Neliels olimpiskās lāpas ceļa gabaliņš uzticēts invalīdu sporta klubam «Optimists». Par cilvēkiem ar invaliditāti PSRS, par Žaneti Vasaraudzi un daudzām problēmām, tika stāstīts žurnāla "Liesma" 1989. gada jūlija numurā.
“Liesma” Nr.7 1989. gads
KUR VIŅI IR?
Pasaulē – katrs desmitais. PSRS – septiņi miljoni. Tādas ir ziņas par invalīdu skaitu.
Inteliģentā un ārkārtīgi kulturālā Latvijas sabiedrība, gribu tev mazliet pastāstīt par Žaneti Vasaraudzi.
Viņa ir tur, tajos ratiņos. Būdama rīdziniece, pēc četriem gadiem pirmo reizi atkal uz Ļeņina ielas.
Rīta saulē mazliet žilbst acis, mazliet raujas ciet elpa un mazliet ir bail no jau pierastajiem muļķīgi izbrīnīto garāmgājēju pētošajiem skatieniem. Bet nu jau ir par vēlu — ratiņi mīksti ripo uz Engelsa ielas stūra pusi, roku silda degošas lāpas kāts, aiz muguras plīvo sarkanbaltsarkanais karogs un dun soļi.
Žanetei gandrīz vai šķiet, ka derētu kādudien visiem Rīgas, vai vēl labāk — Latvijas, invalīdiem kopā iziet uz galvenās ielas, lai tad ļaudis beidzot redz, kādi viņi izskatās un cik daudz viņu ir. Tie, kas tādu šoku pārdzīvotu, turpmāk varbūt jebkuru invalīdu uztvertu kā normālu līdz pilsoni.
Būtībā jau arī šo par tādu mazu demonstrāciju var uzskatīt. Ir 1989. gada 13. maijs, Latvijā notiek pirmā Olimpiskā diena, un neliels olimpiskās lāpas ceļa gabaliņš uzticēts viņu — invalīdu — sporta klubam «Optimists».
Jocīgi iznāk, bet tieši sports, tieši šis klubs pagaidām ir vienīgā sabiedriskā organizācija*, kas īsteni vieno kaut daļiņu spinālo invalīdu ar iedzimtām vai iegūtām mugurkaula traumām, kā arī tos, kam nākas lietot protēzes.
Nebūtu pirms sešiem gadiem Jāņa Ilusa un viņa līdzbiedru izauklētā «Optimista», vairāki simti cilvēku turpinātu sēdēt savās četrās pelēkajās sienās, kā pirms tam gadiem sēdējuši un kā joprojām tūkstoši sēž.
Sports invalīdam ir nepieciešamība nemitīgajā cīņā par sava stāvokļa uzlabošanos un arī ārkārtīga uzdrošināšanās. Jau veselam cilvēkam tas irtik drosmīgs solis, ka Pjērs dc Kubertēns to pat apdziedājis savā slavenajā «Odā sportam» …
Tā nu viņi tagad uzdrošinās arvien vairāk. Žanete jau ir pilnīgi pārliecināta, ka drīz pati brauks ar auto, turklāt ne tikai tāpat vien, bet arī piedalīsies «Optimista» rīkotajos rallijos!
Vēl pirms gada tas viņai liktos fantastiski, kaut gan no ātruma par spīti nelaimei, kuru tas nesis, vina joprojām nebaidās.
Lai arī viņi dalās perspektīvajos un mazperspektī vājos invalīdos, visos kvēl cerība. Un «Optimists» Latvijā ir vienīgā kopa, kur viņi cits no cita var mācīties, cits citu atbalstīt un visi kopā atgriezties dzīvē blakus veselajiem. Pagaidām tikai stadionā, tikai sporta zālē, nevis teātrī vai koncert zālē.
Šai ziņā tieši sports mūsu inteliģentajai un ārkārtīgi kulturālajai sabiedrībai rāda priekšzīmi. Spinālie invalīdi pagaidām vēl nedzied koros, nedarbojas mākslas studijās. Bet viņiem būt kopā ar veselajiem nozīmē atgriezties sabiedrībā, baudīt nevis lipīgu līdzjūtību, bet normālu cilvēcību.
Žanetei ir 21 gads. Viņa dejojusi deju kolektīvos, spēlējusi Tautas teātrī, airējusi, trenējusies kamaniņu sportā … Bet nu jau četrus gadus pēc nelaimes nav bijusi ne uz vienu teātra izrādi, koncertu, izstādi vai kino. Ne jau tāpēc, ka negribētu. Invalīds ar ratiņiem vienkārši nevar iekļūt it nevienā Latvijas teātrī vai arī kādā citā kultūriestādē. Nekur nav slīpo uzbrauktuvju, turklāt daudzviet vēl arī — durvis ir par šaurām. Cienījamie kultūras administratori, tie laiki, kad mums vajadzēja izlikties, ka invalīdu sociālistiskajā sabiedrībā nav, kad dažam pārāk aktīvam cīnītājam par elementārām invalīdu tiesībām ieteica izbraukt uz Rietumiem, pretējā gadījumā piedraudot ar nosūtīšanu citā virzienā par padomju invalīdu spožā stāvokļa nomelnošanu, tie laiki tā kā nu būtu pagājuši. Kas pateiks, varbūt vēl kādu Zentu Mauriņu tajos jau esam pazaudējuši! …
Bet neuztraucieties — medicīnas, arhitektūras un celtniecības administratori nav tikuši nekur tālāk. Pat daudzu poliklīniku ieejas spinālajiem invalīdiem ir vienatnē nepārvarams šķērslis, par aptiekām, veikaliem un kafejnīcām nemaz nerunājot. Kādai Žanetes draudzenei vienīgais palīgs — māmuļa nokļuva slimnīcā un … meitai līdz ar to draudēja bada nāve. Ar invalīdu ratiņiem jauno, «moderno» blokmāju virtuvēs (tāpat arī vannas istabās) iekļūt nevar. Ledusskapi iespējams aizsniegt vienīgi rāpus.
Diemžēl ne visi spinālie ir tik kustīgi. Mums viss taisīts pēc nu jau bēdīgi slavenā vairākuma principa. Sevišķas dusmas Žanetei Ir par bibliotēkām, to lasītavās pat ar diviem nesējiem iekļūt nevar. Bet krietna dala studijām nepieciešamās literatūras ir tik deficīta, ka to līdzi ņemšanai neizsniedz. Labi, ka bibliotekāres Ir tik saprotošas un reizumis vajadzīgo rakstu darbu slepus iedod uz vienu vai divām naktīm izlasīt. Vienīgi žēl mammu, kurai jau tā tik daudz viņas dēl nākas apkārt skraidīt.
Labo cilvēku tomēr nav nemaz tik maz. Žanete joprojām ir sajūsmā par vairākiem skolotājiem un visu savu klasi — vienpadsmito «a», kas 58. vidusskolu beidza 1986. gadā. Nelaime notika pašā vasaras vidū, bet 1. septembrī viņi visi bija pie Žanetes slimnīcā klāt. Un pēc tam mēnešiem nāca vai katrā apmeklētājiem atvēlētajā laikā. Pēc izlaiduma vakara gandrīz visi atbrauca pie Žanetes uz mājām, viņi taču bija palikuši kopā līdz galam. Lauztajam mugurkaulam par spīti Žanete skolu pabeidza kopā ar savu klasi!
Paliktu viņa gluži viena, vientulības rēgs varbūt jau būtu parāvis sev līdzi, kā tas ar daudziem invalīdiem gadījies. Arī Žanetei bijuši brīži, kad viņa nožēlojusi, ka motocikls toreiz līdz pašai lielajai priedei tomēr neaizdrāzās. Cerams, ka tie visi jau pagātnē.
Galvenais, lai nebūtu laika rezignācijai, tātad galvenais — dzīvot. Tā radās tā frakā ideja par studēšanu universitātē. Perestroika jau bija izsludināta, un Žanete sāka domāt, ko viņa varētu Latvijas labā padarīt.
Galu galā taču beigusi skolu ar fizikas un matemātikas novirzienu! Varbūt Latvijai beidzot patiesi būs vajadzīgi ekonomisti!… Vesels gads pagāja, gatavojoties iestājeksāmeniem. Atkal laimējās ar labiem cilvēkiem. Poliklīnikā nodaļas vadītāja pasmējās, ka viņai esot instrukcijas, ko nedrīkst ļaut darīt 3. un 2. grupas invalīdiem, bet smagākā — 1 grupa tajās vispār nav pieminēta, tad kāpēc gan lai viņa Žanetei liegtu iespēju studēt!! Tiesa, uzņemšanas komisijā atradās biedrs, kas centās mammu pierunāt, lai taču nemuļķojoties un ņemot dokumentus atpakaļ…
Un briesmīgs bija tas rīts, kad Žanete ieradās uz pirmo iestājeksāmenu. Ap visu universitātes ieeju mudž jauni, ziedoši ļaudis. Pēkšņi piebrauc mašīna, no tās izceļ invalīdu ratiņus un ratiņos ieliek Žaneti. Visapkārt iestājas mēms klusums, visi ziedošie un veselīgie pagriežas pret Žaneti un blenž tā, ka dažam pat mute paliek vaļā. Tas arī viņu paglāba, kopā ar asarām izspruka sājs smiekls … Tagad Žanete ir neklātienes nodaļas otrā kursa studente un izrādās, ka viņa nemaz nav vienīgā, kas universitāti apmeklē Invalīdu ratiņos. Ar Guntu un Daci no trešā kursa filologiem Žanete jau sen sadraudzējusies, arī pašas fakultātē sirsnīgu cilvēku netrūkst. Tad vēl Jānis ievilka «Optimista» spartakiādēs un čempionātos. Jaungada ballēs un Pavasara ballēs. Tagad vēl tā ideja par rallijiem… Viņš pats jau piedalās arī īstajos amatieru automačos, ar invalīdu sacensībām vien llusam kļuvis par garlaicīgu. Tā tie balsti rodas.
Cilvēks invalīdu ratiņos viens pats var tikai nomirt. Daudz ko vairāk izdarīt parasti nav viņa spēkos. Un tajā paša laikā tikšana vaļā no invaliditātes ir paša invalīda vai, pareizāk sakot, viņa radu un draugu ziņā.
Pēc mugurkaula traumas visefektīvākā atjaunošanās iespējama pirmajos piecos sešos gados, šajā laikā invalīdam regulāri vajadzētu braukt uz specializētajām sanatorijām, bet mūsdienu prasībām kaut cik atbilstoša visā plašajā Savienībā tāda ir tikai viena — Sakos Krimas pussalā. Pieci stāvi, katrā stāvā cik vietu! Simts! Nu labi — simts piecdesmit… Kam nav savu centīgu klapatotāju, tas ceļazīmi uz turieni gaida piecus un divreiz piecus gadus. Tā mums tie invalīdi rodas, domā Žanete. Viņai pašai veicies. Pateicoties mammas uzņēmībai, Žanete Sakos bijusi divreiz un guvusi jūtamu efektu. Šī mazā pilsētiņa visā valstī ir vienīgā vieta, kur splnālie invalīdi var justies kā cilvēki. Neviens par viņiem tur nebrīnās, dažviet uz ielām pat iekārtotas slīpās nobrauktuves, bērni muļķīgi neapsaukā, bet piedāvājas palīdzēt … Un galvenais —šī ārstniecības iestāde! Lai būtu tai tuvāk, daudzi cilvēki ratiņos pat centušies pārcelties uz pastāvīgu dzīvi Sakos. Šī kustība bijusi tik masveidīga, ka pilsētas varas vīriem nācies pieņemt lēmumu par migrācijas ierobežošanu…
Divu vienādu invalīdu nav. Katra ārstēšanai nepieciešama sava metode. Žanetei laimējies saņemt izdaudzinātā Dikuļa ieteikumus, kas balstās uz kustību — stingri dozētu un orientētu. Nu jau labs laiks pagājis, vajadzētu kaut ko mainīt, bet kas to lai zina, kad atkal izdosies Meistara padomus uzklausīt. Viss tiek pa drumslai, pa lauskai vākts. Un ja nu tās trāpās no dažādiem traukiem! Vienota rehabilitācijas centra mums nav, dažas regulāri nepieciešamās zāles nav pat vērts izrakstīt, jo tik un tā nevar dabūt, trenažieri jātaisa pašiem, un riteņi invalīdu ratiņiem no rokas jau iet pa astoņdesmit rubļiem gabalā …
Bet pietiks par slimībām! Žanete ir perspektīvā invalīde. Aizpērn viņa pirmo reizi piecēlās kājās. Pērn sāka stāvēt un mācīties rāpot. Tagad viņas rēķinā jau ir pieci soļi. Tiesa, sperti līdztekās un ar ārsta palīdzību, bet tomēr pašas soļi!
Žanete sapņos vienmēr redz sevi skrejošu. Tāpēc viņa piekrita 13. maijā izbraukt uz mūsu galvenās ielas.
Bet kur ir tavi pārējie invalīdi, cienījamā sabiedrība! Ko viņi dara citās dienās!
DAINIS CAUNE
Ojāra Martinsona foto
• Raksts gatavots pirms Latvijas invalīdu biedrības dibināšanas.
Raksts publicēts žurnālā “LIesma”1989. gada jūlija numurā.
