Ļoti grūtajā 1919. gada oktobrī, vācu armijas uzbrukuma laikā, Ivande Kaija nodibināja “Latviešu sieviešu zelta fondu”, un aicināja sievietes ziedot Latvijas aizstāvības lietai savu nekustamo kapitālu, rotas un sudrablietas.
“Atdodiet valstij savu zeltu un dārgakmeņus, un sudrablietas, kuras kaunīgi slēpjat no atklātības. Atdodiet visu bez atlikuma! Ja Latvija pastāvēs, tad tā jums, kā līdztiesīgiem pilsoņiem, atdos visu atpakaļ ar uzviju savās saulainās dienās; ja tā nepastāvēs – tad tā izputēs, un tad jūs, kā citu tautu verdzenes, varēsat klāt savas galvas ar pelniem un slīgt klusās vaimanās. Un priekš kam tad jums vairs zelts, priekš kam senā godība. Dodat bez apdomas visu savu zeltu, lai Latvija var būt lepna uz savu sieviešu zelta fondu.” – Ivande Kaija rakstīja savā 5. novembra uzsaukumā.
“Acumirklī Latvijas valsts un tautas stāvoklis ir tik kritisks, ka riskēju cerībā – latvju sieviete neatteiksies no šāda niecīga pasaules upura, kur visas Latvijas dzīvā miesa asiņo tūkstoš brūcēm. Ja ar šiem zelta kankariem varēs aizsegt kaut mazu brūci, tad jau mērķis būs godam panākts” – viņa paskaidroja savā dienasgrāmatā.
Cilvēki uz jaunizveidoto Latvijas Sieviešu zelta fondu sāka nest vērtīgas personiskās lietas. Atdāvināja arī ārvalstu valūtu. Savāktie ziedojumi ietilpa 99 kastēs, 6 čemodānos, 3 kurvjos un vienā maisiņā. No šiem ziedojumiem tika izveidots Latvijas Valsts zelta fonds.
Kad 1922. gada 1. novembrī nodibināja Latvijas Banku, tā šīs tautas ziedotās vērtslietas pārņēma. 20. gadsimta divdesmitajos gados tautas saziedotie dārgmetāli kopā ar Finanšu ministrijas pirkto zeltu tika pārkausēti zelta stieņos, ko Latvijas Banka pārsūtīja glabāšanai uz Anglijas Banku. Tā tika radītas Latvijas pirmās zelta rezerves, kas turpmākajos gados noderēja kā viens no līdzekļiem lata kursa noturēšanai noteiktā līmenī.
Kāpēc atgādinu šo uzsaukumu? Ivandei Kaijai bija smaga vājdzirdība. Dzirde viņai pasliktinājās jau studiju laikā. Kā viņa 1911. gadā rakstīja Aspazijai: “Redziet, es nesadzirdu neviena vārda. To es negaidīju, ka tik slikti man būs ar dzirdēšanu”.
Mūsu dienās viņai noteikti būtu piešķirta invaliditāte.
Starp citu, 3.marts ir Pasaules Dzirdes diena.
