Kas jādara, lai mūzika, teātris, televīzija un radio būtu pieejamāka cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem? Kas jau ir, un ko varētu vēlēties vairāk?
Koris plāta mutes.
Esmu vājdzirdīga no bērnības, bet dzirdi zaudēju pakāpeniski – tā, ka to nemanīju ne es, ne man apkārtējie cilvēki. Es varēju sarunāties. Bērnībā man mājās bija gan televizors (tolaik melnbaltais ar divām programmām), gan radio. Ar televizoru saistās interesants gadījums, kurš pašai palicis atmiņā, un kurš varēja signalizēt, ka man ir problēmas.
Ienācu istabā, kurā bija ieslēgts televizors. Ekrānā koris, kurš plāta mutes. Jautāju mammai, kāpēc viņi nedzied. Man atbildēja, ka dzied, tikai ļoti klusu. Mani tāda atbilde apmierināja. Mammai tas savādi nelikās. Tā es ilgu laiku dzīvoju ar pārliecību, ka korim un TV diktoriem ekrānā plātīt mutes jeb klusu dziedāt un runāt ir normāli, ka nesadzirdēt vārdus ir normāli…
Man ļoti patika mūzika (skaļa, protams!), tikai vārdi tām dziesmām bija izplūduši…
Bērnudārza dziesmām gan vārdus zināju. Audzinātājas lasīja tekstu priekšā daudzkārt un pietiekami skaļi. Nebija problēmu iegaumēt. Dziedāt man patika. Es labprāt būtu spēlējusi klavieres, ja vien man to ļautu. Diemžēl milzīgs prieks bija vien par to, ja izdevās pacelt klavieru vāku un nospiest pāris taustiņus. Parasti audzinātājas tūlīt dzina bērnus no klavierēm projām. Diemžēl tā bija arī vēlāk skolā.
Pirmajā klasē mums bija divi kori: pirmais un otrais. Bērnudārzā biju samācījusies dziesmiņas, un mani ieskaitīja pirmajā korī. Bet mācību gada vidū skolotāja pateica, ka jāpāriet uz otro. Es biju vienīgā, kuru tā pārcēla no viena kora uz otru!
Subtitri, surdotulkojums, TV un radio.
Man patika skatīties filmas. Tikai atkal kreņķis: krievu valodā ieskaņotās filmas bija ar subtitriem, kurus es lasīju zibenīgā ātrumā, bet latviešu multenītēm subtitru nebija! Kādēļ tā?
Tagad dziesmu vārdu problēma daļēji atrisinājusies, jo deviņdesmitajos gados parādījās daudzi krājumi ar populārāko dziesmu vārdiem, vēlāk portāls dziesmas.lv. Visu dziesmu gan tur nav, bet reizēm kādu iepatikušos dziesmu pameklēju. Ir gan cita problēma: jāzina dziesmas nosaukums, kuru pa radio nenosauc. Vai arī jāspēj sadzirdēt un atšifrēt kādus atslēgvārdus, kurus ierakstīt meklētājā. Ir gadījumi, kad neizdodas pareizi saklausīt nevienu vārdu.
Man patīk karaoke: uz ekrāna var lasīt tekstu, turklāt konkrētajā mirklī dziedamais vārds, pat zilbe, tajā brīdī iekrāsojas. Tas ir ļoti forši!
Skatoties Youtube, ievēroju, ka subtitri var būt pat vairākās svešvalodās. Re, kāds ekrānuzņēmums no Dimaša Kudaibergena un viņa māsas Raušanas uzstāšanās: subtitri veselās astoņās valodās!
Šis video internetā vairs nav atrodams, bet ir cits, kurā subtitri ir četrās valodās. Arī labi!
Nez, vai mūsu Prāta vētra un citi izpildītāji arī liek subtitrus svešvalodās, lai “nestu Latvijas dziesmas pasaulē”? Neesmu speciāli meklējusi.
Ziņas televīzijā sen vairs neskatos. Kopš pieejams internets, praktiski viss svarīgākais vispirms parādās tur. Bildes arī ir. Jau zināmus “jaunumus” ar pāris nabadzīgām skrejošajām rindām neredzu jēgas skatīties. Intervijas, sarunu raidījumi? Par man interesējošām tēmām skatos, vai raidījums ielikts LSM portālā, un vai ir ar subtitriem.
Surdotulkojums man nav vajadzīgs, jo zīmju valodu nekad neesmu pratusi. Un man ļoti nepatīk tā sadaļa “Nedzirdīgajiem”, kur vienā putrā sajaukti gan subtitrētie raidījumi, gan ar surdotulkojumu. Es izdalītu atsevišķi raidījumus “Ar subtitriem” un atsevišķi – “Ar surdotulkojumu”. Tās ir divas dažādas lietas. Subtitriem un surdotulkojumam ir dažādas ikonas: burti CC un plaukstiņas.
Deviņdesmito gadu pirmajā pusē LTV vēl bija mācību raidījumu redakcija un angļu, vācu un franču valodas raidījumi iesācējiem. Man ļoti nepadodas valodas, bet tos es skatījos tieši subtitru dēļ. Ja reizē runā, rāda bildi un ir arī subtitri, tad kaut ko var saprast.
Kad pērn, pirmās mājsēdes laikā, divos TV kanālos rādīja mācību raidījumus “Mana klase”, ļoti noskumu, ka tiem nebija subtitri. Ja es vēl ietu skolā, es tos nebūtu sapratusi.
Teātris
Pirms daudziem gadiem speciāli nedzirdīgo un vājdzirdīgo cilvēku vajadzībām firma GE MONEY Nacionālajam teātrim uzdāvināja titrēšanas iekārtu. http://www.easyget.lv/kultura/read/3132/
Diemžēl speciālā iekārta šim nolūkam izmantota tikai dažas reizes. Es personīgi esmu redzējusi tikai divas subtitrētās izrādes.
Attēlā: izrāde “Svina garša” ar subtitriem Nacionālajā teātrī.
Titrēšanas iekārta ir arī operā, un tur to izmanto. Tikai jāzina, kurās vietās jāpērk biļetes – lai var redzēt gan uzrakstus, gan skatuvi.
Arī Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī izmanto subtitrus. Tie ir latviešu valodā. Nav jāmin, kurai izrādei subtitri būs vai nebūs, jo tas ir norādīts programmā, kuru var atrast internetā.
Ekrānuzņēmums no teātra mājaslapas
Kāpēc Nacionālais teātris titrēšanas iekārtu neizmanto? Zinu, ka teātris prasīja Latvijas Nedzirdīgo Savienībai (LNS) organizēt grupu ar noteiktu cilvēku skaitu, bet tādu ir ļoti grūti nokomplektēt. Daļa biedru nedzīvo Rīgā, daļu neinteresē konkrētā izrāde, daļai neder datums… LNS ir ap 2000 biedru, pamatā pilnīgi nedzirdīgi vai ar ļoti smagu dzirdes zudumu. Pārējie 30000 vai nezin cik, kuriem arī ir dzirdes traucējumi, nekādās biedrībās nesastāv un par šādu iespēju skatīties izrādi ar subtitriem neko nezina. Otrā biedrība Sadzirdi.lv vēl ir relatīvi jauna un daudz biedru neaptver.
Vai grūti internetā un plakātos ierakstīt informāciju, ka kādai izrādei būs subtitri? Laikam jau šim teātrim to izdarīt ir ļoti grūti.
Latvijas televīzija nesen rādīja Nacionālā teātra izrādi “Man 30 gadu”. Ļoti gribēju to noskatīties. Skatījos arī, bet neko daudz nesapratu…
Mūzika un dzirdes traucējumi.
Lielajā Ģildē pēdējo reizi biju tad, kad viesizrādēs bija ieradusies nedzirdīgā mūziķe, perkusioniste Evelīna Glenija. Par viņu sīkāk varat izlasīt “Kultūras Dienā” publicētajā rakstā https://www.diena.lv/raksts/kd/intervijas/evelina-glenija-es-spelesu-gan-14143164
Nedzirdīgs mūziķis? Vai tas vispār ir iespējams? Kā nu ne! Ludvigu van Bēthovenu taču “visi zina”!
Viņš nav vienīgais. Protams, absolūti nedzirdīgi būs retums, bet ar sliktu dzirdi – jā, viņi ir. Saprotamu iemeslu dēļ ne visi vēlas atklāties. Vismaz ne profesionāļi.
Cita lieta: pašdarbnieki. Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācija Sadzirdi.lv pirms dažiem gadiem savā pasākumā bija uzaicinājusi uzstāties vājdzirdīgo Arni Suitiņu, kuram patīk dziedāt. Viņš bija sagatavojis veselu koncertprogrammu. Vienu viņa dziesmu, kura ieskaņota studijā, var noklausīties šeit: https://m.soundcloud.com/user-647187559/arnis-suitins-un-liva-tu-maza-klusa-betleme
Arnis Suitiņš
Kad Polijā atzīmēja 25 gadus kopš pirmās kohleārā implanta operācijas, viņi sarīkoja starptautisku mūzikas festivālu “Beats of Cochlea”, kurā uzstājās bērni, jaunieši un pieaugušie ar dzirdes traucējumiem, kuriem dzirdēt palīdz modernās palīgierīces.
Pirmā festivāla noslēguma koncerts ir pieejams internetā: https://youtu.be/zGEQfza_Gtg (1.daļa) https://youtu.be/BToqNydTpNU (2.daļa).
Šis festivāls notika arī nākamajos gados, taču pandēmijas laikā “samazinājies”. 2021.gadā notika starptautisks seminārs par mūzikas terapijas nozīmi cilvēku ar dzirdes traucējumiem rehabilitācijā.
Divas reizes līdzīgs muzikāls pasākums bērniem ar dzirdes traucējumiem notika arī Latvijā: jā, arī mūsu bērni ar dzirdes aparātu un kohleāro implantu palīdzību spēj gan dziedāt, gan deklamēt, gan spēlēt mūzikas instrumentus. Kad beigsies pandēmija, varbūt viņus kādreiz redzēsim uz lielās skatuves. Laiks rādīs.
Vājdzirdīgo bērnu talantu konkursa dalībnieces
Šeit redzami fragmenti no 2019. gadā notikušā konkursa “Ko tu proti?”: https://fb.watch/a5nJrwUW92/
Katru gadu 25. februārī ir Starptautiskā kohleāro implantu diena, bet 3.martā – Pasaules dzirdes diena. Pa vidu ir Dzirdes informācijas nedēļa. Varbūt tad būs laiks kādu no mūsu talantiem parādīt vismaz televīzijā?
Nobeigumā piebildīšu: ļoti svarīga ir arī telpu akustika. Paklāji, iekārtie griesti, mēbeļu novietojums. Gaidu akustisko koncertzāli un ceru, ka to kādreiz beidzot uzcels!
