Illa Mihejeva, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Rehabilitācijas klīnikas vadītāja: „Rīšanas traucējumiem, pirmkārt, ir pakļauti vecāka gadagājuma cilvēki, kuriem laika gaitā muskuļi paliek vājāki un tādējādi nespēj pilnvērtīgi pildīt savas funkcijas.
Rietumu valstīs saskaņā ar statistiku tieši kakla muskuļu vājums skar 40 procentus senioru pēc 65 gadu vecuma. Otra šim riskam pakļautā cilvēku grupa ir pacienti pēc insulta un galvas traumām, ar onkoloģiskām saslimšanām, multiplo sklerozi, Parkinsona slimību un citām neirodeģeneratīvām slimībām, pēc ķirurģiskām operācijām, kā arī bērni ar cerebrālo trieku.
Rīšanas traucējumi tieši ietekmē gan cilvēka fizisko veselību, gan psihoemocionālo labsajūtu. Pirmajā gadījumā tie ir malnutrīcijas un aspirācijas pneimonijas draudi – ja cilvēks nespēj uzņemt pilnvērtīgu uzturu un šķidrumu, organisms nesaņem tam nepieciešamās barības vielas. Tā kā ēdiena norīšana notiek ar lielām grūtībām, nereti cilvēks aizrijas un pārtika kopā ar mutes un aizdegunes mikroorganismiem nonāk elpceļos, radot plaušu iekaisumu jeb aspirācijas pneimoniju.”
Kā uzsver dr. Mihejeva, rīšanas grūtības rada ne tikai fiziskas veselības problēmas, bet arī ietekmē psihoemocionālo veselību: „Kopīga ēšana ar ģimeni, vai ēšana publiskās vietās šiem cilvēkiem rada milzīgu stresu, tāpēc, runājot par disfāgiju, vienmēr tiek runāts arī par depresiju un sociālo izolāciju.”
Arī tad, ja piederīgais par savām rīšanas grūtībām klusē, līdzcilvēki tās var pamanīt – bieža aizrīšanās, klepošana vai elpas trūkums ēšanas laikā, grūtības kontrolēt siekalas, balss izmaiņas, gārdzoša balss ēšanas un dzeršanas laikā vai pēc, acu asarošana ēšanas un dzeršanas laikā, biežas augšējo elpceļu infekcijas vai plaušu karsoņi, pārtikas iesprūšana kaklā, grūtības to noturēt mutē, kā rezultātā pārtika izlīst gar lūpu kaktiņiem, un pārtikas uzkrāšanās mutes dobumā.
