Latvijā apmēram 10 - 12% iedzīvotāju ir garīga rakstura traucējumi, tāpēc nevajadzētu viņus nošķirt no pārējās sabiedrības, trešdien kampaņas "Cilvēks, nevis diagnoze" atklāšanā sacīja Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra psihiatrs Māris Taube.
Deinstitucionalizācijas procesā, ar kuru aprūpes centrus plānots aizstāt ar ģimeniskai videi pietuvinātiem pakalpojumiem, arvien vairāk cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem atgriežas sabiedrībā, tāpēc ir svarīgi kliedēt dažādus sabiedrībā radušos mītus jeb aizspriedumus par šiem cilvēkiem, kampaņas nozīmi skaidroja Taube.
Viņš norādīja, ka plaši izplatīts mīts ir, ka cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem ir agresīvi un bīstami. Patlaban ir daudz pētījumu, kuri šo mītu apgāž, norādot, ka cilvēks ar garīga rakstura traucējumiem sabiedrībai nav bīstams. Aptuveni tikai 3-5% no agresijas notikumiem ir saistīti ar cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, piebilda psihiatrs.
Turklāt viņš sacīja, ka bieži paši cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem baidās no tā, kā sabiedrība viņus vērtēs. Patiesībā alkohola atkarība sabiedrībā ir vairāk akceptēta nekā citi garīga rakstura traucējumi, piebilda ārsts.
Taube sacīja, ka cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem pasaulei ir daudz devuši, un tieši sabiedrības uzdevums ir netraucēt viņiem ikdienas dzīves gaitās, bet palīdzēt brīžos, kad ir grūtības.
Kaut arī Taube atzina, ka Latvijā līdz iekļaujošai sabiedrībai vēl ir tāls ceļš ejams, situācija pēdējos gados ir uzlabojusies. Piemēram, Norvēģijā cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem dodas uz skolām, lai stāstītu par savu pieredzi, un šādā veidā veidojas sabiedrība, kurā nav aizspriedumu pret citādo, sacīja psihiatrs, aicinot cilvēkus būt iecietīgiem pret citādo.
Arī biedrības “Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi” vadītāja Inga Šķestere uzsvēra, ka Latvijas iedzīvotāji ir ļoti dažādi – gan pēc spēju līmeņa, gan izskata -, un tas ir normāli. Tāpat sabiedrības locekļu vidū ir cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, piebilda Šķestere.
Pēc viņas paustā, cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem daudz neatšķiras no visiem pārējiem sabiedrības locekļiem – viņiem tāpat kā ikvienam ir sapņi un mērķi, tomēr šiem cilvēkiem nepieciešams īpašs atbalsts.
Šķestere sacīja, ka biedrības vīzija ir iekļaujoša sabiedrība Latvijā, kurā vieta ir ikvienam. Šī iemesla dēļ nozīmīgs ir Latvijā aizsāktais deinstitucionalizācijas process, ar kuru iecerēts nodrošināt, ka cilvēki nenonāk aprūpes centros, bet var turpināt dzīvi kā ikviens.
Arī labklājības ministrs Jānis Reirs (V) uzsvēra, ka politiķi un deinstitucionalizācijas procesā iesaistītie var domāt un darīt visu, tomēr nekas nenotiks bez sabiedrības atbalsta. Šī iemesla dēļ kampaņā “Cilvēks, nevis diagnoze” iecerēts informēt sabiedrību, lai rūpētos par iekļaujošas vides veicināšanu Latvijā.
Reirs uzskata, ka iekļaujošai videi jāsākas jau no bērnības – bērnudārza un skolas -, lai cilvēkus ar garīga rakstura traucējumiem sabiedrība neuztvertu kā kaut ko neparastu.
Vienlaikus ministrs sacīja, ka sabiedrībā ir notikušas lēnas izmaiņas, un tagad liels darbs ir valsts un pašvaldību pusē, lai palīdzētu šiem cilvēkiem integrēties sabiedrībā – nepieciešama gan iekļaujoša izglītība, gan darba tirgus.
