Jau septiņus gadus strādāju Invalīdu un viņu draugu apvienībā „Apeirons”, kura galvenais darbības novirziens ir vides pieejamība – gan fiziskā, gan arī garīgā. Ar jēdzienu „garīgā” domāju cilvēka iekšēju pasauli, arī dažādās konferencēs, apspriedēs utt. Šoreiz vēlos pārdomāt tieši par vides pieejamību.
Tā nu ir sanācis, ka esmu kopš dzimšanas invalīds jeb kā pa jaunam sauc – cilvēks ar kustību traucējumiem. Jau jaunībā man ieteica ņemt ratiņkrēslu, bet redzēdams, ka mani skolas biedri, kuri paņēmuši ratiņkrēslu, pēc kāda laika vispār nespēja paiet, nobijos. Ar savu tēvu sarunāju pamēģināt staigāt ar spieķi. Uzskatu, ka ar šo ideju es vinnēju iespēju staigāt ar savām kājām. Gadi iet, palieku vecāks un pienāk laiks, kad ir grūti paiet. Jau labu laiku mani kolēģi musināja ņemt ratiņkrēslu, līdz beidzot pagājušā gadā Vaivaru tehnisko palīglīdzekļu centrā tos arī pasūtīju gan binaurālo, gan arī elektrisko ratiņkrēslu. Man par pārsteigumu pienāca abi ratiņkrēsli reizē. Jau nedēļu aktīvi ar elektrisko ratiņkrēslu pārvietojos pa Rīgas pilsētu, un uz savas „ādas” varu izvērtēt Apeirona lielo darbu vides pieejamības jomā. Pirmais, ar ko man nācās sastapties, ir autobusi. Kādu dienu man nācās vairāk kā stundu gaidīt savā autobusa pieturā, līdz nāca pieejams autobuss, kurā varēju iekļūt ar savu ratiņkrēslu. Man joprojām izbrīna tas, ka pie Āgenskalna tirgus galvenās ieejas padusa ir nolikti tirgošanās galdi, kuri neļauj cilvēkiem ar ratiņkrēsliem brīvi to izmantot. Tāpat taksometra pieturā ir panduss pie ielas pārejas. Bieži vien šo pandusu nevar redzēt, jo priekšā nostājusies mašīna. Man jau ir nācies taksometrus „dzenāt”, lai tiktu uz ietves, un iekļūt trolejbusā. Esmu pārliecināts, šādu uzskaitījumu būs vēl un vēl. Vienkārši tos vēl neesmu „izbaudījis”. Mēs priecājamies, ka 1991. gadā atguvām neatkarību no bijušās Padomju Savienības, un šodien, 4. maijā, svinam kārtējo neatkarības dienu, bet vai esam padomājuši par tiem cilvēkiem, kuriem šī „neatkarības diena” pieejamības jomā vēl nav pienākusi?
2015-05-11 23:48:15
