Ikviens Apeirons Stāsti varonis ir unikāls un pavisam noteikti ir kāds iemesls, kādēļ tieši par šo cilvēku esam izvēlējušies pastāstīt arī citiem. Šī stāsta varonis ir pieticīgs, mierīgs un, ja šādam apzīmējumam var piešķirt pozitīvu nokrāsu, tad varētu teikt, ka pelēks, ar visu no tā izrietošo skaistumu. Oļegs ir atradis sevi, to, ko viņš vēlas darīt, viņam nav nepieciešamas pārmaiņas, viņš vēlas dzīvot tā, kā to dara šobrīd. Jā, šķiet, precīzāku apzīmējumu par jau minēto, būtu sarežģīti atrast. Mūsu sarunas biedrs runā tik mierīgi, ka brīžiem bija nedaudz grūti koncentrēties uz sarunas tematiku. Tajā pat laikā viss, ko Oļegs stāsta, ir pamatots un šķiet ļoti atbilstošs viņa tēlam.
Oļegs Dubčenko
Uz sarunu devāmies ārpus Rīgas – Zemgales virzienā. Oļegs dzīvo Vecumniekos. Tas ir diezgan liels ciemats aptuveni 60 kilometru attālumā no Rīgas. Oļegs uzskata, ka Vecumnieki kļuvuši par guļamrajonu, gluži tāpat kā Pļavnieki vai Zolitūde. „Rīga ir 40 minūšu braucienā no šejienes. Liela daļa iedzīvotāju strādā Rīgā un šeit atbrauc tikai gulēt”, stāsta Oļegs. Lai arī tā nav pilsēta, tomēr Oļegs uzskata, ka Vecumnieki pavisam noteikti nav arī lauki, jo sadzīve ciematā ir aktīva un pilsētnieciskais gars tomēr esot vairāk jūtams.
Vēl pirms sarunas, kad sazinājāmies ar Oļegu, šķita, ka tikai viņa vārds norāda uz kādu saistību ar krieviskām saknēm. Kā izrādās – ikdienā Oļegs runā krieviski. Ne runas maniere, ne plašais vārdu krājums neliecināja par to, ka latviešu valoda Oļegam ir otrā sarunvaloda. Pirms intervijas viņš tikai izteica: „Latviski gan nevarēšu tik plaši izteikties…” Tas tiešām bija pārsteigums. Mēs, protams, piedāvājām sarunu turpināt krieviski, taču viņš atteicās.
00011111000101011110011
-„Es taisu mājas lapas.”
-„Tu esi programmētājs?”
-„Nē. Tas būtu par skaļu teikts. Es vispār sevi par datoriķi neuzskatu.”
Oļegs Dubčenko
Tā, lūk! Cilvēka darbs, ikdiena un arī hobijs ir saistīts ar darbu pie datora, bet viņš neesot datoriķis. Sarunas laikā gan paši pārliecinājāmies par to, ka Oļegs tiešām nav tāds, kādu mēs stereotipiski iztēlojamies datoriķi. Viņš par sevi rūpējas, pa naktīm mēdz gulēt, nevis tikai sēdēt pie datora un Oļegam ir daudz citu interešu, ne tikai virtuālajā, bet arī reālajā vidē. Kā redzams augstāk minētajā sarunas fragmentā, Oļega profesionālā pamatnodarbošanās ir mājaslapu veidošana. Galvenokārt, šo nodarbošanos viņš ir apguvis pašmācības ceļā. „Šobrīd es uzturu pašvaldības mājaslapu. Divas. Un ir arī klienti, kas pie manis vēršas privāti”, stāsta Oļegs.
Oļegs mums labprāt izrādīja savu darba vietu. Vizuāli tā izskatās tikpat vienkārša un pieticīga kā pats Oļegs. Lai gan filmās (piemēram, „Matrix” un citos tikpat reālistiskos mākslas darbos) esam pieraduši redzēt, ka cilvēkiem, kas strādā ar datoru, apkārt ir kaudze ar netīrām krūzēm, uz galda ir nevis viens, bet gan vismaz trīs monitori un telpā ir pamatīga dūmaka, jo tās iemītnieks nepārtraukti smēķē. Šī Oļega darba vieta ir pašvaldības ēkā, kur vienā telpā ar viņa darba vietu ir arī divi brīvpieejas datori. Iespējams, ka stāsta galvenais personāžs tikai izliekas, ka nav stereotipiskais „datoru tārps”… Bet nē, tā noteikti nav.
Lēciens
Kāds no iepriekšējo stāstu varoņiem teica, ka mugurkaula lūzums, lecot ūdenī uz galvas, esot klasiska trauma. Ja tā, tad arī Oļegs nokļuvis ratiņkrēslā klasiskā ceļā. „Sākumā neko negribējās darīt. Pirmos piecus gadus pēc traumas nekur negāju, neko nedarīju, tikai vingroju. Tad sāku mācīties, pabeidzu vidusskolu neklātienē, aizgāju uz koledžu. Tur sākās sabiedriskā dzīve…”, atceras Oļegs. Pēc koledžas Oļegs ir apmeklējis dažādus kursus un intensīvi pašmācības ceļā apguvis nepieciešamās zināšanas, lai vēl veiksmīgāk dotos sevis nospraustā mērķa virzienā.
Tieši koledžas laiks palīdzēja Oļegam atgriezties cilvēkos un pieņemt dzīvi tādu, kāda tā bija pēc „klasiskā” lēciena. Pēc mūsu sarunas, kad devāmies uz Oļega biroju, pēkšņi telpā parādījās jauna dāma, kas sāka āri rosīties virtuvē – gatavot maizītes Oļegs Dubčenko un pasniegt kafiju.
– „Tā ir mana sieva”, iepazīstināja Oļegs.
– „Sveika, sieva!”, mēs atbildējām.
Šovasar Oļegs apņēmis sievu, kuras vārdu tā arī mēs neuzzinājām, bet pavisam noteikti esam pateicīgi par kafiju! „Viņai vispār vienalga, ka es esmu ratos. Divatā mums nav nekādu šķēršļu”, stāsta Oļegs. Stāsta varonis apgalvo, ka viņš ir pilnībā apmierināts ar savu dzīvi un, ja būtu tāda iespēja, pagātnē viņš neko nemainītu.
Lai arī, kā jau minēts, ļoti mierīgs, zināmā mērā pelēks, iespējams, pat pašpietiekams, tomēr tajā pat laikā spilgts, pieredzes bagāts un ļoti sirsnīgs. Pēc sarunas ar Oļegu bija tā reize, kad visu ceļu atpakaļ uz Rīgu bija ko pārdomāt, atcerēties un izdomāt vēl desmitiem jautājumu, ko varētu uzdot. Kāpēc gan nē? Iespējams, šis ir stāsts, zem kura var rakstīt „turpinājums sekos”!
