Lūdzam atsaukties RTU Pilsētu un reģionu inženierekonomikas fakultātes studentei Aleksandrai Poļesčukai, kura raksta analītisko pētījumu par vides pieejamību Rīgā (likumdošanas un normatīvu aktu analīze, infrastruktūras analīze, ekonomisko ieguvumu un zaudējumu analīze u.c).
Links uz aptauju:
https://www.surveymonkey.com/r/3BFSKP3
Tālāk Aleksandras raksts par vides pieejamības problēmām.
VIDES PIEEJAMĪBAS JAUTĀJUMS CILVĒKIEM AR KUSTĪBU TRAUCĒJUMIEM RĪGAS PILSĒTAS MĒROGĀ
THE ISSUE OF AN ACCESSIBLE ENVIRONMENT FOR PEOPLE WITH REDUCED MOBILITY AND THE CASE OF RIGA
Aleksandra Poļeščuka
Rīgas Tehniskā Universitāte, Riga Technical University
Corresponding author e-mail:gluhiha@gmail.com
Abstract. The issue of accessibility is becoming an increasingly urgent problem for Latvia as a result of the aging of society and the increase in number of people with disabilities. Nowadays, 40% of all Latvian inhabitants are people with reduced mobility in need of an accessible environment, while 50% or more are expected in 10-15 years. Over the past decade, a big package of thematic legislative acts and political documents was adopted by Latvian authorities, primarily under the influence of the United Nations and the European Union. However, accessibility of infrastructure for people with reduced mobility remains critically low. Latvian researchers demonstrate very limited interest in this topic, as evidenced by an insignificant number of academic publications, including on the economic aspects of the issue. In this work, the author highlights the reasons for the insufficient interest of various groups of stakeholders, as well as proposes solutions to the problem of accessibility, using the city of Riga as an example, and relying on foreign experience and international scientific research.
Keywords: accessibility, environment, disability, Riga, United Nations, European Union, Urban Economics, Universal Design.
IEVADS
Vides pieejamība pēdējos gados kļuvusi par vienu no svarīgākajiem pilsētas attīstības faktoriem. Tās ne tikai nodrošina cilvēkiem ar ierobežotu mobilitāti komfortu dzīvi un drošu pārvietošanu, kas ir vitāli svarīgs no cilvēktiesību aspekta, bet arī veicina ekonomisko izaugsmi, dodot papildus stimulus un resursus darba tirgum, izglītībai, tūrisma, transporta un kultūras nozarēm. Diemžēl, Rīga pilsēta, kur vajadzību pēc vides pieejamības jūt vismaz katrs trešais iedzīvotājs, līdz šim nav pievērusi nopietno uzmanību vides pieejamības jautājumiem, kas, savukārt, samazina Latvijas galvaspilsētas konkurētspēju reģionā un Eiropā.
Urbanizācija, kura tiek uzskatīta par vienu no svarīgākajām 21. gadsimta globālajām tendencēm, var kļūt par efektīvo katalizatoru, lai sasniegtu ilgtspējīgu un iekļaujošu attīstību visiem. Pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) prognozēm, līdz 2050. gadam pilsētās dzīvos aptuveni 6,25 miljardi cilvēku, no kuriem 15 procenti būs personas ar invaliditāti. Pašreizējais vides pieejamības trūkums, ar ko saskaras cilvēki ar kustību traucējumiem, īpaši pilsētās, ir liels izaicinājums, jo pieejamības ierobežojumi veicina atstumtības un nabadzības līmeņa paaugstināšanu.
Šajā rakstā autors mēģina saprast iemeslus, kāpēc Latvijā, īpaši Rīgas pilsētā, situācijā vides pieejamības jomā neatbilst Eiropas valstīs pieņemtajiem standartiem, ka arī piedāvāt priekšlikumus situācijas uzlabošanai.
VIDES PIEEJAMĪBAS JĒDZIENS
Pieejama vide ir vide, kur nav nekādu fizisku šķēršļu kustībai un mērķu realizācijai, tajā skaitā brīvā pakalpojumu saņemšanā, politisko tiesību realizēšanā, kultūras, sporta un citu pasākumu apmeklēšanā. Saskaņā ar Ministra kabineta noteikumiem, termins “vides pieejamība” nozīmē “iespēju jebkuram cilvēkam neatkarīgi no vecuma un fiziskām spējām brīvi un patstāvīgi piekļūt un pārvietoties vidē atbilstoši būves vai telpas funkcijai” ( Ekonomikas ministrija, 2015).
Vides pieejamība kā nozīmīgs priekšnosacījums vienlīdzīgu tiesību nodrošināšanai ir noteikta arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām (turpmāk – Konvencija), ko 2010. gadā ratificējusi arī Latvijas valsts.
Konvencijas 9. pantā noteikts, ka, “lai personas ar invaliditāti varētu dzīvot neatkarīgi un pilnvērtīgi piedalīties visās dzīves jomās, dalībvalstis veic atbilstošus pasākumus, lai vienlīdzīgi ar citiem nodrošinātu personām ar invaliditāti pieeju fiziskajai videi, transportam, informācijai un sakariem, tostarp informācijas un sakaru tehnoloģijām un sistēmām, un citiem objektiem un pakalpojumiem, kas ir atvērti vai ko sniedz sabiedrībai gan pilsētās, gan lauku rajonos” (Apvienoto Nāciju Organizācija, 2006)
Tomēr, vides pieejamības jautājumi nav saistīti ar šķēršļu likvidēšanu tikai personām ar invaliditāti. Vajadzību pēc tās jūt arī vecāka gadagājuma cilvēki, ģimenes ar maziem bērniem, cilvēki ar īslaicīgiem pārvietošanās ierobežojumiem, piemēram, pēc traumas vai slimības, cilvēki ar palielinātu svaru, grūtnieces, cilvēki ar koferiem, t.sk. ārzemju tūristi, un citi. Pēc Centrālās statistiskas pārvaldes datiem, vides pieejamības mērķauditorija Latvija var sasniegt līdz 40% no sabiedrības.
“UNIVERSĀLAIS DIZAINS” UN TĀ NOZĪME
Vides pieejamības nodrošināšana cieši saistīta ar jēdzienu “universālais dizains”. Šo terminu ir radījis amerikāņu arhitekts Ronalds L. Meiss, lai aprakstītu attiecīgu dizainēšanas konceptu – veidot visas lietas un būvēt apkārtējo vidi tā, lai viss būtu askētisks un visu varētu izmantot pēc iespējas vairāk cilvēku, neraugoties uz viņu vecumu, fiziskajām un intelektuālajām spējām vai statusu sabiedrībā (Universālā dizaina principi, 2013).
Universālais dizains ir jauns domāšanas virziens, kas nosaka, ka galvenā vērtība sabiedrībā ir cilvēks, un tikai cilvēka ērtības un drošība ir galvenie humānas vides veidošanas kritēriji. Atbilstoši ANO Konvencijai – “universālais dizains” nozīmē tādu produktu, vides, programmu un pakalpojumu dizainu, kurus, cik vien iespējams, visi cilvēki var izmantot bez pielāgošanas vai īpaša dizaina nepieciešamības.
Šo terminu ir radījis amerikāņu arhitekts Ronalds L. Meiss, lai aprakstītu attiecīgu dizainēšanas konceptu – veidot visas lietas un būvēt apkārtējo vidi tā, lai viss būtu askētisks un visu varētu izmantot pēc iespējas vairāk cilvēku, neraugoties uz viņu vecumu, fiziskajām un intelektuālajām spējām vai statusu sabiedrībā.
Ziemeļkarolīnas Štata universitātes Universālā dizaina centrs ir izklāstījis vairākus universālā dizaina pamatprincipus (jāatminas, ka tie attiecas ne tikai uz apkārtējo telpu):
1. taisnīgs jeb objektīvs izmantojums,
2. izmantojuma pielāgojamība,
3. vienkāršība,
4. viegli uztverama informācija,
5. nespēju un kļūdu tolerēšana,
6. pēc iespējas mazāka fiziskā piepūle,
7. izmēra un vietas pieejamība un izmantojamība.
Pasaulē slavens dāņu urbanists Jans Gēls savā grāmatā “Pilsēta cilvēkiem” norāda, ka, pētot situācijas, kurās gājēji var brīvi izvēlēties starp rampām un kāpnēm, visur vērojams, ka viņi izvēlas rampas, nevis kāpnes vai pakāpienus. “Kāpnes un pakāpieni ir joma, kur nepārprotami izpaužas kājāmgājēju fundamentāla vēlme taupīt enerģiju”, raksta J.Gēls (Gēls, 2018).
ANO Komiteja rekomendēja Latvijai integrēt saprātīga pielāgojuma un universālā dizaina jēdzienus to pilnā nozīmē attiecīgajos nacionālajos un pašvaldību normatīvajos aktos, politikās un noteikumos un nodrošināt to efektīvu ieviešanu un pārraudzību (Committee on the Rights of Persons with Disabilities, 2017). “Saprātīga pielāgojuma” princips pieļauj iespēju kompensēt arhitektūras objektu nepieejamību, izmantojot asistīvus palīgpasākumus ar mērķi nodrošināt pakalpojumu pieejamību cilvēkiem ar funkcionēšanas ierobežojumiem (Labklājības ministrija, 2019).
VIDES PIEEJAMĪBAS NORMATĪVAIS REGULĒJUMS
Latvijā vides pieejamības kritērijus nosaka vairāki normatīvie akti: 14.10.2014. MK noteikumi Nr.628 “Noteikumi par pašvaldību teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem”, 02.09.2014. MK noteikumi Nr.529 “Ēku būvnoteikumi”, 19.08.2014. MK noteikumi Nr.500 „Vispārīgie būvnoteikumi”, 30.06.2015. MK noteikumi Nr.340 “Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 211- 15 “Dzīvojamās ēkas””, 30.06.2015. MK noteikumi Nr.331 “Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 208-15 “Publiskas būves””, 13.06.2017. MK noteikumi Nr. 338 “Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem”.
Vides un informācijas pieejamības jomā nozīmīgs invaliditātes politikas plānošanas dokuments ir Labklājības ministrijas izstrādātais “Plāns pieejamas vides veidošanai Latvijā 2019.-2021.gadam”. Dokumenta mērķis ir “palielināt sabiedrībai paredzēto elektronisko pakalpojumu un publisko ēku un teritoriju, kas ir veidotas atbilstoši universālā dizaina principiem un ir pieejamas visām sabiedrības grupām, tostarp personām ar invaliditāti, skaitu” (Labklājības ministrija, 2018).
Vides un informācijas pieejamības jomas attīstībā nozīmīgu ieguldījumu ir sniegušas NVO, kas strādā ar invaliditātes politikas jautājumiem. 2016. gadā invalīdu un viņu draugu apvienība “Apeirons” ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Latvijas valsts finansiālu atbalstu sagatavoja “Metodisko materiālu vides pieejamības nodrošināšanā publiskās ēkās un ārējā vidē pēc universālā dizaina principiem” . 2018. gadā atbilstoši Pamatnostādņu īstenošanas plānā 2015.- 2017.gadam noteiktajam LM uzdevumā Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācija SUSTENTO izstrādāja “Vides pieejamības vadlīnijas publiskām būvēm un telpām un publiskajai ārtelpai” (Labklājības ministrija, 2018).
Nepieciešamība nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi, iekļauties darba tirgū un īstenot aktīvu līdzdalību dažādās sabiedrības dzīves jomās, t.sk. personām ar invaliditāti, ir ietverta Latvijas augstākā līmeņa attīstības plānošanas dokumentos – Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030.gadam un Latvijas Nacionālajā attīstības plānā 2014.-2020.gadam.
Ratificējot Konvenciju, Latvija ir apņēmusies veicināt, aizsargāt un nodrošināt visu personu ar invaliditāti pilnīgu un vienlīdzīgu cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu. Sākot ar 2010. gadu Latvijas valdība regulāri pieņem dažādus plānus un ziņojumus, kur atskaitās par Konvencijas izpildes rezultātiem, tomēr kopēja situācija ar pieejamības vides nodrošināšanu līdz šim būtiski atpaliek no ANO prasībām.
ESOŠĀS SITUĀCIJAS APRAKSTS
Personas ar invaliditāti Latvijā saskaras ar ievērojamām barjerām, kas kavē tiesību uz patstāvīgu dzīvi īstenošanu un līdzdalību sabiedriskajos procesos. Piemēram, saskaņā ar informāciju Centrālas vēlēšanas komisijas mājas lapā, 2020. gadā Rīgas domes ārkārtās vēlēšanās tikai 30% vēlēšanu iecirkņu bija nodrošināta vides pieejamība personām ar pārvietošanās ierobežojumiem (Полещук, 2020).
Invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” 2016. gadā veiktais pētījums parādīja, ka apmēram 80% jaunu un atjaunotu ēku nebija pieejamas personām ar ierobežotu mobilitāti. No 184 valsts pakalpojumiem 63 nebija pieejami personām ar invaliditāti, 85 bija daļēji pieejami un pilnībā pieejami bija tikai 30 pakalpojumi, tika secināts pēc Finanšu ministrijas auditu rezultātiem 2016. un 2017. gadā (Labklājības ministrija, 2019).
Pēc Veselības inspekcijas datiem, Latvijā tikai 25% zobārstniecības kabinetu ir piemēroti cilvēkiem ratiņkrēslos, savukārt, daudzās Kurzemes pilsētās – Ventspilī, Kuldīgā, Saldū – šādu ārstniecības iestāžu vienkārši nav (Полещук, 2020).
Labklājības ministrijas, kura ir atbildīga iestāde par Konvencijas izpildi, rīcībā nav pieejama apkopota informācija par dzīvojamo daudzdzīvokļu māju un mazstāvu ēku pieejamību. Esošais regulējums attiecībā uz dzīvojamo fondu projektu attīstītājiem nepieprasa ievērot pieejamības prasības vai ievērot tās tikai atsevišķos gadījumos. Latvijas mediji regulāri raksta par grūtībām, ar kurām saskaras cilvēki ar invaliditāti, lai ierīkotu pie daudzstāvu mājas pacēlāju vai oficiālo invalīda autostāvvietu – saskaņā ar esošo likumdošanu, lai pieņemtu lēmumu par mājas pielāgošanu iedzīvotājiem, kuriem ir apgrūtināta iekļūšana mājā, nepieciešams, lai par to nobalso vismaz trīs ceturtdaļas no visiem dzīvokļu īpašniekiem (Runce, 2020).
Attiecībā uz publiskām ēkām, esošais regulējums arī paredz vairākus izņēmumus: jaunām ēkām īpašos gadījumos, piemēram, Rīgas vēsturiskajā centrā, var būt atkāpes no normatīvajos aktos noteiktajam vides pieejamības prasībām; ēku atjaunošanas vai pārbūves gadījumā šādas atkāpes var būt vēl plašākas. Tāpat jāņem vērā, ka pārbūvējot, piemēram, ēkas jumtu, normatīvais regulējums neparedz, ka būtu nepieciešams arī pārbūvēt ēkas ieejas mezglu, nodrošināt tā atbilstību jaunākajām vides pieejamības prasībām (Labklājības ministrija, 2019).
Vērtējot vides pieejamību principu ieviešanu Latvijā, jāatzīst, ka viena no galvenajām problēmām ir tā, ka likumā nav paredzēti nekādi naudas sodi, ja netiek ievēroti vides pieejamības kritēriji vai tie tiek izpildīti ar rupjiem pārkāpumiem. Šī likumdošanas bedre noved pie tik skumjiem incidentiem kā Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) ēkas rekonstrukcijas projekta gadījumā. Saņemot līdzekļus no ES fondiem ēkas atjaunošanai, tostarp, lai palielinātu vides pieejamību cilvēkiem ar kustību traucējumiem, LMA īstenoja projektu, kas, pēc “Apeirons” ekspertu vērtējuma, ir absolūti nepiemērots viņu mērķauditorijai – uzbrauktuvēm, pa kurām jābrauc cilvēkiem ratiņkrēslos no pirmā uz otro stāvu, ir pārāk liels slīpums, padarot pārvietošanos pa tām vienkārši bīstamu. Organizācija mēģināja tiesā pieprasīt no LMA infrastruktūras pārveidošanu, taču tiesa nostājās mākslinieku pusē (Полещук, 2020).
Vēl viens nozīmīgs aspekts: vides pieejamība cilvēkiem ar invaliditāti nav tikai iespēja izmantot pilsētas infrastruktūru. Rampas klātbūtne vai neesamība pie ieejas var gandrīz izlemt cilvēka likteni: vai viņš katru dienu varēs doties uz darbu, skolu, universitāti. Pēc Labklājības ministrijas datiem, Latvijā oficiāli tiek uzskatīts, ka tikai ceturtā daļa cilvēku ar invaliditāti strādā.
Latvijā nacionālā likumdošana aizliedz diskrimināciju izglītībā, kas formulēta Rasu vienlīdzības direktīvā. Bet vispārēja pieeja skolēnu ar invaliditāti izglītībai rada problēmas.
Daudzas skolas un universitāšu ēkas joprojām ir nepietiekami pieejamas cilvēkiem, kuri pārvietojas ratiņkrēslās, tāpēc, neraugoties uz oficiālo teorētisko priekšroku integrācijai, daudzos gadījumos bērniem ar fizisku invaliditāti var piedāvāt apmācību mājās, nevis integrāciju vispārējā izglītībā. Saskaņā ar Izglītības ministrijas datiem, 2019./ 2020. mācību gada sākumā tikai 56,2% izglītojamo ar speciālām vajadzībām mācījās vispārizglītojošās izglītības iestādēs, no tiem, 20,7% mācījās vispārējās izglītības un 35,5% – speciālās izglītības programmās (Latvijas Saeima, 2020).
VIDES PIEEJAMĪBAS MĒRĶAUDITORIJA
Vajadzību pēc pieejamas vides izjūt ne tikai cilvēki ar invaliditāti, bet arī vecāka gadagājuma cilvēki 60 (+), bērni līdz 3 gadiem pieaugušā pavadībā, cilvēki ar īslaicīgiem pārvietošanās ierobežojumiem, piemēram, pēc traumas vai slimības, cilvēki ar palielinātu svaru, grūtnieces, cilvēki ar koferiem, ārzemju tūristi. Pēc Labklājības ministrijas datiem, vides pieejamības mērķauditorija var sasniegt līdz 40% no Latvijas sabiedrības (Labklājības ministrija, 2018).
Att.1. Vides pieejamības mērķauditorija.
Cilvēki ar invaliditāti. Invaliditāte ir definēta Invaliditātes likumā; tas ir ilgtermiņa vai pastāvīgs ļoti smags, smags vai mērens ierobežotas funkcionēšanas līmenis, kas ietekmē cilvēka garīgās vai fiziskās spējas, darba spējas, pašaprūpi un integrāciju sabiedrībā. Saskaņā ar Invaliditātes likumu, persona ar invaliditāti ir persona, kurai likumā paredzētajā kārtībā ir noteikta invaliditāte. Kopš 2015. gada Latvija invaliditātes noteikšanā piemēro Starptautiskās funkcionēšanas nespējas un veselības klasifikācijā (SFK) iekļautās kategorijas, kas nozīmē, ka, nosakot invaliditāti, tiek novērtētas personas funkcionēšanas spējas, nevis tikai slimības diagnoze.
Personai līdz 18 gadu vecumam invaliditāti nosaka bez iedalījuma grupās, savukārt personām no 18 gadu vecuma līdz valsts vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamajam vecumam izvērtē funkcionēšanas ierobežojumu un tā pakāpi, nosaka darbspēju zaudējumu procentos:
• I invaliditātes grupa – ļoti smaga invaliditāte – 80-100% darbspēju zaudējums;
• II invaliditātes grupa – smaga invaliditāte – 60-79 % darbspēju zaudējums;
• III invaliditātes grupa – mēreni izteikta invaliditāte – 25-59% darbspēju zaudējums.
Pēc Labklājības ministrijas datiem, personu ar invaliditāti skaits Latvijā arvien pieaug. 2019. gada decembrī valstī kopumā bija 196 159 personas ar invaliditāti (10,3% no Latvijas iedzīvotāju kopskaita), no tām 8 330 bērni. Salīdzinot ar 2014. gadu, kad kopējais personu ar invaliditāti skaits valstī bija 168 152 (8,3% no visiem valsts iedzīvotājiem), tas ir palielinājies par 16,6%. 65% cilvēku ar invaliditāti ir bērni un cilvēki darbspējīgā vecumā (tabula). Sadalījumā pēc funkcionālo traucējuma veida 2019. gadā vislielāko grupu veidoja cilvēki ar kustību traucējumiem (Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas, 2019).
Tab.1. Uzskaitē esošās pilngadīgās personas ar invaliditāti sadalījumā pēc vecuma un nodarbinātības 2019. gada decembrī Latvijā (pēc Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas datiem)
Vecums Kopā t.sk. strādājošie t.sk. nestrādājošie
Kopā 187 868 50 987 136 881
18-29 7 825 2 519 5 306
30-39 12 055 4 830 7 225
40-49 20 226 8 500 11 726
50-59 41 737 17 880 23 857
60-65 36 450 11 796 24 654
>=66 69 575 5 461 64 114
Lielākajai daļai personu invaliditātes pamatā ir vispārēja saslimšana. No specifiskajiem funkcionālajiem traucējumiem (redze, dzirde, kustību, garīga rakstura) pilngadīgām personām vislielākais īpatsvars ir kustību traucējumi un garīga rakstura traucējumi, savukārt bērniem ar invaliditāti – garīga rakstura traucējumi.
Kā norāda Rīgas Stradiņa universitātes doktorante Baiba Baikovska, Latvijas Invaliditātes likumā uz cilvēkiem ar invaliditāti skatās medicīniskā invaliditātes modeļa prizmā. “Tas paredz, ka lielākā vara valstī pār cilvēku ar invaliditāti dzīvi pieder medicīnas speciālistiem, kuri nosaka šo cilvēku invaliditātes grupu un pastarpināti arī to, kas šai cilvēku grupai nepieciešams funkcionēšanai”, raksta B. Baikovska (Baikovska, 2019).
Šajā sakarā svarīgi atzīmēt, ka ANO Konvencijas izpratnē pie personām ar invaliditāti pieder personas, kurām ir ilgstoši fiziski, garīgi, intelektuāli vai maņu traucējumi, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt to pilnvērtīgu un efektīvu līdzdalību sabiedrības dzīvē vienlīdzīgi ar citiem. Tādējādi tās ir ne tikai personas, kam ir atbildīgās iestādes noteikts invaliditātes statuss.
Vecāka gadagājuma cilvēki. Latvijas sabiedrībai ir izteikta novecošanās tendence. Pēdējo desmit gadu laikā iedzīvotāju grupa 60+ palielinājās par 23 575 cilvēkiem. Pēc Centrālas Statistikas Pārvaldes datiem, 2020. gadā 523 260 iedzīvotāju bija vecumā 60 gadu un vairāk, jeb 27 % no visiem iedzīvotājiem.
Ģimenes ar bērniem līdz 3 gadiem. Ierobežotas pārvietošanās spējas ir arī mazajiem bērniem līdz 3 gadiem pieaugušā pavadībā. Pēc CSP datiem, 2020. gadā Latvijā bērnu skaits līdz 3 gadiem sastāda 58 928 jeb 3% no visiem iedzīvotājiem.
Ārzemju tūristi. Vides pieejamības faktors arī parasti ir svarīgs ārzemju tūristiem, kuriem līdzi ir lieli koferi un/vai bērnu rati. Turklāt, no Eiropas un Āzijas valstīm uz Latviju bieži atbrauc vecāka gadagājuma cilvēki, ka arī cilvēki ar invaliditāti. 2019. gadā Latvijas tūristu mītnēs apkalpoti 1,95 milj. ārvalstu viesu, kas ir par 1,1 % vairāk nekā pagājušajā gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.
VIDES PIEEJAMĪBAS SITUĀCIJAS ANALĪZE RĪGĀ
Pēc Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas datiem, 2019. gada decembrī Rīgā dzīvoja 56 713 cilvēku ar invaliditāti (8,96% no visiem iedzīvotājiem), no kuriem 2 455 ir bērni līdz 18 gadiem. Tapāt, pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, 171 435 rīdzinieku jeb 27% iedzīvotāju pieder pie vecuma grupas 60+. Aptuveni 20 000 rīdziniekiem līdz 3 gadiem ikdienu pārvietošanai nepieciešami bērnu rati.
Rīgā par strādājošiem oficiāli tiek uzskatīti tikai 16 827 cilvēku ar invaliditāti jeb 31% no pilngadīgajiem iedzīvotājiem ar invaliditāti.
Rīgas pašvaldība līdz šim nav izrādījusi lielu interesi par vides pieejamības jautājumiem. Bijuša mēra Nila Ušakova desmit vadīšanas gadu laikā Rīgai nebija izstrādāts pat stratēģiskais dokuments par vides pieejamības uzlabošanas pasākumiem, kaut arī šādas koncepcijas tiek pieņemtas daudzās Eiropas galvaspilsētās un tās tiek aktīvi īstenotas praksē (par ko liecina, piemēram, Madrides, Berlīnes, Stokholmas oficiālās lapas).
Invalīdu un viņu draugu biedrība “Apeirons” regulāri rīko vides pieejamības pārbaudes reidus Rīgā. Rezultātā izrādījās, ka lielākā daļa Rīgas pludmales nav pieejamas cilvēkiem ar kustību traucējumiem, ka galvaspilsētā mēģinājums atrast sabiedrisko tualeti personai, kas pārvietojas ar ratiņkrēslu, var kļūt par nopietno problēmu, ka ne visas sabiedriskās un ārstniecības iestādes ir aprīkotas ar liftu vai uzbrauktuvi, lai gan tas ir noteikts likumā (Полещук, 2020).
Dati par sabiedriskā transporta pielāgotību Rīgā rāda, ka autobusi un trolejbusi ir pilnībā (100%) pielāgoti gan personām ar kustību traucējumiem, gan tajos tiek nodrošināta audiāla un vizuāla informācijas paziņošana, savukārt tramvajos, lai gan audiāla un vizuāla informācijas paziņošana ir nodrošināta 100% apmērā, personām ar kustību traucējumiem ir pielāgoti tikai 15% tramvaju (26 no 169 transporta vienībām) (sk. Tab.2).
Tab.2. Personām ar kustību traucējumiem pielāgoto transporta vienību daudzum Rīgas pilsētā uz 31.12.2019 (Rīgas Domes Pilsētas attīstības departaments, 2019)
Autobusi Tramvaji Trolejbusi
Skaits Procentos Skaits Procentos Skaits Procentos
Kopējais transporta vienību skaits, kas iesaistīti pilsētas maršrutu apkalpošanā 426 100% 169 100% 269 100%
…no tiem, transporta vienību skaits, kas pielāgoti personām ar kustību traucējumiem 426 100% 26 15% 269 100%
Pārvietojoties Rīgas centrā un mikrorajonos, lielas grūtības cilvēkiem ar ierobežotu mobilitāti izraisa arī ceļu segums (Vecrīgā, Āgenskalnā, Torņakalnā bieži sastopams bruģakmens segums) un tā kvalitāte (bedres, plaisas). Kā norāda savā grāmatā dāņu urbanists J.Gēls, “sabiedrībā, kurā ir arvien vairāk vecu ļaužu un cilvēku ar kustības traucējumiem, vairāk skrituļotāju un vairāk cilvēku, kas grib uz pilsētu ņemt līdzi bērnus, seguma un virsmu kvalitātei ir sevišķi liela nozīme” (Gēls, 2018).
VIDES PIEEJAMĪBAS JAUTĀJUMS ES MĒROGĀ
Eiropas Savienība pašlaik nav vienotu starptautisku standartu, kā jābūvē ieejas un ietves, lai cilvēki ar kustību traucējumiem varētu patstāvīgi un droši izmantot infrastruktūru. Tomēr Briselē ar katru gadu jo vairāk runā par nepieciešamību nodrošināt cilvēkiem ar ierobežotu mobilitāti pieeju pakalpojumiem un infrastrūktūrai, iespēju strādāt un mācīties.
Līdzās ANO Konvencijai, kas hronoloģiski ir pirmais politikas dokuments vides pieejamības jomā (pieņemta 13.12.2006., Latvija ratificējusi 01.03.2010.), kā nākamais starptautiskā/ ES līmeņa attīstības plānošanas dokuments ir jāņem vērā „Stratēģija Eiropa 2020”, kurā kā viena no trim prioritātēm ir izvirzīta sociāli integrējoša izaugsme, kas nozīmē „tādas ekonomikas veicināšana, kurā ir augsts nodarbinātības līmenis un kas nodrošina sociālo un teritoriālo kohēziju”.
Vēl viens ES līmeņa plānošanas dokuments – Eiropas Stratēģija invaliditātes jomā (2010-2020). Tas ir pieņemts 15. novembrī 2010. gadā, un tā papildina “Stratēģijas Eiropa 2020” nostādnes un Lisabonas līgumā atzīto ES Pamattiesību hartu. Stratēģijas mērķis ir dot iespēju personām ar invaliditāti pilnībā izmantot savas tiesības un priekšrocības, kuras sniedz piedalīšanās sabiedrībā un Eiropas ekonomikā, jo īpaši vienotajā tirgū (Eiropas Komisija, 2010).
Eiropas Savienības līmenī tiek apspriesta arī nepieciešamība ieviest vienotus vides pieejamības standartus ES valstīs. 2019. gadā tika pieņemta jauna direktīva – Eiropas Pieejamības akts. Jaunie noteikumi paredz nodrošināt personām ratiņkrēslos, nedzirdīgiem un neredzīgajiem pieejamību tādiem pakalpojumiem kā biļešu automāti un bankomāti, avio, autobusu un dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pienācīgu pielāgošanu, kā arī digitālo pakalpojumu, tostarp internetbanku, e-grāmatu un programmatūras, atbilstību personu ar invaliditāti vajadzībām. Dalībvalstīm jāievieš jaunā direktīva valsts tiesību aktos līdz 2022. gadam. Jauniem standartiem jāsāk darboties ne vēlāk kā 2030. gadā (Eiropas Parlaments un ES Padome, 2019).
Kopumā ES dzīvo vairāk nekā 80 miljoni cilvēku ar invaliditāti. ES iedzīvotājiem novecojot, šis skaitlis palielināsies. Tāpēc aizvien svarīgāk ir radīt tādu vidi, kurā cilvēki varētu dzīvot neatkarīgi un cieņpilni visos dzīves posmos. Lai motivētu pašvaldības pārbūvēt infrastruktūru cilvēku ar invaliditāti vajadzībām, Eiropas Komisija 2010. gadā izveidoja īpašu balvu – Access City Award (“Pieejamas pilsētas balva”). Gadu gaitā to saņēma Milāna, Berlīne, Gēteborga, Zalcburga, Liona, Avila un Varšava.
EIROPAS PILSĒTU PIEREDZE
Konkurss “Access City Award” atspoguļo ļoti dažādas iniciatīvas un politikas jomas: sākot ar pieejamu mājokļu politiku un beidzot ar bērnu rotaļlaukumiem, darbavietām un informāciju par sabiedrisko transportu. Eiropas Komisija uzskata, ka šis konkurss ir lieliska iespēja publiskajām iestādēm novērtēt savas pilsētas priekšrocības un trūkumus pieejamības jomā un ieviest uzlabojumus.
Piemerām, 2017. gadā Access City Award apbalvošanas ceremonijā Francijas pilsēta Liona tika slavēta par tās sabiedriskajiem autobusiem, kas ir 100% pieejami cilvēkiem ar ierobežotu mobilitāti, un inovatīvo pieeju kultūras un izglītības iestādes (piemēram, bibliotēkas tiek aprīkotas ar lasāmmašīnām, audiogrāmatu lasītājiem, palielinājušajiem ekrāniem). Pilsēta ir arī izstrādājusi digitālos rīkus cilvēkiem ar invaliditāti. Īpaša uzmanība tiek pievērsta darba integrācijas jautājumiem: 7,8% ierēdņu ir cilvēki ar invaliditāti. Tas ir ievērojami lielāks par likumīgi noteikto minimālo kvotu 6% apmērā, ko pieprasa Francijas tiesību akti.
Cits veiksmīgs stāsts – angļu pilsētas Čestera pieredze. Česters, kurš atrodas Apvienotās Karalistes ziemeļrietumos, ir vēsturiska pilsēta, kas slavena ar saviem 3,2 km garajiem pilsētas mūriem. Tie veido vispilnīgāko romiešu, sakšu un viduslaiku mūru ķēdi Lielbritānijā, ka arī ietver sevī unikālās galerijas – paaugstinātus celiņus virs četrām galvenajām ielām. Lai nodrošinātu cilvēkiem ar ierobežotu mobilitāti piekļuvi pilsētas mūriem, tika aprīkots vesels infrastruktūras komplekss – rampas, pacēlāji, eskalatori, atputas istabas, tualetes, kuras var izmantot cilvēki ratos, dušas u.c. Česters ir krietni pārsniedzis juridiskās obligātās nacionālas vides pieejamības prasības, lai nodrošinātu, ka pilsētu var izbaudīt pēc iespējas vairāk cilvēku (Salman S, 2018).
Starp Eiropas konkursa uzvarētājiem arī tiek minēta Nīderlandes pilsēta Roterdama. Šīs pilsētas vadlīnijas āra telpai tika izstrādāti 2014. gadā, lai uzlabotu pieejamību, un tika izveidoti kopīgi, izmantojot dialogus starp pašvaldība un ieinteresētās personas. Tie ietver augstuma atšķirības ne vairāk kā 2 cm gājēju maršrutos, nevienmērīgums ne lielāks par 3 cm, atstarpe vismaz 180 cm un vismaz viena pieejama autostāvvieta 50 m attālumā no sabiedrisko ēku galvenās ieejas. 2014. gadā arī tika modificēts Ceļa dizaina standarts, lai atspoguļotu pieejamības prasības. Ikreiz, kad Roterdamā tiek plānoti lieli darbi, tiek iesaistīti pieejamības vides eksperti, lai nodrošinātu, ka priekšlikums atbilst cilvēku ar invaliditāti vajadzībām un vēlmēm. Par piekļuves problēmām pilsētas dienestiem var ziņot pa tālruni, internetu vai izmantojot lietotni ar nosaukumu Better Outdoors. Saskaņā ar “ātrā remonta” shēmu pilsēta 24 stundu laikā novērsīs steidzamas sūdzības, kas ietekmē piekļuvi.
EKONOMISKAIS IEGUVUMS NO VIDES PIEEJAMĪBAS
Viens no iemesliem, kāpēc vides pieejamība Latvijā tik lēnām uzlabojas, ir zemā uzņēmēju interese. Latvijas uzņēmumi, pielāgojot savas telpas cilvēku ar invaliditāti interesēm, galvenokārt redz tikai izmaksas, lai gan citās valstīs cilvēki ratiņkrēslos vai ar baltu spieķi tiek uztverti kā īpaša klientu kategorija, kuri, tāpat kā citi, ceļo, iepērkas, apmeklē restorānus, apmeklē kultūras iestādes utt.
No Īpašās informācijas un komunikācijas tehnoloģiju aģentūras ziņojumā norādīts, ka cilvēku ar invaliditāti skaits visā pasaulē jau sasniedz vairāk nekā vienu miljardu cilvēku un viņu gada pirktspēja ir aptuveni 1 triljons USD (0,85 triljona eiro). Kanādas Rika Hansena fonda un Kanādas Analītisko konferenču padomes veiktais pētījums atklāja, ka cilvēki ar invaliditāti valsts ekonomikā katru gadu iemaksā USD 165 miljardus (140 miljardu eiro), kas veido 14,3% no kopējā patēriņa tirgus (The Conference Board of Canada, Rick Hausen Fondation, 2018). Ir arī atsevišķi nozares aprēķini. Piemēram, Spānijas Aronas kūrorta pašvaldība ir aprēķinājušas, ka cilvēki ar kustību traucējumiem atvaļinājumā tērē vidēji pusotru reizi vairāk nekā parastie tūristi.
Pamata ekonomika uzskata, ka visi šķēršļi līdzdalībai – fiziski, tehnoloģiski, kultūras vai institucionāli – ietekmē resursu sadales efektivitāti, ražošanas organizēšanu, patēriņu un ieguvumu sadali. Tas ir īpaši svarīgi ekonomikām ar zemiem un vidējiem ienākumiem, kur ierobežoti pieejamie resursi jāpiešķir tā, lai maksimāli palielinātu lietderību un iekļaušanu, noradīts ANO ziņojumā par vides pieejamību. Izmaksas, kas saistītas ar vienas grupas, proti, personu ar invaliditāti, izslēgšanu no darbaspēka, var radīt ievērojamus zaudējumus. Pēc Starptautiskās Darba organizācijas aplēsēm, šie zaudējumi var sasniegt līdz 7% no IKP.
Pēc Valsts Sociālās Apdrošināšanas Aģentūras datu analīzes rezultātiem, iesaistīšanās nodarbinātībā spēj samazināt to personu ar invaliditāti īpatsvaru, kuru personīgie ienākumi ir zem nabadzības sliekšņa, par 17-18 procentpunktiem (Latvijas Saeima, 2020). Tomēr, kā noradīts Labklājības ministrijas mājas lapā, pamatnosacījums, lai cilvēks ar kustību traucējumiem varētu justies brīvi un neatkarīgi un bez citu palīdzības iekļūt darbavietā, ir pieejama vide (uzbrauktuves, pa kurām var uzbraukt ar riteņkrēslu, dažādi pielāgojumi, lai sekmīgi veiktu darba pienākumus).
Zinātniskajā literatūrā ir sastopami raksti par ekonomisko ieguvumu no pilsētas vides pieejamības uzlabošanās. Biežāk zinātnieki analīzē ekonomisko potenciālu no transporta pakalpojumu pieejamības palielināšanas, retāk – ekonomiskos labumus no “universāla dizaina” ieviešanās un mājokļu pielāgošanās.
Pēc Eiropas Parlamenta Transporta komitejas ekspertu aplēsēm, līdz šim tikai 9% Eiropas ceļojumu operatoru ir gatavi piedāvāt pakalpojumus cilvēkiem ar ierobežotu mobilitāti, un pieejamo ceļojumu un tūrisma pašreizējā tirgus vērtība Eiropas Savienībā ir 394 miljardi eiro. Tomēr pieejama tūrisma tirgus vērtība varētu būt daudz augstāka (par 44% vairāk), ja cilvēkiem ar invaliditāti un senjoriem būtu pieejami vairāk piedāvājumu. Potenciālais pieaugums gadā varētu būt papildus 142 miljardi eiro un vēl 3,4 miljoni darbavietu, noradīts pētījumā, kurš veikts pēc Eiropas Parlamenta Transporta komitejas pasūtījuma (Bekiaris, Loukea, Spanidis, Ewing, Denninghaus, Ambrose, Papamichail, Castiglioni, Veitch, 2018).
Pilsētas, kas ir atkarīgas no tūrisma ekonomikas, maksa lielas alternatīvās izmaksas par nepieejamu infrastruktūru un pakalpojumiem, jo tās izslēdz tūristus ar invaliditāti, kā arī vecākus cilvēkus un vecākus ar maziem bērniem. ANO ziņojumā tiek lēsts, ka ekonomiskā izteiksmē, nepielāgojot savu nepieejamo infrastruktūru, tūrisma nozare nesaņem aptuveni 15–20 procentus no tirgus daļas (Secretariat for the Convention on the Rights of Persons with Disabilities, Division for Social Policy and Development of the United Nations, 2016).
Vērtējot vides pieejamības ietekmi uz ekonomiku, jāpiebilst, ka personas ar invaliditāti parasti ceļo kopā ar citiem cilvēkiem, tādējādi radot multiplikatora efektu un dodot labumu vairāk nekā “tikai” 80 miljoniem cilvēku ar invaliditāti, kuri dzīvo Eiropas Savienībā. COST 335 pētījumā par pasažieru piekļuvi dzelzceļa tīklam teikts, ka, ņemot vērā arī pavadošās personas un darbspējīgus cilvēkus ar īslaicīgiem pārvietošanās ierobežojumiem (piemēram, jauni vecāki ar bērnu rātiem vai bagāžu), kuriem arī būtu noderīgi pieejama dzelzceļu satiksme, var prognozēt, ka transporta pieejamības faktors jau skar 35–40% ES valstu iedzīvotāju: no 170 līdz 194 miljoniem cilvēku (COST 335, 2000). Šis apgalvojums var attiecināt arī uz aviosatiksmi.
Prioritāro preču un pakalpojumu tirgus parasti raksturo pieejamības trūkums. Par to liecina cilvēku ar invaliditāti zemais izmantošanas līmenis un tas noved pie tā, ka uzņēmumi nespēj realizēt apgrozījumu, kas saistīts ar personām ar invaliditāti. Paredzams, ka šis zaudētais tirgus potenciāls turpinās palielināties vismaz līdz 2030. gadam, kamēr Eiropas Savienībā nebūs ieviests jauns Eiropas pieejamības akts.
Kā rakstīts ziņojumā, kurš veikts pēc Eiropas Komisijas pasūtījuma, patērētājiem ar invaliditāti un vecāka gadagājuma cilvēkiem rodas alternatīvas izmaksas preču un pakalpojumu pieejamības trūkuma dēļ. Kaut šo izmaksu aprēķinu bija iespējams aprēķināt tikai e-grāmatu, vietņu, biļešu automātu, bankomātu, datoru un operētājsistēmu gadījumos, tas būtu pieejams arī citām precēm un pakalpojumiem. Tiek lēsts, ka iespējamās gada izmaksas patērētājiem, kas saistītas ar preču un pakalpojumu (pārrobežu) pieejamības nodrošināšanu, svārstās no 2,3 miljoniem eiro e-grāmatu gadījumā līdz pat 8,9 miljoniem eiro datoru un operētājsistēmu gadījumā (European Comission, 2019).
2004. gadā veiktais Cīrihes Tehniskās universitātes pētījums parādīja, ka izmaksas par jaunas ēkas vides pieejamību no paša sākuma ir tikai vidēji 1,8% no visām būvniecības izmaksām. Tas ir vēl mazāks lielākiem projektiem, kur papildu izmaksas ir tikai 0,5% no visām būvniecības izmaksām. (Bekiaris, Loukea, Spanidis, Ewing, Denninghaus, Ambrose, Papamichail, Castiglioni, Veitch, 2018). Pasaules Bankas ekonomistu pētījumi parāda, ka pilsētu infrastruktūras, objekti un pakalpojumi, ja tie ir projektēti un būvēti, ievērojot pieejamības vai iekļaujošus “universālā dizaina” principus jau sākotnējā plānošanas un projektēšanas posmā, gandrīz nemaksā vai maksā tikai 1% papildu izmaksu.
Savukārt, ieguvumi no ieguldījumiem infrastruktūrā var izpausties gan ekonomiskajos jēdzienos (paaugstināsies cilvēku ar invaliditāti nodarbinātība, pieaugs patēriņš un nodokļu ieņēmumi, samazināsies valsts un pašvaldības izmaksas sociālajiem pabalstiem, atsevišķās nozares, t.sk. tūrisms, transports, izklaides nozare, iegūs papildus stimulus u.c.), gan arī sociālās kohēzijas jēdzienos (cilvēkiem ar ierobežotu mobilitāti parādīsies jaunas iespējas integrēties sabiedrībā, piedalīties politiskajos procesos, mācīties u.c.).
Att. 2. Ekonomiskais ieguvums no vides pieejamības.
SECINĀJUMI
Vajadzības pēc pieejamas vides jūt līdz 40% no Latvijas iedzīvotājiem, ieskaitot cilvēkus ar invaliditāti, vecākus cilvēkus, ģimenes ar bērniem, grūtnieces, cilvēkus ar laicīgiem kustības traucējumiem.
Vides pieejamība sevī ietver daudz vairāk nekā tikai fizisku šķēršļu likvidēšanu – tā cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem sniedz iespēju sazināties ar cilvēkiem, nodrošina pieeju ikdienai, darbam un arī dzīvībai nepieciešamiem pakalpojumiem. Jo pieejamāka vide, jo lielāka iespēja cilvēkam būt patstāvīgam, neatkarīgam un kvalitatīvi pavadīt laiku ārpus mājas.
Spēkā esošie tiesību akti, piemēram, būvniecībā un transporta nozarē, jau tagad nosaka obligātos pieejamas vides nosacījumus. Tie ir balstīti uz ES direktīvām, ANO konvencijas saistībām, nacionālajiem politikas plānošanas dokumentiem. Tomēr daudzi projekti ir finanšu ietilpīgi, līdz ar to pagaidām šī joma ir attīstības stadijā un vides pieejamība ir nepietiekama. Par papildu kavējošajiem faktoriem tiek uzskatīti likumdošanas trūkumi, nepietiekama uzraudzības sistēma, būvspeciālistu izpratnes trūkums par vides pieejamības nozīmīgumu, pašvaldību un sabiedrības pasivitāte.
Rīgas pilsētai mērķtiecīgi jāpiemēro universālā dizaina principi, atjaunojot ielas un īstenojot būvniecības un restaurācijas projektus. Universālais dizains nozīmē, ka tiek nodrošināta infrastruktūra un piekļuve pakalpojumiem uzreiz visiem cilvēkiem, neatkarīgi no vecuma, veselības stāvokļa, redzes un kustību iespējām.
Rīgas pilsētas vadībai ir jāvirza vides pieejamība kā kolektīvs labums un galvenā sastāvdaļa pilsētu politikā, projektēšanā, plānošanā un attīstībā. Rīgas pilsētai ir obligāti jāizpēta citu Eiropas pilsētu pieredze vides pieejamības jomā, lai izstrādātu savu vides pieejamības stratēģiju. Tās realizēšanai jākļūst par vienu no galvenajām jaunās Rīgas Domes prioritātēm tuvākajos piecos gados, jo pieejama vides uzlabošana spēj veicināt gan pilsētas ekonomisko izaugsmi, t.sk, tūrismu un tirdzniecību, gan arī sabiedrības integrācijas procesus.
LITERATŪRA
1. “Apeirons radījis vides pieejamības vadlīnijas”, Dienas Bizness, ziņu portāls, 15.12.2015. [skatīts 18.10.2020]. Pieejams: http://www.db.lv/ipasums/apeirons-radijis-vides-pieejamibas-vadlinijas-442739
2. Apvienoto Nāciju Organizācija. Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām. (2006). Starptautisks dokuments, pieņemts Ņujorkā 13.12.2006, ratificēts Latvijā 2010. Latvijas Vēstnesis, interneta vietne Likumi.lv. [skatīts 29.10.2020]. Pieejams: https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/1630
3. Aranda C. (2015). Targeting Disability Discrimination: Findings and Reflections From the National Study on Housing Discrimination Against People Who Are Deaf and People Who Use Wheelchairs. Cityscape, 17(3). [skatīts 30.10.2020]. Pieejams: http://www.jstor.org/stable/26326963
4. Baikovska B. (2019). Invaliditātes koncepcijas konstruēšana Latvijas normatīvajos aktos. Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija [skatīts 12.10.2020]. Pieejams: http://journals.ru.lv/index.php/SIE/article/view/3977
5. Bekiaris E, Loukea M, Spanidis P, Ewing S, Denninghaus M, Ambrose I, Papamichail K, Castiglioni R, Veitch C. (2018). Research for TRAN Committee: Transport and tourism for persons with disabilities and persons with reduced mobility, European Parliament, Policy Department for Structural and Cohesion Policies. [skatīts 20.10.2020]. Pieejams: https://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2018/617465/IPOL_STU(2018)617465_EN.pdf
6. Burdett B., Locke S., Scrimgeour F. (2016)The Economics of Enhancing Accessibility Estimating the Benefits and Costs of Participation. International Transport Forum , OECD. [skatīts 30.10.2020]. Pieejams: https://www.itf-oecd.org/sites/default/files/docs/economics-enhancing-accessibility.pdf
7. Casullo L. (2016). The Economic Benefits of Improved Accessibility to Transport Systems. The International Transport Forum, OECD. [skatīts 30.10.2020]. Pieejams: https://rcaforum.org.nz/sites/public_files/images/Economic_benefits_of_improved_accessibility-ITF-OECD-2016.pdf
8. Centrālā Statistiska Pārvalde. Dzīvi dzimušie pēc dzimuma statistiskajos reģionos, republikas pilsētās un novados. [skatīts 19.10.2020]. Pieejams: http://data1.csb.gov.lv/pxweb/lv/iedz/iedz__dzimst/IDG030.px/
9. Centrālā Statistiska Pārvalde. Vidējais vecums un iedzīvotāju skaits pēc vecuma un dzimuma statistiskajos reģionos un republikas pilsētās gada sākumā. [skatīts 19.10.2020]. Pieejams: http://data1.csb.gov.lv/pxweb/lv/iedz/iedz__iedzrakst/IRG030.px/
10. Committee on the Rights of Persons with Disabilities, (2017). Concluding observations on the initial report of Latvia, (2017). [skatīts 20.10.2020]. Pieejams: https://tbinternet.ohchr.org/_layouts/15/treatybodyexternal/Download.aspx?symbolno=CRPD%2fC%2fLVA%2fCO%2f1&Lang=en
11. Cost 335, (2000). Passengers’ accessibility of heavy rail systems: Final Report of the action. [skatīts 29.10.2020]. Pieejams: https://op.europa.eu/en/publication-detail/-/publication/ad9b7c1a-c753-11e6-a6db-01aa75ed71a1
12. Eiropas Komisija, (2010). Eiropas stratēģija invaliditātes jomā (2010–2020); atjaunināta apņemšanās veidot Eiropu bez šķēršļiem. Eiropas Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam. [skatīts 19.10.2020]. Pieejams: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/PDF/?uri=CELEX:52010DC0636&from=en
13. Eiropas Parlaments un ES Padome, (2019). Direktīva par produktu un pakalpojumu piekļūstamības prasībām. ES līkums, pieņemts 17.04.2019. Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis. [skatīts 28.10.2020]. Pieejams: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX:32019L0882
14. Ekonomikas ministrija. Būvniecības likums, (2017). LR līkums, pieņemts 03.09.2017. Latvijas Vēstnesis, interneta vietne Likumi.lv. [skatīts 10.10.2020]. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/258572-buvniecibas-likums
15. Ekonomikas ministrija. Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 208-15 “Publiskas būves”, (2015). Ministru kabineta noteikumi. Pieņemti 30.06.2015. Latvijas Vēstnesis, interneta vietne Likumi.lv. [skatīts 29.10.2020]. http://likumi.lv/ta/id/274995-noteikumi-par-latvijas-buvnormativu-lbn-208-15-publiskas-buves
16. European Comission (2017). Progress Report on the implementation of the European Disability Strategy (2010 – 2020). [skatīts 28.10.2020]. Pieejams: https://ec.europa.eu/social/main.jsp?langId=en&catId=89&newsId=2725
17. European Comission, (2019). Study on the socio-economic impact of new measures to improve accessibility of goods and services for people with disabilitie. The Final Report commissioned by the European Commission, Directorate-General for Justice. [skatīts 28.10.2020]. Pieejams: https://ec.europa.eu/social/main.jsp?catId=1202&langId=en
18. European Comission. Access City Award. [skatīts 30.10.2020]. Pieejams: https://ec.europa.eu/social/main.jsp?langId=en&catId=1484&eventsId=1442&furtherEvents=yes
19. European Comission. Mapping and Performance Check of the Supply of Accessible Tourism Services. European Network for Accessible Tourism, [skatīts 28.10.2020]. Pieejams: https://www.accessibletourism.org/resources/case-study-3-ec-arona-spain.pdf
20. Gēls J. Pilsētas cilvēkiem. Jelgava: “Jāņa Rozes apgāds”, 2018. 271. lpp.
21. Invaliditātes likums, (2010). LR līkums, pieņemts 20.05.2010. Latvijas Vēstnesis, interneta vietne Likumi.lv . [skatīts 18.10.2020]. Pieejams: https://likumi.lv/doc.php?id=211494
22. Labklājības ministrija, (2018). Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanas pamatnostādņu 2014.–2020. gadam
īstenošanas plāns 2018.–2020. gadam. LR Ministru Kabineta rīkojums, pieņemts 12.12.2018. Politikas plānošanas dokumentu datubāze. [skatīts 29.10.2020]. Pieejams: http://polsis.mk.gov.lv/documents/6349
23. Labklājības ministrija, (2018). Vides pieejamības vadlīnijas publiskām būvēm un telpām un publiskajai ārtelpai. [skatīts 21.10.2020]. Pieejams: http://sf.lm.gov.lv/f/files/vienlidzigas_iespejas_2014-2020/pieejamiba_12042018_LM_vadlinijas.pdf
24. Labklājības ministrija, (2019). Informatīvais ziņojums “Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanas pamatnostādņu 2014.–2020.gadam vidusposma novērtējums”. MK rīkojums, pieņemts 21.02.2019. Politikas plānošanas dokumentu datubāze. [skatīts 29.10.2020]. Pieejams: http://polsis.mk.gov.lv/documents/6394
25. Labklājības ministrija, (2019). Plāns pieejamas vides veidošanai Latvijā 2019. – 2021. gadam, (2019). LR Ministru kabineta rīkojums, pieņemts 12.03.2019. Politikas plānošanas dokumentu datubāze. [skatīts 29.10.2020] Pieejams: http://polsis.mk.gov.lv/documents/6411
26. Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācija SUSTENTO, (2014).Vides objektu pieejamības cilvēkiem ar pārvietošanās grūtībām rekomendācijas. Dabas aizsardzības pārvaldes mājas lapa. [skatīts 30.10.2020]. Pieejams: https://www.daba.gov.lv/upload/File/Publikacijas/BRO_14_teh_rekomend_pieej_ip_vajadz_LV.pdf
27. Latvijas Saeima, (2020). Iekļaujoša izglītība bērniem ar speciālām vajadzībām Latvijā. Pētijuma gala ziņojums. [skatīts 29.10.2020]. Pieejams: https://www.saeima.lv/petijumi/Ieklaujosa_izglitiba_berniem_spec_vajadzibam_Latvija.pdf
28. Metodiskais materiāls vides pieejamības nodrošināšana publiskās ēkās un ārējā vidē pēc universāla dizaina principiem. Rīga: Invalīdu un viņu draugu apvienība “Apeirons”, 2016. 45. lpp.
29. Rīgas Domes Pilsētas attīstības departaments. Rīgas transporta sistēmas ilgtspējīgas mobilitātes rīcības programma, (2019). [skatīts 21.10.2020]. Pieejams: https://www.rdpad.lv/wp-content/uploads/2019/04/1_MRP_Esosa_situacija_Gala_zinojums.pdf
30. Runce B. Pieejamā vidē invaliditāte «atkāpjas». Kāpēc jaunbūvēs mēdz aizmirst par cilvēkiem ratiņkrēslos? Lsm.lv, ziņu portāls, 29.10.2020. [skatīts 30.10.2020]. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/pieejama-vide-invaliditate-atkapjas-kapec-jaunbuves-medz-aizmirst-par-cilvekiem-ratinkreslos.a379461/?fbclid=IwAR2PL6dth3Z0hT8HU1-O932NdwDuPV82–HZ073w-I3rHHM4QCg97HUrveI
31. Salman S. What would a truly disabled-accessible city look like? The Gurdian, 14.02.2018. [skatīts 30.10.2020]. Pieejams: https://www.theguardian.com/cities/2018/feb/14/what-disability-accessible-city-look-like
32. Secretariat for the Convention on the Rights of Persons with Disabilities, Division for Social Policy and Development of the United Nations. (2016) Good practices of accessible urban development. [skatīts 30.10.2020]. Pieejams: https://www.un.org/disabilities/documents/desa/good_practices_in_accessible_urban_development_october2016.pdf
33. The Conference Board of Canada, Rick Hausen Fondation. (2018). The Business Case to Build Physically Accessible Environments. [skatīts 28.10.2020]. Pieejams: https://www.rickhansen.com/sites/default/files/downloads/2018-07/cboc-final-report-feb2018-accessible.pdf
34. Universālā dizaina principi, (2013). Vides pieejamība, nevalstiskās organizācijas “Apeirons” mājas lapa. [skatīts 20.10.2020]. Pieejams: http://www.videspieejamiba.lv/lat/universalais_dizains/?doc=53
35. Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija. Publiskais gada pārskats 2019. VDEĀVK mājas lapa. [skatīts 29.10.2020]. Pieejams: http://www.vdeavk.gov.lv/wp-content/uploads/2014/09/pdfresizer.com-pdf-resize-5.pdf
36. Vispārīgie teritorijas plānošanas, izmantošanas un apbūves noteikumi, (2013). MK noteikumi, pieņemti 13.04.2013. Latvijas Vēstnesis, interneta vietne Likumi.lv. [skatīts 29.10.2020]. Pieejams: https://likumi.lv/doc.php?id=256866
37. World Health Organization, The World bank (2011). World report on disability. [skatīts 22.10.2020]. Pieejams: https://www.who.int/publications/i/item/world-report-on-disability
38. Zając A. (2016) City Accessible for Everyone – Improving Accessibility of Public Transport Using the Universal Design Concept. ResearchGate. [skatīts 30.10.2020]. Pieejams: https://www.researchgate.net/publication/304529833_City_Accessible_for_Everyone_-_Improving_Accessibility_of_Public_Transport_Using_the_Universal_Design_Concept
39. Полещук А. (2020) Страна низкой доступности. Почему в Латвии стараются не замечать людей с инвалидностью? Rus.delfi.lv, ziņu portāls, 20.10.2020. [skatīts 21.10.2020]. Pieejams: https://rus.delfi.lv/news/daily/story/strana-nizkoj-dostupnosti-pochemu-v-latvii-starayutsya-ne-zamechat-lyudej-s-invalidnostyu.d?id=52575285&fbclid=IwAR24OG4ehDyM7yXwmKetOUOImEaWzU_Fd1bfQgPM4GuKv4tnRDN1Umzyxjc
AUTHOR’S SHORT BIOGRAPHY
Aleksandra Poleščuka received her MA in Economics (Construction and Real Estate) from the Riga Technical University (RTU). At the moment she is receiving a second degree at the RTU under the program “Engineering and Economics of Cities and Regions”. For more than fifteen years, Aleksandra has been working as a journalist for various Latvian media, specializing in topics related to politics and economics.
