25.jūnijā pēc rekonstrukcijas atvēra Dauderu (agrāk Aldara) parku Sarkandaugavā. Senāk laukumā pie tramvaja sliedēm bija džungļi, kas ļoti kontrastēja ar blakus esošā muzeja sakopto teritoriju. Tagad parks sakārtots, tur ir celiņi, soliņi, amfiteātris ar mazu skatuvīti, bērnu rotaļlaukums. Atjaunots tornis, kurā trenējas klinšu kāpēji.
Taču par dažām lietām nebija padomāts. Atklāšanas pasākumā ievēroju puisi ar balto spieķi, kuram galā bija bumbiņa. Ar tādu tiek “nolasītas” taktilās vadlīnijas. Diemžēl parka celiņos vadlīnijas nebija iestrādātas.
Atrodoties parka lejasdaļā, radās jautājums, kā cilvēks ratiņkrēslā tiks uz tualeti, ja viņš atrodas parka lejasdaļā, bet tualete ir augšā pie skeitparka? Asfaltētais ceļš vienā posmā ir tik stāvs, ka tur būtu problēmas uzbraukt elektriskajam ratiņkrēslam, kur nu vēl parastajam. Risinājums ir: braukt pa celiņu amfiteātra augšpusē. Diemžēl šis celiņš ir grantēts, kas ratiņkrēsliem var sagādāt problēmas.
Taču vī-vī Nr.1 sagaidīja rekonstruētajā tornī – mākslīgajās pilsdrupās. Parka apmeklētājiem, kuri bija ieradušies uz atklāšanu, tika piedāvāts uzkāpt skatu laukumā. Protams, daudzi šo iespēju centās izmantot un devās tornī iekšā. Manuprāt, pārāk liels bars reizē. Bet iekšā – šauras vītņu kāpnes. Tie, kuri bija uzkāpuši, vairs nevarēja tikt lejā, jo cilvēki rindā kā skudras rāpās un rāpās augšā! Divi uz šīm kāpnēm nevarēja izmainīties.
Apmēram torņa vidū kāpnēm bija nopietns defekts, kas varēja izraisīt traumas. Vītņu kāpņu pakāpieni nesniedzās līdz sienai, tur bija pamatīgs caurums, un šajā vietā nebija margas. Cilvēki ar sliktu redzi varēja neredzēt “tukšumu”, un cilvēki ar līdzsvara traucējumiem varēja netrāpīt uz pakāpiena, ja nepieturējās pie margas. Mana draudzene kategoriski atteicās kāpt augstāk un palika vērojam kāpējus. Kad lejup nācis cilvēks ar spieķi, licies, ka viņš tūlīt, tūlīt kritīs. 
Vēl viens pārsteigums sagaidīja augšā. Valnis apkārt bija ļoti augsts, varēju redzēt tikai debesis un koku galotnes. Nemērīju, bet likās, ka 150 cm vismaz. Bērni tam pāri neko neredzēja. Vairāki centās uzrāpties uz šī valņa un tur sēdēt. It kā bija iespēja pakāpties uz tādas kā caurules, bet nebija kur pieturēties.
Nu, ko lai saka? Parks ir sakopts un atpūsties tajā var. Alpīnistus, kuri trenēsies kāpšanā pa torņa ārējo sienu, vītņu kāpņu problēma diez vai interesēs.
