Vadīt un organizēt Daigai Dadzītei padodas vislabāk, taču tas notiek sirsnīgi, jo Daiga saka arī labus vārdus par labi padarītu darbu.
Viņa dzīvo līdzi mūsu paralimpiskajiem sportistiem, neguļ naktis pirms pasaules čempionātiem un paralimpiskajām spēlēm, lai sportisti nokļūtu uz sacensībām. Viņa netaupa skarbus vārdus, ja kāds lēmums ir nevietā vai vienkārši vispār nav pieņemts, aizbildinoties ar formāliem iemesliem. Vēl pirms Latvijas Paralimpiskās komitejas vadības grožu pārņemšanas Daiga iestājās par cilvēku ar invaliditāti tiesībām, vadījusi divas biedrības. Un jā, viņa var aizsvilties dusmās, ja redz netaisnību pret saviem sportistiem. Bet Daigu raksturo arī jūtīgums. Tāds, kas labi paslēpts aiz priekšnieces tēla.
Latvijas Paralimpisko komiteju Daiga Dadzīte vada devīto gadu. Šajā laikā notikušas būtiskas pārmaiņas cilvēku ar invaliditāti sportā, sportistiem, kuri ieguvuši medaļas augsta līmeņa sacensībās, valsts atbalsts prēmiju veidā ir līdzvērtīgs sportistiem bez invaliditātes, valsts pieņēmusi stratēģisku lēmumu – izveidot Paralimpiskā sporta centru. Nav izticis arī bez skandāliem. Tomēr, pazīstot Daigu jau kopš pašas pirmās biedrības, ko viņa izveidoja pēc nonākšanas ratiņkrēslā, tas viss dabiski iekļaujas viņas dzīves uztverē, viņas dzīves būtībā. Biežāk pasaka, ko domā, nekā paklusē. Arī šajā sarunā, kurā Daiga saka: to tu droši vari rakstīt, jo es tā domāju.
Ērkšķi, ērkšķi, bet kur tās zvaigznes?
Ratiņkrēslā Daiga nonāca pēc autoavārijas, taču smagu likteņa triecienu viņa saņēma jau pirms tās. Kad Daigai bija 22 gadi, viņa zaudēja mammu un patēvu. Daigai bija jāuzņemas rūpes par savu jaunāko māsu Diānu, kurai tobrīd bija tikai septiņi gadi. Pēc avārijas Daiga ilgi nevarēja samierināties ar situāciju, kad kājas vairs neklausa, un dzīve turpmāk būs jāpavada ratiņkrēslā. Taču vienā brīdī bija jāsaņemas un jāizvelk sevi aiz matiem no apātijas, jāsāk atkal dzīvot. “Rehabilitācijas centrā Jaunķemeri es satiku Ināru Šatkovsku, runājām par cilvēku ar invaliditāti problēmām, mani toreiz pārsteidza tas, ka rehabilitācijas centrā bija ļoti daudz cilvēku, kuriem bija daudz dažādu problēmu un nebija neviena, kas palīdzētu tās atrisināt”, stāsta Daiga. Tas bija 2000. gads.
Daiga un Ināra mēnesi pēc atgriešanās no rehabilitācijas nodibināja invalīdu biedrību Jūnijs. Pirms Daiga nokļuva ratiņkrēslā, viņa strādāja par komercdirektori kādā Baltijas uzņēmumā, bet Inārai – bija pašai savs bizness. Liela darbošanās vēlme, nespēja nosēdēt uz vietas, visticamāk, bijusi abām asinīs jau no agras jaunības, jo gan pašām uz savas ādas izbaudot problēmas cilvēku ar invaliditāti sociālajā nodrošinājumā, gan satiekot citus cilvēkus, kuri cīnījās pret sistēmu kā pret akmens sienu, nākusi atskārsme – ja viens nevar, visi kopā taču varēs!
Laiku pirms gandrīz 20 gadiem Daiga tagad atceras ar zināmu neticību – viņas abas izstaigājušas katru Rīgas domes kabinetu, Labklājības ministriju, prasot risinājumus tehniskajiem palīglīdzekļiem, invalīdu transportam. Vienā brīdī viņas sapratušas: lai risinātu valstiskas nozīmes sociālos jautājumus ar vienu biedrību nepietiek, jāveido jumta organizācija. Tā tapa Latvijas asociācija cilvēkiem ar kustību traucējumiem Pontes, kurā strādājot Daiga iepazina ļoti daudzus Latvijas ratiņniekus – cilvēkus, kuri ikdienā pārvietojas ratiņkrēslā. Ērkšķains dzīves ceļš, bet vai tāpēc to neturpināt?
Vadīt ratiņbasketbolu – kāpēc ne!
“Pajautā man, kā es vispār nonācu cilvēku ar invaliditāti sportā, kurš mani visā tajā ievilka,” smejoties jautā Daiga, un ir skaidrs, ka tas gribot negribot būs stāsts par priekšniekošanu (par šo vārdu Daiga pati ir sajūsmā, tas labi – arī no ironiskās puses – izsaka priekšniecības būtību). “Kādu dienu pie manis atbrauc Aigars Miklāvs, viņam Cēsīs bija rehabilitācijas klubs, un man saka: tev jātaisa Latvijas ratiņbasketbola federācija. Es viņam atbildu: kādā sakarā man?! Nu labi, vismaz palīdzi izveidot šo organizāciju, vismaz statūtus uzrakstīt. Jā, protams, to var! Es piedalījos arī federācijas dibināšanā, bet, saprotams, ka uzreiz bija jautājums, kurš būs prezidents. Mani pierunāja – nekas nebūšot jādara,” atminoties šo stāstu Daiga smejas. “Es nevaru neiesaistīties. Domāju, kā tā var būt, ka ratiņbasketbolā ir tikai viena komanda visā Latvijā – vajag vairāk! Un līdz 2009. gadam panācām, ka bija jau sešas komandas un Eiropas čempionāts Cēsīs, ko joprojām starptautiskā līmenī novērtē un vaicā, vai Latvija vēlētos noorganizēt vēl vienu čempionātu? Nebiju un neesmu mierīgs cilvēks – ja vajadzēja čempionātam naudu, tik ilgi gāju uz Izglītības un zinātnes ministriju, kamēr to iedeva…” Miklāvs arī bijis viens no tiem, kurš ieteicis Daigu Latvijas Paralimpiskās komitejas vadītāja amatam 2009. gadā. Otrs cilvēks bija Valdis Nagobads, tā brīža komitejas vadītājs un bijušais Rīgas domes Labklājības departamenta vadītājs.
Jauns amats, jauni pienākumi, būtībā atbildība par visu cilvēku ar invaliditāti sportu – vai Daiga saprata, kur ir iesaistījusies un negribējās nākamajā dienā bēgt? “Tā bija. Es sēdēju un domāju, ar ko lai sāk. Paralimpiskās komitejas gada finansējums bija 35 000 latu. Atnācu uz šo pagrabu (komiteja atrodas Rīgas centrā, Stabu ielā, pagrabstāvā – aut.), skatos – komitejai viena istabiņa, viens galds, viens dators, grāmatvede un izpilddirektors. Otrā istabā novuss, tenisa galds un dušas telpas.”
Te kādreiz atradās sporta klubs Optimists, ko vadīja invalīdu sporta dibinātājs Latvijā – Jānis Iluss, viņš mugurkaula traumas dēļ arī pārvietojās ratiņos jau kopš 1976. gada. Sarunā atminamies sporta spēles, ko katru gadu organizēja Jānis – tur bija gan svaru celšana, gan šahs (pirmās invalīdu sporta spēles Latvijā notika jau 1984. gadā). “Tik, cik viņš izdarīja invalīdu sporta dēļ, es vēl ilgi nespēšu izdarīt”, secina Daiga, tomēr, atgriežoties pie 2009. gada, kad viņa sāka vadīt komiteju, viņa spriež, ka telpas bijušas tik šausmīgā stāvoklī, ka tas bija pirmais, ko nolēmusi mainīt, vadot komiteju. Daudzi apvainojās, kad Daiga nolēma iznest no telpām tenisa galdu… Daudzi bija pieraduši atnākt vakaros, paspēlēt, pasēdēt jaukā kompānijā, bet jaunā prezidente sapratusi, ka tas nav paralimpiskais sports. Tam ir jābūt kam vairāk. Lai visa Latvija var lepoties. Un tobrīd Latvija jau bija startējusi paralimpiskajās spēlēs un guvusi godalgas. Kopumā aktīvi bija seši sportisti ar labiem sasniegumiem – pieci vieglatlēti un viens peldētājs.
“Kad sākām strādāt sistemātiski, parādījās vairāk aktīvu un labu sportistu, un viens no iemesliem bija valsts atvēlētā finansējuma pieaugums, jo pirms tam naudas bija ļoti, ļoti maz. Nav runa par naudu tieši komitejai kā tādai, bet naudai, ko ieguldīt sportistā, lai viņš var trenēties un braukt uz sacensībām. Piemēram, mūsu vienības sportists Dmitrijs Silovs bija ap desmito vietu reitingos, bet pagājušā gada pasaules čempionātā izcīnīja zelta medaļu šķēpa mešanā. Protams, daudz ko nozīmē paša sportista gribasspēks, cīņas spars, tomēr ļoti būtisks ir atbalsts un ieguldījums sportista izaugsmē. Izņēmums finansējuma ziņā bija viens gads – Pekinas paralimpisko spēļu gads, kad tika piešķirts pusmiljons latu, jo Latvijas paralimpiskajā komandā bija arī sēdvolejbolisti, proti, komanda bija daudzkārt lielāka, nekā citus gadus. Šāds finansējums Paralimpiskajai komitejai nekad vairs nav piešķirts,” spriež Daiga.
Latvijas paralimpiskā vienība – mūsējie
Pašlaik Latvijas Paralimpiskās komitejas gada budžets ir 365 000 eiro, ko komiteja saņem kā dotāciju no valsts budžeta. Daiga: “Katru gadu nāk klāt jauni sporta veidi, jauni sportisti, sāk sportot bērnu un jaunieši ar invaliditāti, jo mainās arī vecāku attieksme un sabiedrības izpratne par paralimpisko sportu. Tomēr, lai to attīstītu, ir nepieciešams finansējums, kā arī būtiskas pārmaiņas pašā sistēmā. Atceros dienu, kad rehabilitācijas centrā pamanīju bērnu ratiņkrēslā, kurš nēsājās ar ratiņiem par centru, biedējot vecākas kundzītes. Pajautāju viņa mammai, vai puika kaut kur trenējas? Nē, tikai mūzikas skola. Tagad viņam ir 16 gadu, trenējas tenisā un viņam, manuprāt, ir ļoti lielas perspektīvas, īstais laiks sākt profesionāla sportista karjeru. Lūk, tam ir nepieciešams finansējums.”
Viņasprāt, ir nepareizi vislielāko naudu piešķirt cilvēku ar invaliditāti sportam tikai paralimpisko spēļu gadā. Tādā vienā gadā var pašūt jaunas formas, iegādāties biļetes uz paralimpiskajām spēlēm, bet nauda nepieciešama visu laiku, katru gadu, lai sportisti var trenēties ikdienā, doties uz treniņnometnēm, sacensībām. Paralimpiskajā sportā ir stingri atlases kritēriji – lai saņemtu zaļo gaismu paralimpiskajām spēlēm, sportistam jāizcīna zelta medaļa pasaules čempionātā, tāpat uzreiz kvalificējas visi tie, kuri ieguvuši medaļas iepriekšējās paralimpiskajās spēlēs. Ja medaļas nav bijis, tad jāpiedalās reitinga sacensībās, kur piešķir kvotas – katrai valstij citas, atkarībā no iedzīvotāju skaita, sportistu sasniegumiem, sporta veidiem.
Jāpiebilst, ka Latvijas titulētāki sportisti, tādi kā Aigars Apinis, izcīnot savas medaļas, palīdz uz paralimpiskajām spēlēm nokļūt arī vēl kādam. “Jo vairāk ir sporta veidu, jo citādāka attieksme arī starptautiski, lielākas iespējas iegūt šīs kvotas, taču visam pāri ir treniņi, starptautiski turnīri – vismaz divi gadā, 4-6 treniņnometnes. Paldies valstij, ka 2012. gadā pielīdzināja valsts naudas prēmijas – tās tagad par vienāda kaluma medaļām ir vienādā vērtībā kā olimpiešiem, tā paralimpiskajiem sportistiem. Tieši šīs prēmijas mūsu sportisti izmanto, lai trenētos. Vispār jāsaka, ka diemžēl šī diskusija nav sevi izsmēlusi, ko pierāda pēdējie lēmumi par sasniegumu atzīšanu Eiropas čempionātā… Būtiski atšķiras prēmiju apmērs sportistiem un mūsu sportistiem. Mēs jautātājām, kāpēc tā? Atbilde bija – prēmijas piešķir “līdz… eiro”… Pēc būtības mēs atbildi nesaņēmām.
“Esam dzirdējuši: ak, Dievs, tie paralimpieši pelna tūkstošus – jā, ja ir sasniegumi paralimpiskajās spēlēs, ir arī prēmija, bet Aigars Apinis, Diāna Dadzīte, Dmitrijs Silovs, Rihards Snikus – viņi visi šo prēmijas naudu iegulda savos treniņos, jo, ja mums no Paralimpiskās komitejas budžeta būtu jāapmaksā pilnīgi visi treniņi, visas sacīkstes, mums nebūtu neviena jauna sportista!””
rūgti nosaka Daiga. Viņas māsa Diāna trenējas Vācijā un visu prēmijās nopelnīto iegulda treniņu nodrošinājumā. Arī Diāna ratiņkrēslā savulaik nonāca autoavārijas dēļ, taču tagad ir viena no labākajām Latvijas paralimpiskajām sportistēm.
Pašlaik paralimpiskajā vienībā ir seši sportisti Aigars Apinis (disks, lode), Edgars Bergs (lode), Rihards Snikus (paralimpiskā iejāde), Dmitrijs Silovs (šķēps, lode), Jurijs Semjonovs (peldēšana) un Diāna Dadzīte (lode, disks un šķēps). Piemēram, lai Rihards neizkristu no reitinga (viņš šogad izcīnīja sudraba medaļu pasaules paralimpiskās iejādes sacensībās Amerikā), sportistam jāpiedalās vismaz divās starptautiskās sacensībās, tāpēc tiek meklētas tuvākas, kas nozīmē arī lētākas sacensības, lai to varētu nofinansēt. Tāpat ir arī peldētājiem, vieglatlētiem.
Paralimpiskās komandas jaunpienācējs ir peldētājs Jurijs Semjonovs no Daugavpils. Viņš peld no bērnības, piedalījās Latvijas atklātajos čempionātos un viņu pamanīja Paralimpiskās komitejas peldēšanas treneris. Dublinā Eiropas čempionātā Jurijs izcīnīja zelta medaļu peldēšanā uz muguras un 100 metru peldējumā brasā – bronzas medaļu. Jurijs apgūst sporta skolotāja profesiju Daugavpils Universitātē un trenē mazos peldētājus. “Arī Jurijam ir jānokļūst uz Pasaules čempionātu peldēšanā nākamgad Malaizijā, lai dabūtu ceļazīmi uz Japānas paralimpiskajām spēlēm”, stāsta Daiga. “Jaunie sportisti ir jāpamana, atraisot viņu potenciālu, tieši tāpēc mēs katru gadu rīkojam arī paralimpiskā sporta dienas, kur var ieraudzīt arī kādu jaunu talantu, kurš pats to vēl nezina.”
Smags gads
Daiga saka: šis bija smags gads, jo bieži bija jāpieņem nedraudzīgi un nepopulāri lēmumi. “Pašlaik komitejas biedri ir 19 sporta federācijas, pārstāvēti 23 sporta veidi un divi sadarbības partneri. Es teikšu godīgi, šis sadarbības veids mums ir uzspiests no augšas, jo saskaņā ar likumu Latvijas Paralimpiskajai komitejai ir jāatbild par visu sportu cilvēkiem ar invaliditāti – gan par augsta sasnieguma sportu, gan par pielāgoto sportu, gan jānodrošina, lai ikviens cilvēks, kuram ir invaliditāte, varētu sportot, ja to vēlas. 19 dažādas federācijas un vēl Nedzirdīgo sporta federācija un Speciālā olimpiāde. Iepriekš šīs struktūras bija katra par sevi pakļauta Sporta federāciju padomei, taču es uzskatu, ka viņi gribēja atbrīvoties pilnībā no jebkāda invalīdu sporta, atbrīvoties no nevajadzīga stresa un kariņa naudas dalīšanas dēļ. Un tagad šīs cīņas jau ar tā mazo finansējumu ir jāizcīna mums un jāpieņem arī nepopulāri lēmumi. Faktiski tā vietā, lai atbildētu par paralimpisko sportu un rūpētos par Latvijas vārda nešanu pasaulē, par jaunu sporta veidu attīstīšanu, jāatbild par visu. Un, protams, intereses saduras naudas dēļ, kuras nepietiek visiem. Taču, piemēram, pasaulē notiek virzība uz sporta integrāciju – tas nozīmē, ka nav atsevišķi divas – parastā sporta un invalīdu sporta organizācijas, bet ir viena, teiksim, tenisa savienība, un tās ietvaros darbojas visi cilvēki – ar invaliditāti, bez invaliditātes.”
Joprojām mēs un jūs?
“Lietuvai ir daudz jaunu labu sportistu. Vaicāju, kā jums tas izdevies – kur dabūjāt? Viņi man atbild, ka dotāciju paralimpiskajam sportam paredz valsts, dotācija nāk no olimpiskās komitejas un katru sportistu finansē arī viņa dzīvesvietas pašvaldība. Lietuvas sporta attīstība ir labs piemērs, lai gan man to gribētos nosaukt par paradoksu, jo pirms diviem gadiem te pie galda sēdēja Lietuvas jaunais komitejas vadītājs un interesējās, kā Latvijā ir organizēts paralimpiskais sports, es visu izstāstīju, kā ir, bet arī – kā mēs vēlētos, lai būtu. Un kā jūs domājat? Tā kā viņi visu sāka veidot no baltas lapas, viņi izdarīja visu tā, kā mēs ieteicām. Lietuva īstenoja Latvijas sapni.”
Cits Daigas Dadzītes vietā runātu politkorekti, piesardzīgi, bet viņa vēlas atklāti sacīt, ko domā: kāpēc Latvijas Paralimpiskajai kustībai nesanāk sadarbība ar Latvijas Olimpisko komiteju? Tāpēc, ka tā esot birokrātiska un iesīkstējusi. Ja būtu iespējams veidot izpratni par paralimpisko sportu, sadarboties, tas ļoti daudz palīdzētu paralimpiskā sporta attīstībai. Piemēram, ja sporta federācijas pieņemtu attiecīgā sporta veida paralimpisko sportu.
“Sāpīgs jautājums joprojām ir attieksme pret sportu ar invaliditāti, viena lieta, ja to izsaka anonīmi interneta komentētāji, cita lieta, ka šī attieksme jūtama no sporta funkcionāru, ne tikai olimpiskās komitejas puses – arvien tiek uzsvērts, ka ir augstu sasniegumu sports, bet jums – tā ir rehabilitācija. Bet, lai vai ko teiktu skeptiķi, tas ir profesionāls sports – lai sasniegtu tādus rezultātus, kādi ir mūsu paralimpiešiem, ir ļoti smagi jātrenējas. Ļoti daudz savulaik palīdzēja bankas Citadele atbalstītā akcija Tu esi. Tu vari, būtiski mainot sabiedrības attieksmi pret sportistiem. Vispār sabiedrības attieksme uz labo pusi mainās ātrāk, nekā sporta birokrātija tiek tai līdzi. Mūsu sportistiem joprojām ir jāpierāda, ka viņi ir cienīgi saukties par sportistiem. Tavs jautājums, kāpēc ne ministrija, ne sporta padome, ne Latvijas Olimpiskā komiteja paši neizrāda iniciatīvu un nepiedāvā sadarbības iespējas, ir ļoti naivs.”
Daiga apgalvo, ka viņai toreiz nesāpēja un arī dusmīga viņa nav bijusi. Kad pirms Riodežaneiro olimpiskajām un paralimpiskajām spēlēm 2016. gadā Paralimpiskā komiteja no sociālajiem tīkliem uzzināja par olimpiešu tērpu parādi un saprata, ka paralimpiešiem šādu tērpu nav, neizpratne Daigas galvā mijās ar sašutumu. Bet visvairāk aizvainoti bija sportisti. Toreiz es kā žurnāliste vaicāju iesaistītajām pusēm, kāpēc paralimpiešiem nav paredzēti tērpi un nav paredzēti tādi pat kā olimpiešiem, jo citu valstu pieredze rāda, ka valsts abas komandas startē vienotos tērpos ar vienotu valsts simboliku. Skaidras atbildes nebija, esot gadījies kaut kāds misēklis, nesaprašanās. “Es uz LOK dusmīga nebiju, biju dusmīga uz valsts funkcionāriem, kam vajadzēja šo jautājumu sakārtot”, saka Daiga. Paralimpiskie sportisti uz paralimpiskajām spēlēm aizbrauca linu auduma svētku tērpos, pašūtos tepat Latvijā (olimpiešiem tērpus šuva poļu uzņēmums F4).
Iespējams, pagrieziena punkts būs Tokijas olimpiskās un paralimpiskās spēles 2020. gadā, jo tā būs pirmā reize, kad paralimpiskās spēles nesāksies vis mēnesi pēc olimpiādes, bet uzreiz nākamajā dienā. “Olimpiādes noslēgumā olimpietis nodos valsts karogu paralimpietim un kā gan tas būs, ja katra komanda būs tērpta citādi? Vai nu mēs esam no vienas valsts vai nē. Pie mums jau bija atnācis mākslinieks, tā kā mums ir cerības, ka šoreiz visiem sportistiem formas būs un tās būs vienojošas.”
Ērkšķus aplauž cerības
Daiga nevarētu strādāt, ja nebūtu cerību īstenot idejas un piepildīt cerības. Nākotnē viņa redz bērnus ar invaliditāti trenējamies arī sporta skolās, bet vispārizglītojošās skolās – atbilstošas programmas, lai bērniem ar invaliditāti ļautu sportot, nevis atbrīvotu no sporta stundām. Pašlaik gan nav nekādu noteikumu. Treneriem, pēc Daigas pieredzes un novērojumiem, nemaz nebūtu tik lielu iebildumu, treneri lieliski māk strādāt ar visiem bērniem. “Jābūt lielākai pieejamībai sporta pasākumiem, jo mēs nevaram aizvest bērnu un teikt ņemiet, un pat ja bērna vecāki atrod sporta veidu un federāciju, lai bērnam nodrošinātu treniņus, kur viņi var ņemt naudu. Pašlaik tikai Paralimpiskajā komitejā. Ko mums darīt? Finansēt pasaules čempionātus un sacensības profesionāļiem vai novirzīt naudu jauno, iespējams, nākamo zvaigžņu attīstībai? Tas ir ļoti sarežģīts jautājums un tādai izšķiršanās dilemmai nevajadzētu pastāvēt, ja mums būtu valstiska attieksme pret to. Ne tikai bērniem nav pieejams sports, arī cilvēkiem lauku reģionos, kur iespēja sportot atduras pret nepieejamu vidi un transportu. Ar paralimpiskā sporta dienu Rīgā vairs nepietiek. Ir ļoti daudz interesentu, un daudzi no viņiem ceļas četros no rīta, lai nokļūtu uz šīs dienas sporta sacensībām”, saka Daiga. Vides pieejamības jautājumu sportistiem nākotnē atrisinās Paralimpiskā sporta centra būvniecība, kas varētu sākties jau nākamgad.
Vadot Latvijas Paralimpisko komiteju, es nevaru neuzdot jautājumu, kāds sporta veids Daigai pašai visvairāk ir pie sirds? Vai ratiņbasketbols? “Nē, es to īsti nevaru paspēlēt, lai gan driblēt māku. Mana sirdslieta ir peldēšana, es savulaik biju PRSR junioru kandidātu sastāvā, tagad peldu savam priekam. Dusmojos pati uz sevi, esmu iegrimusi darbos un tad lielākā vēlme ir izgulēties, nevis sportot. No malas jau daudziem šķiet: o, prezidente, priekšniece. Bet priekšniekam jāzina viss, jāmāk uzrakstīt vēstule, jāmāk visu sarunāt, jāzina, kur atrodas slota. Lai viss darba vietā būtu kārtībā”.
INGA PAPARDE
Atbalsta plecs
Sabiedrības integrācijas fonds
Pasākumu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
