Tiesa atzina Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumu punktu, ciktāl tas nosaka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru nenodarbinātām personām ar invaliditāti un senioriem, par neatbilstošu vairākiem Satversmes pantiem un spēkā neesošu no 2021. gada 1. janvāra.
Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.
No apstrīdētās normas izriet, ka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs personām ar invaliditāti kopš bērnības ir 122,69 eiro mēnesī, citām personām ar invaliditāti – 80 eiro mēnesī, bet senioriem – 64,03 eiro mēnesī.
Tiesībsargs Juris Jansons iepriekš savā runā tiesai uzsvēra, ka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmēji pamatā ir personas ar invaliditāti, kurām ir nepieciešams plašāks veselības aprūpes pakalpojumu klāsts.
Atbildētāji tiesai uzsvēra, ka apstrīdētais pabalsts funkcionē kā papildu atbalsts, nevis pamatienākums. Tāpat tika akcentēts valsts jau nodrošinātais kopējais sociālo pakalpojumu
Jau vēstīts, ka lieta ierosināta pēc tiesībsarga pieteikuma. Tiesībsargs uzskata, ka apstrīdētajā normā noteiktais valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs nav pietiekams, lai nodrošinātu tā saņēmēju pamatvajadzības – veselīgu ēdienu, apģērbu, mājokli, veselības aprūpi un obligāto izglītību.
Lai gan valsts ekonomika attīstījusies, valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs ilgstoši nav pārskatīts, uzsvēris Jansons. Turklāt tas, viņaprāt, noteikts, pamatojoties uz politiskiem apsvērumiem, nevis ekonomiskiem rādītājiem. Tādējādi tiesībsarga ieskatā valsts neesot pienācīgi izpildījusi no Satversmē izrietošo pozitīvo pienākumu nodrošināt personām sociālo palīdzību.
Tiesībsargs norāda, ka apstrīdētajā normā noteiktais valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs izraisa tā saņēmēju sociālo atstumtību un nenodrošina viņiem vienlīdzīgas iespējas, salīdzinot ar ekonomiski aktīvām personām.
ST iepriekš beidza skatīt citu pēc Jansona pieteikuma ierosinātu lietu par garantētā minimālā ienākumu (GMI) līmeņa atbilstību Satversmes 1. un 109.pantam.
25. jūnijā ST atzina, ka GMI līmenis neatbilst Satversmei. ST secināja, ka likumdevējs nav izlēmis būtiskākos ar GMI saistītos jautājums, tostarp kādām pamatvajadzībām tas tiek izmaksāts, kā arī nav izstrādāta GMI līmeņa noteikšanas metode.
Ņemot vērā ekonomiskos faktorus un citus apsvērumus, ST nolēma, ka apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu no 2021.gada 1.janvāra.
