Vairākas dienas pirms sarunu festivāla sākuma pamatīgi izpētīju pasākumu programmu. Izklikšķināju pilnīgi visu 365 sarunu, darbnīcu, izrāžu un citu piedāvājumu aprakstus, izpētīju dalībnieku sastāvu un atzīmēju vairāk nekā 80 pasākumus, kurus radās vēlēšanās apmeklēt. Skaidrs, ka tā bija neiespējamā misija, ņemot vērā to, ka daudz kas norisinājās vienlaicīgi un dažādās vietās. Tomēr zināms plāns radās. Ar zīmi T atzīmēju pasākumus, kuros tika piedāvāta reāllaika teksta transkripcija.
Manas intereses gan ne visai sakrita ar transkripcijas piedāvājumu. Bet visu jau nevar gribēt. Nolēmu improvizēt. Iet gar skatuvēm, meklēt sev interesantāko. Kur patiks, tur piestāšu ilgāk.
Pirmā skatuve, kurā piedāvāja titrus, bija vislielākā un galvenā – DOTS. Apsēdos tuvāk tai vietai, kurā varēja titrus redzēt. Runāja Cēsu mērs Rozenbergs. Viņa dikcija bija laba, un arī teksta pieraksts bija labs. Kad runātāji mainījās, dažbrīd uz ekrāna bija tukšums, kaut gan runas turpinājās. 
Pie skatuves UZZIBSNĪ ar titru ekrānu nokļuvu tad, kad tur bija daudz runātāju, no kuriem divi sēdēja priekšā ekrānam. Ne jau visam ekrānam, bet galvas aizsedza uzrakstu apakšējo daļu.
Trešā skatuve ar ekrānu bija SPOGUĻTELTS. Laikā, kuru pavadīju tur, likās dīvaini, ka titri neaizņem visu ekrānu, bet koncentrējas tikai ekrāna vidū. 
Pie SPOGUĻTELTS bija arī zīme ar akustisko cilpu. Diemžēl ar norādi “jautāt”. Kāpēc jautāt? Kam jautāt? Daudzi vājdzirdīgie no jautāšanas izvairās. Viņi grib informāciju izlasīt. IZLASĪT! 
Lai lasītu transkripciju citās vietās, biju apbruņojusies ar viedtālruni un divām planšetēm. Vienai ierīcei bija QR kodu lasītājs un interneta pieslēgums, bet divas darbojās ar Wi-Fi. Likās pietiekami. Atradu vienu no skatuvēm, kura piedāvāja reāllaika titrus lasīt internetā, un atlika tikai nolasīt kodu.
Te radās divas negaidītas problēmas. Pirmā: uz visām tāfelēm ar programmām QR kods atradās pašā apakšā. Lai to nofotografētu, bija gandrīz pa zāli jārāpo! 
Otrā problēma. Ierīce ar QR lasītāju kodu noskenēja, bet paziņoja, ka “Jūsu savienojums nav privāts”. Abas pārējās, ar kuru kodu fotografēju, rādīja, ka “Šī vietne nav sasniedzama”. Apstaigāju vairākas skatuves, kuras piedāvāja titrus nolasīt, bet visur viens un tas pats. Wi-Fi visa pasākuma teritorijā darbojās pēc Mērfija likuma. Kur man to nevajadzēja, tas bija. Kur man to vajadzēja, tur nebija. Vienīgā drošā vieta bija laukumā pie DOTS.
Vērsos pie paziņām, sūtīju Whatsapp kodu bildes, prasīju, vai var atvērt. Draudzene Rīgā atvēra, bet padomu man sniegt nevarēja. Vēlāk kāds bijušais klasesbiedrs pārtaisīja vienu no kodiem par linku, es uz tā uzklikšķinaju, un titri parādījās. Apskatot linku, secināju, ka adresē jāraksta events.tilde.com/ un tālāk skatuves nosaukums. Diemžēl šāda padoma festivāla mājaslapas pieejamības aprakstā nebija. Vajadzētu, jo noderētu arī citiem, kuri nav pietiekoši stipri tehnoloģijās, vai kuriem nav pietiekami jaunas un aprīkotas viedierīces.
Turpmāk titru atrašana man vairs problēmas nesagādāja. 
Vēlāk darīju arī tā: festivāla mājaslapā atvēru pasākuma aprakstu. Ja tur bija uzraksts “reāllaika transkripcija”, klikšķināju virsū. Darbojās. Kods parādījās un tūlīt pārveidojās burtos. 
Tildes asistentā varēja regulēt burtu lielumu. 
Zemāk teksts ar ļoti lieliem burtiem.
Pirmajā dienā pasākumos biju klātienē, bet otrajā dienā vēroju tiešraides internetā un lasīju titrus.
Dažbrīd titri sagādāja diezgan jautrus brīžus.
Brīnījos, ka Mākslīgais intelekts diezgan labi atpazīst nenormatīvo leksiku. Ko diemžēl nevarēja teikt par dažu saturīgāku informāciju. Radās pārdomas arī par to vai tiešām daži pasākumu vadītāji ievēro nosacījumu diskutēt cieņpilni?
Vēlos aicināt visus lasītājus: Lūdzu, piedalieties balsu talkā! Jo vairāk būs runas paraugu, jo precīzāk tiks atšifrēts runātais teksts! www.balsutalka.lv
Nobeigumā daži vārdi par festivāla fizisko pieejamību un mājaslapu. Agri vai vēlu parku celiņus vajadzētu nobruģēt. Un kaut kad nākotnē Pils parkā ierīkot liftu vai funikulieri. Vai arī mazās golfa mašīnītes varētu pa ielu vest skatītājus lejā un augšā. Norādes bija, bet vienalga – iela ir pārāk stāva.
Problēmas sagādāja arī tas, ka tematiski līdzīgi pasākumi bija pārāk izkliedēti, kartē bija grūti orientēties, sarunu nosaukumi reizēm tādi, ka nevarēja saprast, par ko tur būs. Ieteikums skatuves sagrupēt tematiski. Vienā zonā pamatā cepties par politiku, otrajā zonā runāt par zinātni, trešajā risināt sociālos jautājumus, ceturtajā – bērni, ģimene, izglītība. Kaut kā tā. Vēlāk ievēroju, ka līdzīgus priekšlikumus sociālajos tīklos izsaka vēl daži citi. Arī mājaslapā pasākumu aprakstus derētu tematiski sagrupēt.
Pirms festivāla mājaslapas sadaļā “viņi būs” (tagad “dalībnieki”) izklikšķināju kādu tūkstoti lodziņu tiem dalībniekiem, kurus bildēs pēc izskata neatpazinu. Lieks, ļoti laikietilpīgs darbs. Bija grūti pie foto norādīt dalībnieka vārdu un uzvārdu?
Pēc festivāla lasīju atsauksmes internetā. Kas īsti ir šis festivāls: sarunu vai diskusiju? Tiem, kas norāda diskusiju un oponentu nepietiekamību, parasti tiek atbildēts, ka tas taču ir sarunu festivāls. Tā nosaukumā. Savukārt, kāpēc valsts iestādēm jāiztērē liela nodokļu maksātāju nauda, lai piedalītos kaut kādās sarunās pašiem ar sevi? Sarunāties var darba laikā savās ministrijās. Vai tāpēc jābrauc uz Cēsīm?
Varbūt Festivālu Lampa turpmāk saukt par “Sarunu un diskusiju festivālu”. Kā Dziesmu svētkiem savulaik pielika dejas un Operas teātrim – baletu.
Atklāts arī jautājums, pēc kādiem kritērijiem valsts iestādes izvēlas sarunu dalībniekus savās skatuvēs. Par to nodokļu maksātāju naudu. Īpaši tas attiecas uz Labklājības ministriju. Informē nevalstiskās organizācijas, rīko ideju konkursus? Izskatās, ka ne…
