Tie, kam pāri 40, varbūt vēl atceras pagājušā gadsimta beigās organizētos "cilvēku ar invaliditāti" tikšanos ar intīmservisa meitenēm, braucienu ar prezervatīvu plostu, u.tml. Valentīndienas priekšvakarā pakavēsimies atmiņās, kas ievērības cienīgs seksuālās izglītības jomā Latvijā notika iepriekšējās desmitgadēs.
Tolaik vēl pietiekami politkorekti nerunāja, un “cilvēku ar invaliditāti”, “ar kustību traucējumiem” vai “ar funkcionālajiem traucējumiem” teica vienkārši “invalīds”. Padomju Savienībā seksa nebija, bet vēlāk, deviņdesmitajos gados Rīga jau bija pilna ar intīmklubiem un attiecīgo pakalpojumu sludinājumiem avīzēs, netrūka speciālās literatūras un 1996. gada 13. novembrī “Neatkarīgā Cīņa” rakstā “Vai sekss lemts tikai izredzētajiem?” uz sarunu aicināja četras meitenes ratiņkrēslos un psiholoģi no Valsts Ģimenes veselības centra Irēnu Kondrāti.
Kopīgajā sarunā ar Lolitu, Ingu, Lilliju un Žaneti noskaidrojās, ka sekss eksistē gan un dažām pat bērni ir. Ko darīt? Jādara, un viss! Tikai, kā labāk? Vēlāk līdzīga saruna notika arī ar puišiem.
Deviņdesmito gadu vidū ļoti aktīvi darbojās “Latvijas invalīdu klubs” (LIK), kura vadītājs bija Rihards Vālands. Dažu gadu laikā viņš noorganizēja lēkšanu ar gumiju no Siguldas vagoniņa, lēkšanu ar izpletni, braukšanu ar “Vučko” pa bobsleja trasi, niršanu ar akvalangiem, kāpšanu Monblānā un vēl daudz ko. Bet vislielāko traci sabiedrībā izraisīja ratiņnieku tikšanās ar intīmkluba “Lady Lux” “meitenēm” 1998.gadā.
Jāsaka, tā nebija nekāda fiksā ideja, bet nopietns pasākums kopā ar seksapatalogu Andri Šauriņu, Latvijas Spinālās asociācijas (LSA) prezidenti Andu Ģipsli un Rīgas intīmklubu vadību. Projektā piedalījās pieci puiši. Viņiem bija iespēja no vairākām “meitenēm” izvēlēties savējo, un tad viņu rīcībā bija veselas sešas stundas. Pēc tam arī anketas par pakalpojuma kvalitāti bija jāraksta.
Tolaik internets reti kam bija pieejams, niknus komentārus nebija kur rakstīt, bet uz laikrakstu redakcijām, kuras publicēja informāciju par šo pasākumu, esot zvanījušas sašutušas tantes – ārprāts, kā gan slimam cilvēkam nav kauna maksāt tām maukām! Dabūs vēl AIDS vai kaut ko citu! Nez, kas būtu bijis, ja tolaik jau eksistētu dzeltenie portāli. Akciju nosodīja arī Latvijas Invalīdu biedrības priekšsēdētājs Mārtiņš Neibults-Miebolts un rakstniece Ingrīda Sokolova.
Vālands gan par to diez kā neuztraucās. Dažus gadus vēlāk sekoja invalīdu brauciens uz Roņu salu ar prezervatīvu plostu. Neatceros, vai līdz galam aizbrauca, bet līdz Daugavas grīvai viņi tika.
Par seksa tēmu bija arī nopietni semināri Vaivaros un Līgatnē. Semināru “Reproduktīvā veselība un ģimenes plānošana cilvēkiem ar kustību traucējumiem” 1998. gadā organizēja Invalīdu un viņu draugu apvienība “Apeirons” kopā ar speciālistiem no Ģimenes plānošanas un seksuālās veselības asociācijas “Papardes zieds”. Tur piedalījās četrdesmit cilvēku, no kuriem puse pārvietojās ratiņkrēslā.
Pirms kādiem piecpadsmit gadiem sadarbībā ar Vieglās Valodas aģentūru tika izdotas trīs grāmatas jauniešiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem. Tās saucās “Aleksis”, “Ieva”, kā arī “Aleksis un Ieva”.
Jaunākā paaudze senos skandālus diez vai atceras. Bet tēmas aktualitāte jau nekur nezūd. Apmēram pirms gada trīs dažādu biedrību aktīvistes – divas ratiņkrēslā un viena ar redzes traucējumiem – pasākumā “Ladyfest Rīga” pārrunāja “nepieradināto randiņu pavērsienus”.
Pats pēdējais: Apeirons kopā ar vēl pieciem partneriem pašlaik piedalās starptautiskā Erasmus+ projektā, kurā sagatavos Īpašās tuvības izglītotājus (Special Intimacy Needs Educator). Kādu apmācību kursu viņi sagatavojuši, to varēs noskaidrot īsi pirms Valentīndienas, seminārā 13. februārī.
Sekss ir labs, sekss ir labs, ja to labi darīt māk…
