Šodien mani uz darbu veda jauns taksists no Ukrainas. Uzmanīgs, jautāja, kā man palīdzēt! Kara sākumā viņš atradās Turcijā, tur uzturējās septiņus mēnešus, pēc tam ieradās Latvijā, kur dzīvo un strādā jau pusgadu. Kad jautāju, vai viņš paliks Latvijā? viņš atbildēja, ka vēl nezina.
Šis ir jau trešais taksists, kurš bija ukrainis no kara plosītās Ukrainas.
Citu dienu Meness Aptiekā mani apkalpoja un konsultēja farmaceits no Ukrainas.
Rīgā ir atvērtas ukraiņu virtuves kafejnīcas, kurās var nobaudīt slavenos ukraiņu ēdienus – boršču, vareņikus ar ķiršiem.
Cilvēki pie mums atrod pajumti, darbu, visa veida palīdzību.
Un es domāju, ka katrs no mums ir priecīgs nepieciešamības gadījumā palīdzēt šiem drosmīgajiem cilvēkiem, kuri aizstāv zem bombardēšanas savas skaistās valsts neatkarību.
Bērnu nākotne. Un viņi sapņo atgriezties savā mīļajā dzimtenē, lai atjaunotu to, ko karā izpostīja.
Briesmīgi pat iedomāties, kā šī ziedošā, auglīgā zeme jau gadu tiek iznīcināta un kropļota.
Agresors tiks uzvarēts un padzīts un izcietīs pelnītu sodu.
