Rudens kā rudens. Biezie un gājputni laižas uz Nīlu. Bet A komanda Gunārs un Ritvars aizlaidās uz Jelgavu.
Šoreiz izlēmām nebraukt ar vilcienu no Rīgas centrālās stacijas, bet no Bieriņi/Bērnu slimnīca stacijas. Jocīgi bija tas, ka vilciens piebrauca uz ceļa, kurš pēc loģikas būtu atpakaļbraucot uz Rīgu. To pat atzina konduktore. Iekšā tikām un ceļojums uz Jelgavu varēja sākties. Patīkami bija braukt jaunajā vilcienā.
Jelgavā arī ir augstā platforma, tāpēc bez problēmām tikām laukā no vilciena. Tad pa Zemgales prospektu un Akadēmijas ielu devāmies, lai apskatītu Jelgavas vēstures un mākslas muzeju. Academia Petrina ēka ir viena no retajām celtnēm, kura saglabājusies pēc otrā pasaules kara. Šajā mācību iestādē zinības apguvuši trīs Latvijas prezidenti. Pa bruģētu ceļu tikām līdz muzejam. Pie ārdurvīm ir poga, kuru nospiežot tiek izsaukta palīdzība atvērt smagās ārdurvis. Muzejā plašas ejas, ir pielāgota tualete cilvēkiem ar kustību traucējumiem, pieejams pacēlājs. Skatu tornī gan nevarējām tikt. Starp telpām nav sliekšņi. Bezmaksas ieeja ir cilvēkiem ar pirmo invaliditātes grupu un viņu pavadoņiem, kā arī cilvēkiem ar otro un trešo invaliditātes grupu. Apskatījuši visu muzeja ekspozīciju, devāmies tālāk.
Pasta salā nonācām pa gājēju tiltu “Mītava”. Devāmies paskatīties publiskās tualetes pieejamību. Uz tās durvīm bija zīme, ka pieejama cilvēkiem ar kustību traucējumiem, bet tualetē vieta atradās arī saimniecības precēm un Gunārs pateica, ka tās traucēja izgrozīties tualetē. Tāpat Pasta salas peldvieta nebija pielāgota cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Nu jau Latvijā peldvietas pa druskai sāk pielāgot un cerams, ka arī Jelgavā tas tiks paveikts. Lai arī smilšu skulptūru parks bija slēgts, tomēr 3 sivēntiņus izdevās nobildēt.
Tad atgriezāmies pa gājēju tiltu atpakaļ no salas un devāmies pusdienot Teho kafejnīcā, kura atrodas inženierzinātņu un informācijas tehnoloģiju fakultātes pirmajā stāvā. Pusdienu piedāvājumā bija 4 dažādi komplekti. Lai nokļūtu kafejnīcā, tad vēlams uz to doties pa fakultātes galvenajām durvīm, iekšā plašas telpas, tualete gan nebija pielāgota. Netālu no fakultātes nobildēju Gunāru pie Jelgavas studenta statujas. “Ir vakars vēls un lietus līst. Pa Jelgavu kāds students klīst.”
Turpat netālu atradās Svētās Trīsvienības baznīcas tornis, kuru arī apmeklējām. Tā priekšā bija piemineklis Jānim Čakstem. Baznīcas durvis diezgan smagi vērās vaļā. Tornim ir 9 stāvi un tas ir viens no apmeklētākajiem tūrisma objektiem Jelgavā. Ar liftu varēja uzbraukt uz visiem stāviem. Diemžēl devītajā stāvā cilvēki ar kustību traucējumiem nevar tikt uz skatu laukumu. Izstādes bija apskatāmas četros stāvos, bet ceturtajā stāvā augstā sliekšņa dēļ ar elektrisko ratiņkrēslu nevarēja tikt. Ieteicām personālam uzlikt mazu uzbrauktuvi, kā arī garderobē zemāku drēbju pakarināmo, lai arī cilvēki ratiņkrēslos varētu paši pakārt savas drēbes. Tornī bija pielāgota tualete un tuvumā bija stāvvieta cilvēkiem ar invaliditāti.
Tad devāmies tālāk pa Lielo ielu paskatīties kāda ir vides pieejamība pašvaldības iestādēs. Jelgavas novada valsts un pašvaldības vienotajā klientu apkalpošanas centrā nevarējām tikt pa galvenajām durvīm. Divu sliežu uzbrauktuve un tā pati stāva. Centra darbiniece skaidroja, ka var iekļūt pa blakus durvīm. Un nebija nekādas norādes par to. Teica, ka pamanot cilvēku ratiņkrēslā, tad pastāsta kā nokļūt.
Pilsētas domē varēja tikt pa uzbrauktuvi un pēc tam uz pirmo stāvu ar diagonālo pacēlāju, lifta un tualetes nebija, klientus apkalpo tikai pirmajā stāvā.
Turpat ap stūri Pasta ielas novada domē bija automātiskās durvis, pieejams lifts un pielāgota tualete, bet abām domes ēkām nebija pieejamas stāvvietas.
Tā kā līdz vilcienam vēl bija daudz laika, tad paskatījāmies kā ar autobusu var nokļūt uz Rīgu. Un ak vai! Autoostā nevarēja iekļūt, jo pie ieejas bija pakāpieni un uz blakus esošajām platformām nevar nokļūt, jo nebija uzbrauktuves. Šo skādi noskalojām blakus esošajā kafejnīcā “Silva” uz Driksas ielas, malkojot kafiju un sulu un pēc tam devāmies uz dzelzceļa staciju. Pa ceļam Pasta ielā pamanījām uzbrauktuvju “šedevrus”. Lai tiktu apģērbu veikalā jauniešiem, tad bija jānozāģē koks. Arī biznesa centrs “Zemgale” negaida mūs ciemos uzliekot pārāk stāvu divu sliežu uzbrauktuvi.
Pirms iekāpt vilcienā, tad pie pieminekļa Jelgavas atbrīvotājiem uztaisījām selfiju. Dzelzceļa stacijā ideāli varēja nokļūt, bet tualete gan šeit nebija pielāgota.
Piedāvājam arī Jums ielūkoties bildēs.
