tikt galā pati.”
Mammas uzskatam piekrīt arī Baiba, atceroties gadījumu, kad viņa, īstenojot vienu no apvienības „Apeirons” projektiem, apzvanīja ģimenes, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām, lai piedāvātu jauniešiem iespēju iepazīties ar vienaudžiem, iegūt draugus, iziet sabiedrībā, kopā aizejot, piemēram, uz kino. „Piezvanu vienai ģimenei, laipnā mamma man atbild, ka viņas bērnam neko nevajag, viss, kas nepieciešams, jau ir, piezvanu otrai ģimenei, laipnais tētis man atsaka, ka bērnam tāpat ir labi un nekas nav vajadzīgs. Pēc tam, kad man atteica desmit ģimenes, kurām zvanīju, sāku domāt, vai maz ir jēga to darīt,” stāsta meitene. „Vecāki izlemj bērnu vietā, nepajautā, ko bērns pats vēlas, iespaido viņu noslēgties sevī, sēdēt četrās sienās un vairīties no sabiedrības. Varbūt arī bērnam būs grūti iziet sabiedrībā, viņš kautrēsies, taču tā būs tikai sākumā. Kad tiec šīm bailēm pāri un tās pārvari, saproti, ka esi vienīgi ieguvējs.”
„Daudzi vecāki saka – nē, mans bērns nedarīs to un šito, nebrauks tur vai citur, kamēr nebūs vesels. Taču jāsaprot, ka tavs bērns ir vesels, un tev tas ir jāpieņem, maksimāli radot apstākļus, lai viņš var justies labi, patstāvīgi un neatkarīgi, nevis turot siltumnīcas apstākļos,” uzsver Ligita, un meita viņai piebalso: „Tas, ka tu atrodies ratiņkrēslā, nenozīmē, ka tu esi slims – tas ir fizioloģisks stāvoklis, nevis diagnoze. Tu esi vesels, jo tev nav ne temperatūras, ne iesnu vai sāpju. Tu esi vesels, un tieši tāpēc tev ir jādzīvo šī vārda tiešākajā nozīmē, ņemot no dzīves visu, ko tā tev spēj sniegt!”
