Tikšanās ar šī stāsta varoni notika benzīntankā. Ārā bija saulains, silts laiks, uzreiz pēc Apeirons Stāsti komandas ierašanās, pie benzīntanka Purvciemā piestāja arī pelēcīgi zils Ford busiņš. Mikus izkāpa ārā un uzreiz devās apraudzīt savus darbiniekus. Tikai pēc tam nāca aprunāties ar mums. Šoreiz stāsts ir par Miku, kurš ir būvdarbu vadītājs, tēvs savām meitām un vienkārši interesants cilvēks.
Mikus Ozols Sarunas sākumā Mikus šķiet nedaudz uztraukts, ilgi pārdomā savas atbildes uz to norādot ar gari izstieptu „hmmmm” vai „ammm”. Sarunas laikā Mikus kļuva atraisītāks un tas palīdzēja mums izrunāt visdažādākos tematus, ko aprakstīsim šajā stāstā. Kopumā Mikus atstāja tāda „īsta veča” priekšstatu. Viņš spēlē pokeru, brauc uz copi un arī runājot izmanto visai interesantus izteicienus.
Ikdiena
Mikus pārvietojas ratiņkrēslā. Būdams, kā viņš pats saka, jauns, viņš visai neveiksmīgi ielēca ūdenī un lauza sprandu. Viena reize ir tā liktenīgā un, kā saka Mikus, nekad nevar zināt, kura būs tā pēdējā. Zināmā mērā ironiski ir tas, ka Mikus trenējās daiļlēkšanā un regulāri lēca no liela augstuma ūdenī. „Biju par sevi pārliecināts, ka es to vienmēr izdarīšu labi. Bet nu neko, jādomā, kā tālāk darīties”, stāsta Mikus. Mūsu sarunas laikā sapratām, ka Mikus ir „izdomājis, kā tālāk darīties”, jo, atšķirībā no citiem cilvēkiem, kam ir kustību traucējumi, Mikus ap sevi ir izveidojis sev pieejamu vidi, sapulcējis cilvēkus, ko viņš vēlas redzēt savā tuvumā, un kopumā ir apmierināts ar savu dzīvi.
„Ģimenes stāvoklis? Neprecējies!”, smejoties stāsta mūsu stāsta varonis. „Esmu atradis mīļoto sievieti, divas meitas sanāk tagad audzināt. Ja nebūtu ģimene, es vispār nezinu, ko tagad darītu!”, turpina Mikus. Kopā ar ģimeni Mikum patīk atpūsties, piemēram, aizbraucot uz ārzemēm vai tepat Latvijā uz kādu kempingu. „Ja ir busiņš, tad tu esi kā mājās. Var mantas sakrāmēt, gulēt. Tā kā man ir busiņš, es ceļoju ar auto”, stāsta Mikus. Šobrīd ļoti daudz laika Mikus velta savām meitām. „Šobrīd ļoti daudz prasa rūpēšanās –par meitām. Bet nekas, kad izaugs, viņas rūpēsies par mani, kā jau tas mūsu valstī ir paredzēts”, smejoties stāsta Mikus.
Vide
Mikus Ozols Godīgi sakot, mums – Apvienības „Apeirons” kolektīvam jau sen bija vēlme aprunāties ar kādu kompetentu cilvēku par vides pieejamību, izejot no būvnieka perspektīvas. Kā izrādās, būvnieks nedrīkst domāt par vides pieejamības vai citiem aspektiem. „Būvnieks nedomā, viņš dara. Ja viņš sāks domāt, būs novirzes no normas, ja būs novirzes no normas, tad viņam jāraksta paskaidrojums”, stāsta Mikus. Kā izrādās, vides pieejamības akmens šobrīd ir arhitektu dārzā, jo tieši projektēšanas laikā netiek ievērotas visas normas. „Tā maliņa, piemēram, ir paredzēta no 2,5 līdz četriem centimetriem. 2,5 es vēl varu pārvarēt, bet četri man ir par daudz. Ja es uztaisu nepieejamu, es pats sev sliktu esmu izdarījis”, secina Mikus. Kā noskaidrojām, ceļu apmales tiek ražotas pēc standarta izmēra un, ievērojot visus būvniecības principus, apmale zemākajā vietā būs četrus centimetrus augsta. Savādi, ka Latvijā, šķiet, citu risinājumu nav, kamēr citur Eiropā pilsētas ir atteikušās ne tikai no 4 centimetru maliņām gājēju pārejām, bet gan no apmalēm vispār. „Ja tā padomā, jā, mierīgi varētu uztaisīt arī bez tās maliņas. Ja projektā būtu paredzēts bez, tad mēs uzbūvētu bez”, smaidot stāsta Mikus.
Uzņēmums, kurā strādā mūsu stāsta varonis, ir orientēts uz degvielas uzpildes staciju būvniecību un remontu. Mēs tikāmies kādā automātiskās degvielas uzpildes stacijā Purvciemā, taču tūlīt pēc tam Mikus devās Pārdaugavas virzienā uz citu objektu. „Degvielu cilvēki lēja arī krīzes laikā. Nē, mums nebija tāds brīdis, kad trūktu darbu”, atceras Mikus. Lai arī šobrīd Mikus ar darbu ir apmierināts, viņam ir idejas, kā uzsākt savu uzņēmējdarbību. „Vēl kaut kam ir jānotiek. Varbūt par maz motivācijas, informācijas vai resursu kaut kādu, bet idejas man ir”, stāsta Mikus. Iespējams, viņa uzņēmums varētu darboties tehnisko palīglīdzekļu jomā, proti, Mikus varētu Latvijas tirgū piedāvāt nestandarta palīglīdzekļus, kas šobrīd cilvēkiem nav pieejami. „Aizejot pie valsts pārstāvjiem, viņi paskatīsies, pabrīnīsies un teiks, ka cilvēki pēc ratiem stāv rindā, bet es te kaut ko tādu gribu piedāvāt”, prognozē Mikus.
Mikus Ozols Mūsu saruna tīri dabīgi visu laiku „atdūrās” pret vides pieejamības tematiku. Tas notika gan tādēļ, ka Mikus strādā tiešā saistībā ar vides pieejamību, gan arī tādēļ, ka šis jautājums viņam kā „ratiņniekam” ir aktuāls ikdienā. „Nepieejamas vietas es principā neapmeklēju. Ignorēju. Lai gan citreiz es varētu atstāt diezgan daudz naudas, piemēram, veikalā, iegādājoties kādu preci, bet nē, es ignorēju”, kategorisks ir Mikus.
Jautājām Mikum, kurus notikumus savā dzīvē viņš mainītu, ja būtu tāda iespēja. Mūsu stāsta varonis atbildēja nevilcinoties: „Neko nemainītu. Var jau spriest par to, kā būtu, ja būtu… Ja nebūtu trauma, es tagad varbūt kaut kur Anglijā zemenes lasītu”.
