Ieejot viesmīlīgajās invalīdu un viņu draugu apvienības „Apeirons” telpās, visa nedrošība un diskomforts pazūd. Par spīti nelaimēm, kas piemeklējušas šos cilvēkus, viņi smaida, draudzīgi čalo savā starpā un silti sagaida mūs. Saruna ar „Apeirona” projektu vadītāju un 2. grupas redzes invalīdu Normundu Pīlipu notiek nelielajā, bet mājīgajā apvienības virtuvē, kur citi steidz sagatavot maltīti, lai nosvinētu kolēģes dzimšanas dienu. Uz jautājumu, vai nav grūti runāt par savu invaliditāti, jaunais vīrietis atbild: „Svarīgāk ir izrunāties. Svarīgi, lai cilvēki zina, kā es redzu vai neredzu. Neziņa tik veido maldīgus priekšstatus un pārpratumus.”
Neatceras 2 mēnešus no dzīves
Ir pagājuši gandrīz 8 gadi kopš 2003. gada 3. jūlija nakts, kad Normunds cieta smagā autoavārijā, kas tagad liedz viņam spēju pilnvērtīgi redzēt pasauli sev apkārt. Tolaik viņš bija 21 gadu vecs, bezrūpīgs puisis, kas studēja starptautiskās attiecības un aktīvi darbojās dažādās nevalstiskajās organizācijās. Tik bezrūpīgs, ka piekrita sēsties mašīnā, kuru vadīja kāds paziņa alkohola reibumā. „Man bija jātiek mājās, paziņa teica: ”Es tevi aizvedīšu!” Es padomāju: „Dzēris. Nekas! Man draugi daudz dzēruši un braukājuši apkārt, un stāsta lielos stāstus par to, kā viņi viss kaut ko izbraukājuši. Šoreiz, lai viņš mani arī aizved.”
Normunds atvēra acis pēc diviem mēnešiem Stradiņa slimnīcā. „Pamodos un bija balti griesti, viss bija izplūdis.” 2 mēnešus Normunds nogulēja stāvoklī, kas līdzīgs komai – viņš nespēja veidot jaunas atmiņas. „Brālis man stāstīja, ka viņš atnāk pie manis uz kādām divām stundām un četras reizes paspēj izstāstīt par to, kas noticis.” Tikai vēlāk ārsti atklājuši, ka pie vainas ir pārlieku lielais spiediens galvā, kas veidojies avārijā sabojājoties dabiskajam spiediena regulatoram. Augusta vidū viņam veica operāciju, kurā viņa galvā ievietoja šunti – mākslīgu ķermeni, kas regulē spiedienu – un Normunds beidzot attapās slimnīcā.
Taču ar to vēl nekas nebeidzas, priekšā bija garais atlabšanas posms rehabilitācijas centrā ”Vaivari”. No ilgās gulēšanas Normunda muskuļi bija kļuvuši pavisam vāji un visu vajadzēja mācīties par jaunu, sākot ar ēšanu un sēdēšanu. „Es nosēdēju četras sekundes līdz nokritu. Fizioterapeits un mamma priecājās – o, viņš 4 sekundes nosēdēja, malacis! Taču es to nesapratu. Sajutos pavisam vājš un nespējīgs. Bija grūti, jo es atcerējos sevi pirms tam. Un tad pēkšņi tu esi piekalts gultai un izrādās jau 2 mēnešus nogulējis. Vajadzēja mācīties visu no jauna – staigāt, trenēties, ēst – visu, visu.”
„Pēc Vaivariem kādu laiku mājās es pozitīvi un aktīvi trenējos un domāju, ka viss būs labi. Līdz no rīta pamodos, tas bija novembris, man bija slikti. Atslēdzos un atkal attapos Stradiņa slimnīcā.” Šuntī, kas Normunda galvā tika ievietota augustā, bija iesprūdis trombs, kas bloķēja galvas spiediena regulēšanas sistēmu. Viņam veica vēl vienu operāciju šunts nomaiņai. Normunds atzīst, ka viņam jāpasakās Dievam vai kādiem citiem augstākiem spēkiem, jo tas pats trombs varēja iesprūst arī galvā un tad rezultātu nevarētu paredzēt.
Tikai vēl pēc pusgada Normunds uzzināja, ka viņa miglainā redze nav labojama ar brillēm, lēcām vai vienkāršām operācijām. Normundam ir vienas acs nerva pilnīga un otras acs daļēja redzes nerva atrofija. Tas nozīmē, ka Normunds redz visu miglaini, nespēj izšķirt līdzīgas gammas krāsas un viņa redzes lauks ir būtiski sašaurinājies.
Tomēr ne mirkli, runājot par šiem notikumiem, smaids no Normunda sejas nepazūd. „Tā ir. Man ir jāpriecājas par to, kas man ir. Un jābauda dzīve, kamēr es to varu. ”
Apeirons – vilcējspēks un grūdējs
Normunds atzīst, ka arī viņš no depresijas nespēja izvairīties, galu galā pēc avārijas mainījās praktiski visa viņa dzīve. Tieši sociālie darbinieki bija tie, kas tik ļoti palīdzēja. „Pateicoties manai interesei par nevalstiskajām organizācijām pirms tam, vecāki man ieteica „Apeironu”. Arī mana iepriekšējā pieredze man iekšā teica: „Aiziet, Normund, kusties! Cik tu ilgi tā mājās sēdēsi?”.
Jaunais vīrietis atzīst, ka tieši „Apeirons” viņam bija „kā spiediens, kā spēriens pa dibenu, vilcējspēks un grūdējs.” „Man teica: „Normund, tu nevari?”, nevis atkal žēlošana. Pirmajās reizēs, kad es te atnācu, un kāds gatavo tēju un teica man: „Normund, vēlies tēju?” Un es tā: „Jā!” „ Nu tad nāc un uztaisi!” Es jau pasaku, jā, ar domu, ka man tūlīt atnesīs, bet gribi tēju – uztaisi! Ir tā attieksme, ja tu pats vēlies, tad pats dari. Gribi sasniegt, tad ej un sasniedz. Ja gribi kaut ko uzzināt – ej iemācies! Ja gribi kļūt par kaut ko, lai par to kļūtu, tev ir jāiemācās, jāiegūst pieredze.”
Man sanāca satikties ar Ivaru [aut. Ivars Balodis – apvienības „Apeirons” prezidents] un viņš teica :”Nāc pie mums strādāt!” Man tas šķita ļoti labs piedāvājums, jo „Apeirons” bija tas, kas savulaik mani izglāba.” „Viņi mani uzreiz iesaistīja projektos (..) un motivēja attīstīt sevi no jauna.”
Sadzīvojis ar redzes problēmām
8 gadi ir ilgs periods, un pa šo laiku Normunds ir apradis ar savu invaliditāti. „Tie cilvēki, kas mani satika pēc avārijas, kad jau varēju staigāt un patstāvīgi darīties un vēlreiz pēc pāris gadiem vai tagad, tad viņi saka: „O, Normund, tu redzi labāk?” Es tā brīvāk uzvedos, jo es redzu savādāk. Es esmu iemācījies saprast, ko es īsti redzu, kas tas ir, ko es redzu.”
Tam, ka Normunds spēja aprast ar savām redzes problēmām, uzskatāms pierādījums ir arī Latvijas Universitātē iegūtais bakalaura grāds sociālā darba studijās un maģistrs vadības teorijās. Studijas nav bijušas vieglas, taču vēlmē pierādīt sevi un pierādīt to, ka viņš var to pašu ko pārējie studenti, deva enerģiju un spēku sasniegt ļoti labus rezultātus.
„Latvijas Neredzīgo biedrības” rehabilitācijā, Normundam iemācīja brīvi, neskatoties ekrānā, darboties ar datoru. Tieši ar datora un īpašu ekrānlasītāja programmu Normunds var arī lasīt. „Man arī patīk izmantot to, ko es vēl varu saskatīt” saka Normunds. Tādēļ ziņu lapās lielos virsrakstus viņš lasa pats, bet pārējo tekstu – ar ekrānlasītāja programmas palīdzību, kas verbalizē visu, kas ir uz ekrāna.
Neredzīgo biedrības Rehabilitācijas centrā Normunds iepazinās ar kādu vecu sievieti, kas, lai arī bija pilnībā zaudējusi redzi, visu laiku jokoja un allaž bija pozitīva. „Kādu vakaru es viņai prasīju, kā viņa var smaidīt? Kur viņa atrod to spēku priecāties?” Sieviete viņam atbildējusi:„Klausies, Normund, vai manu dzīvi priecīgu darīs kaut kas no malas nākošs – kāds glābējs vai pestītājs? Nē, tikai es pati varu darīt savu dzīvi gaišāku. Tikai es pati varu par to priecāties.” Šī saruna būtiski izmainīja Normunda turpmākos uzskatus un iedvesmo joprojām. „Mēs katrs esam atbildīgi par savu dzīvi. Pašiem jāizvēlas – ja tu gribi sēdēt un čīkstēt un vienmēr būt upuris – tad, lūdzu, sēdi, čīksti un esi upurītis. Ja gribi būt patstāvīgs, tad dari kaut ko, lai būtu tāds.”
Neraugoties uz redzes problēmām, Normunds pievērsies sava un sievas dzīvokļa labiekārtošanai, ko šobrīd uzskata par savu hobiju. „Mūsu rīcībā nonāca vienistabas dzīvoklis. Tas kopš 70. gadiem nav remontēts. Un tad mēs veicām kapitālo remontu. (..) Es varu darīt to pašu ko „normālie”, veselie cilvēki, tikai man tas prasa daudz vairāk laika. Vairāk laika lasīšanai, remontam. Vairāk laika man neprasa vienkārši runāšanās un komunicēšana. Grāmatas es varu lasīt, tikai man vajag viņas ieskenēt, pārtaisīt digitālā formātā un tad es varu tās klausīties. Hobiji un vēlmes ir visādas. Man tās iespējas ir mazāk, un vajag nodalīt, kas ir prioritāte un kas apakšprioritāte… Ja es agrāk centos visur būt un darīt visu, un beigās tu neesi nekur un nedari neko, tad tagad es cenšos nokoncentrēties un kļūt par speciālistu vienā konkrētā jomā, jo tad tu vari tikt tālāk. Un lai tu varētu nokoncentrēties, tev vajag no kaut kā atteikties.”
Nežēlo – dod iespēju!
„Cilvēki, kas nav iepriekš saskārušies ar invalīdiem, sākumā baidās. Agrāk Latvijā pastāvēja pieņēmums, ka uz cilvēku ratiņkrēslā nedrīkst skatīties, jo tad tev vēl pielips. Tā daži vecāki mācījuši saviem bērniem.” Normunds uzskata, ka cilvēki maz ko zina par invalīdiem un baidās ar tiem pat sarunāties, līdz ar to izveidojas arī dažādi stereotipi un pieņēmumi, kas bieži vien rodas balstoties uz masu mediju saturu. „Ja vienīgais, ko viņš ir redzējis ir netīrs, naudu lūdzošs cilvēks ratiņkrēslā, tad liekas, ka visi viņi tādi vai pats vainīgs. (..) Cilvēku zināšana un nezināšana. To nezināšu varētu mazināt nevis ar tiem sliktajiem stāstiem par to, cik slikta ir situācija un nāciet žēlojiet mūs un dodiet mums naudu. Bet to situāciju daudz labāk varētu vērst par labu, ja parādītu, ka cilvēki ar invaliditāti nav norakstāmi un nekam nederīgi . Un, dodot mums iespējas strādāt un dzīvot patstāvīgi. Jo cilvēks ar invaliditāti jau pats grib dzīvot patstāvīgi – pats savām rokām izdarīt – pats nopelnīt naudu, pats nopirkt un uztaisīt ēst, pats izvēlēties filmu, ko viņš grib skatīties un tamlīdzīgi.”
Normunds aicina dot iespēju invalīdiem. Viņi arī ir spējīgi strādāt un brīžiem šie cilvēki ir daudz motivētāki strādāt un sevi izpaust nekā veselie. „Zinu, ka Nīderlandē ir viena programmētāju firma, kur strādā tikai neredzīgie. Kāpēc? Tāpēc, ka tiem neredzīgajiem, kuri tādi ir jau no dzimšanas, domāšana ir pavisam citādāka. (..) Pilnīgi neredzīgais domā kā dators – 5 soļi pa labi, tad sataustīšu to, tad paņemšu to. Tiem neredzīgajiem domāšana saskan ar programmēšanas valodu – visa darbība ir sakārtota pa skaidriem punktiem. Un viņi izmanto tās iespējas. Varētu būt kāds raidījums, kurā tiek parādīta ārzemēs realizētā prakse. (..) Bieži vien cilvēkiem ar invaliditāti ir lielāka motivācija darīt lietas un izdarīt kārtīgi, lai citi padomā, ka viņš var to padarīt. Nekā veselam cilvēkam, kam varbūt ir – ehh, tad dabūšu citu darbu. Loģiski, ka cilvēks ar invaliditāti nevar strādāt visus darbus, taču ir tādi, kur viņš pat īstenībā var sasniegt vairāk.”
Viņš atzinīgi novērtē to, ka cilvēki ir līdzjūtīgi pret invalīdiem, tomēr nevajadzētu aizmirst, ka citus pārlieku lielās žēluma izpausmes pat varētu kaitināt. Cilvēki ar invaliditāti cenšas sevi pierādīt – „nē, es tomēr varu”. Pirms palīdzēšanas labāk ir pajautāt vai palīdzība ir vajadzīga. „Labāk ir nejaukties. Jādod iespēja pašam izdarīt. Ja nu būs nepieciešams, cilvēks pats palūgs.”
Intervijas beigās Normunds vēl piebilst, ka tieši pozitīvisms viņu saista „Apeironā”. Tiesa gan tas ir tāds „melnais pozitīvisms, jo drūmums jau ir, bet tas palīdz atjēgties.” Kamēr citi viņa kolēģi jau sēdās pie viesību galda, Normunds mūs laipni pavadīja līdz ārdurvīm un pateicās par sarunu, jo izrunāšanās palīdz atkal uzlādēties.
