Fragmentus no šīs sarunas izkopēju no Facebook. Visas personas ir cieši saistītas ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un tos pazīst. Vai pašas tādas ir un zina problēmas "no iekšpuses".
Eva: Bet kāpēc tos bērnus ar garīgās attīstības traucējumiem un fizisku invaliditāti vajag vispirms ieslodzīt nošķirtās speciālajās skolās un tad sūdzēties, ka citiem nav par viņiem interese? Ļaujiet viņiem mācīties savās vietējās skolās, garīgas atpalicības gadījumā citā, speciālajā klasē, jā, bet ļaujiet taču beidzot bērniem dzīvot un mācīties tur, kur viņi dzimuši un kur ir viņu ģimenes. Tad nebūs jātaisa nākamais mākslīgais solis pēc brutālās nošķiršanas – mākslīga, īslaicīga un neefektīva integrācija. Speciālo skolu lobijs ir tik spēcīgs, ka pat par vienas slēgšanu (to pavisam ir 60) neiet runa. Nu nevar gribēt visu – sadzīt bērnus segregētās, mežos paslēptās skolās, un tad bēdāties, ka sabiedrība viņus neredz.
Dita: Precīzi mans viedoklis. Integrācija un iekļaušana sabiedrībā sākas ar segregācijas pārtraukšanu.
Eva: Jā, un vairums to speciālo skolu ir noslēptas no ļaužu acīm – Kolka, Stikli, Lūžņa – tur pat īsti veikalu nav, par banku un sabiedrisko transportu pat nerunājot. Tie bērni taču tiek pilnībā debilizēti, jo neiemācās izmantot šīs institūcijas/infrastruktūru, kas ir normālas, patstāvīgas dzīves daļa. Par komunikāciju ar citiem cilvēkiem un dzīvi viņu vidū pat nerunājot. Un tad nu viens vai divi mākslas festivāli gadā to atrisinās… Esmu bijusi tādā situācijā, es jau pat nezināju, ko man darīt, ko nedarīt. Kā reaģēt, ko teikt. Cita, paralēlā pasaule, ko valsts par mežonīgi lielu naudu paslēpj mūsu, tipisko cilvēku, acīm.
Zinta: Eva, superlabi pateikts! Nevis “normālie”, ber “tipiskie” cilvēki… Šo apzīmējumu vajadzētu vēl vairāk ieviest sarunvalodā.
Rūta: Precīzi. Lielā mērā tā ir pašatražojoša mašinērija, kas darbojas ne bērnu, bet sistēmas uzturēšanas interesēs. Kāda vella pēc, piemēram, bērnam ar 3-4. pakāpes vājdzirdību jāsegregējas speciālā skolā, ja viņš (ar atbalstu un izpratni protams, no skolotāju puses) VAR mācīties mainstream skolā. Un pēc tam atkal lielas valsts naudas pabalstiem, integrēšanai, utt…
Eva: Tieši tā – vispirms superlieli līdzekļi, lai nošķirtu, tad atkal superlieli un visbiežāk nesekmīgi – lai it kā integrētu. Zinta, tas “tipiskie” nav mans izgudrojums, tādu terminu lieto, runājot par cilvēkiem ar disleksiju un citiem, tipiskiem, lasītājiem. Tad nu es to pārnesu uz visu ļaužu populāciju, ne tikai lasīšanas atšķirībām.
Diāna: Manu bērnu ar 3-4 vājdzirdības pakāpi arī gribēja ielikt nedzirdīgo bērnudārzā, biju pilnīgi pret, izlamājos ar komisiju, teicu, lai saplēš savu lēmumu, iesim parastā bērnudārzā! Rezultātā iedeva logopēdisko dārziņu. Uzskatīju, ja jau bērnam ir aparāti un viņš var dzirdēt, tad viņam ir jābūt dzirdīgo vidē. Ja nevarēs iemācīties runāt, mācīsimies zīmju valodu. Un viņš runā… Vēl mācāmies, trenējamies, vēl darbs milzīgs, bet viņš dzird, runā un saprot.
2016-05-24 11:22:54
Komentāri
Raandalist
2016-05-24 12:40:50
Patika apgalvojums, ka speciālā skola ir Lūžņās 🙂 Patiesībā tur daži cilvēki uz visu ciematu dzīvo, tostarp arī māc. Juris Rubenis
changals
2016-05-24 13:52:28
Varbūt domāta Lūznava, tur šāda skola reiz ir bijusi.
