Piektdien, 9.februārī, piedalījos Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas rīkotajā seminārā "Iekļaujošās izglītības nodrošināšana bērniem ar īpašām vajadzībām”. Par to uzzināju no saeimas mājaslapas un pieteicos kā apmeklētāja.
Kā sacīja vairāki cilvēki, mēs par iekļaujošo izglītību diskutējam jau sen. Ir rīkotas daudzas konferences, semināri, izdotas grāmatas, bukleti, utt. Bet kas tiek darīts, lai bērni tiešām varētu mācīties un saņemtu vajadzīgo atbalstu? Jau realizēti simtiem projektu, piesaistīts finansējums būvniecībai, konferences, semināri, metodiskie materiāli, ir saražots simtiem kilogramu normatīvo dokumentu, bet joprojām vecākiem ir jācīnās, lai savu bērnu ievietotu tuvākajā skolā. Joprojām ir skolas, kuras uzskata sevi par pieejamām, bet tālāk par foajē nekur nevar nokļūt. Joprojām liela daļa skolotāju uzskata, ka šie bērni uz viņiem neattiecas. Un attieksmi mainīt ir ļoti grūti.
Vairāk nekā trīsdesmit gadu laikā esmu apzinājusi daudzus cilvēkus ar dzirdes traucējumiem, kuri ir mācījušies parastajās skolās, beiguši augstskolas, strādā. Vairāki desmiti bērnu ar dzirdes traucējumiem parastajās skolās mācās pašlaik. Pieaugušie savā pieredzē ir gatavi dalīties ar citiem. Kopš deviņdesmito gadu sākuma par šo tēmu esmu rakstījusi presē un portālos vēl un vēl – bet vai kāds to lasa un ņem vērā?
2002.gadā SIA “Skolu atbalsta centrs” izdeva ļoti labu grāmatu “Skola visiem. Palīgs pedagogiem, psihologiem un vecākiem”, kurā ir rakstīts par palīdzības veidiem skolēniem gan ar sensorajiem, gan fiziskajiem, psihosomatiskajiem, garīgajiem un mācīšanās traucējumiem. Grāmata aktuāla joprojām, bet nākuši klāt dažādi jauni palīglīdzekļi, tāpēc prasās pēc papildinājumiem.
Vai būtu grūti drusku uzlabot to, kas jau sen izdarīts?
Autisma apvienība bija sagatavojusi lielisku prezentāciju, kurā tika salīdzināti atbalsta pasākumi bērniem ar īpašām vajadzībām Latvijā un Ziemeļvalstīs.
Tālāk iekopēju diskusijas apkopojumu un izteiktos priekšlikumus:
1. Speciālo vajadzību agrīnas diagnostikas nozīme, lai pirmskolas izglītībā būtu iespējams sniegt bērnam nepieciešamo atbalstu tikko tam rodas šāda nepieciešamība.
2. Izglītības iestāžu materiāli tehniskā un pedagoģiskā gatavība pieņemt bērnu ar speciālajām vajadzībām.
3. Skolotāju sagatavotība, prasme un ieinteresētība atpazīt izglītojamo speciālās vajadzības un pieņemt izglītojamo dažādību attīstībā, kā arī sniegt kvalificētu atbalstu.
4. Tādu iesaistīto institūciju kā IZM, LM, VM, sociālo dienestu un pašvaldību sadarbība iekļaujošas izglītības priekšnosacījumu nodrošināšanai.
5. Valsts un pašvaldību pedagoģiski medicīnisko komisiju loma izglītojamo speciālo vajadzību identificēšanā, kā arī pedagoģiski medicīnisko komisiju sistēmas pārveide.
6. Vienota elektroniska rīka izveide, kurā apkopota informācija par to, kā atpazīt konkrētas speciālās vajadzības, pieejami metodiskie materiāli un diagnostikas rīki.
Identificētas tālākās nepieciešamās darbības iekļaujošas izglītības veicināšanai:
• Veidot jaunu vai pārstrādāt/atjaunot esošo Izglītības likumu, lai tas atbilstu 21.gs prasībām iekļaujošās izglītības nostādnēm.
• Nepieciešams izstrādāt visaptverošu (izglītība, sociālā joma, vide, materiāli, tehniskie līdzekļi u.c.) iekļaujošās izglītības attīstības stratēģiju.
• Vienota informācijas sistēmas izveide.
• Skaidrojošs darbs ar vecākiem un sabiedrību, par iekļaujošas izglītības nozīmi, bastoties uz pozitīviem piemēriem.
• Tiek plānots turpināt ekspertu diskusijas, skatot konkrētus iekļaujošās izglītības aspektus detalizētāk. Piemēram, Pedagoģiski psiholoģiskā atbalsta dienesta izveidi, asistentu pieejamību u.c.
Prezentāciju, kā arī foto var atrast šeit pielikumā. http://www.saeima.lv/lv/aktualitates/saeimas-zinas/27655-saeima-diskusija-runa-par-ieklaujosas-izglitibas-nodrosinasanu-berniem-ar-ipasam-vajadzibam
