Varētu ilgi rakstīt daudz emocionāli sāpīgus, pat traģiskus notikumus, lai izklāstītu Sintijas dzīvesstāstu, bet tas nebūtu īsti viņas gaumē. Sintija par sarežģītām situācijām visbiežāk runā smaidot vai nerunā vispār. Tieši tādēļ, lasot šo rakstu, iedomājieties, ka to stāsta Sintija smaidot, gluži kā fotogrāfijā.
Uz sarunu Sintiju neesmu aicinājis un šis raksts ir vairāk līdzcilvēku redzējums (kas, protams, pirms publicēšanas ir saskaņos ar tā galveno varoni) par jaunu sievieti, kas, būdama vieglprātīga, stūrgalvīga un nedaudz traka (dažādās šī vārda nozīmēs, izņemot tautā izmantoto apzīmējumu cilvēkiem ar psihiskām saslimšanām), izsaukusi neskaitāmu cilvēku apbrīnu.
Lidojums
14 gadu vecumā Sintija izkrita no lodžijas. Visticamāk, viņas veselības stāvoklis būtu palicis nemainīgs, ja tā būtu pirmā stāva lodžija (protams, arī to nevar droši apgalvot), bet 2003.gada 3.oktobrī Sintija atradās piektajā stāvā. Kā Sintija bija redzējusi rentgena uzņēmumā, viņas mugurkauls bija lauzts 90 grādu leņķī virzienā uz aizmuguri.
Pēc tam, kad mugurkauls tika sastiprināts ar metāla stieņiem un skrūvēm, vēl bija jāpārvar plaušu kontūzija un tad jau varēja sākt mācīties…visu. Šis ir tāds neliels paskaidrojums tam, kādēļ Sintija pārvietojas ratiņkrēslā.
Arī par ģimeni Sintijai nepatīk runāt, jo ar to saistās daudz nepatīkamu atmiņu. Tēvs mēdza palaist rokas, bet māte – pazust no mājām, atstājot abas meitas (Sintijai ir jaunāka māsa) kādam, kurš gatavs par viņām parūpēties. Visbiežāk tie bija Sintijas vecvecāki. Šobrīd nevienam nav ne jausmas, kur atrodas Sintijas tēvs, ar māti Sintija ietur visai lietišķas attiecības (tas tādēļ, lai nevajadzētu kārtējo reizi mēģināt uzticēties, bet rezultātā – vilties). Sintijas māsa šobrīd ir Lielbritānijā.
Un tomēr Apeirons Stāsti mērķis ir pastāstīt pasaulei iedvesmojošus, pozitīvus stāstus. Turpmāk rakstā par to, kādēļ Sintijas stāsts lieliski iederas Apeirons Stāsti rubrikā.
Pēc-traumas dzīves posms Sintijai lielā mērā saistīts ar apvienību Apeirons, jo tieši uz šo nevalstisko organizāciju devās Sintijas māte, meklējot iespējas atgriezt meitu sabiedrībā. Pēc traumas Sintijai šķita, ka turpmāk viņa sēdēs mājās un adīs zeķes, taču notikumi iegriezās nedaudz citā gultnē. Sintijai tika dota iespēja piedalīties jauniešu projektā un kopīgi ar vienaudžiem doties uz Zviedriju. Sintija šo iespēju neizmantoja. Gandrīz. Sākotnēji esot bijis ļoti bail, jo ilgu laiku meitene bija pavadījusi mājās, bet „tagad kopā ar nepazīstamiem cilvēkiem jābrauc uz ārzemēm?!” Pēc ilgām pārdomām un pierunāšanas, izaicinājumu Sintija tomēr pieņēma un šobrīd to atzīst par vienu no veiksmīgākajiem lēmumiem.
Brauciens, protams, bija izdevies un tas iedvesmoja Sintiju arī turpmāk iesaistīties Apvienības Apeirons brīvprātīgo kustībā. Un tad Sintijas dzīvē sākās visai interesants jaunības posms. Sintija atgriezās skolā (kopš traumas viņai bija nodrošināta mājmācība. Tas gan nav nekāds brīnums, ņemot vērā Latvijas Republikas ierēdņu pamatīgi aprobežoto izpratni par sabiedrības integrācijas jautājumiem). Pēc traumas Sintija saprata, ka cilvēki, kas līdz šim bijuši līdzās (tā saucamie draugi) nav tie, ar kuriem viņa vēlētos saglabāt attiecības. Sintija nolēma dzīvot citu dzīvi, dzīvot savādāk.
Vecmīlgrāvis – Purvciems – Centrs – Daugavgrīva – Āgenskalns u.c.
Lai arī sociālie jautājumi bija nostabilizējušies, privātajā dzīvē nedienas vēl nebija beigušās. Sintijai kopā ar māsu un māti tika piešķirts pašvaldības dzīvoklis. Tas notika ātrāk, nekā citos gadījumos, jo Sintija pārvietojas ratiņkrēslā. Jaunajā dzīves vietā veidojās dažādi konflikti ar māti, un kādu nepazīstamu ģimeni, kurai māte pa dzērumam bija devusi mutisku atļauju dzīvot piešķirtajā dzīvoklī (jāpiebilst, ka arī tiesībsargājošās institūcijas šādu absurdu situāciju piedāvāja atrisināt tikai ilgtermiņā, jo tas esot tīri normāli, ka kaut kādi nepazīstami cilvēki dzīvo jūsu mājoklī), tādēļ Sintijai nācās aizvien vairāk laika pavadīt pie vecvecākiem.
Sintijas vecmamma un vectēvs dzīvo otrajā stāvā mājā, kurā nav ne lifts, ne arī citu veidu, kā tikt uz otro stāvu, ja neskaita fizisku spēku. Tādēļ Sintijai nācās meklēt atsevišķu dzīvesvietu. Ņemot vērā finansiālos, ģeogrāfiskos un arī vides pieejamības nosacījumus, atrast dzīvokli nenācās viegli. No visiem variantiem Sintijai nācās pieņemt vienu – dzīvoklis bez ērtībām Āgenskalnā ar malkas apkuri un bez siltuma izolācijas. Ejot gulēt, nācās kurināt krāsni līdz vēlai naktij, likt galvā ziemas cepuri, vilkt vilnas zeķes un ieritināties zem daudzajām segām, cerībā, ka jau rīt kļūs nedaudz siltāks.
Sintijai nācās sildīties aizvien vairāk vingrojot un stāvot ar „staiguļa” palīdzību. Tas, visticamāk, nenāca par ļaunu, gluži tāpat kā nepilnīgā vides pieejamība dzīvoklī, jo Sintijai bija aizvien vairāk pašai jātiek galā ar savām problēmām. Šobrīd Sintija par to nevis žēlojas, bet gan novērtē to, cik ļoti grūtības ir palīdzējušas viņai kļūt neatkarīgākai.
Skola
Lai gan ik dienas radās dažādi sarežģījumi, tomēr Sintija apmeklēja skolu un to arī veiksmīgi absolvēja. Universitātē viņa izvēlējās studēt datordizainu. Ceļš uz augstskolu, protams, arī bija visai interesants, jo neviena augstākās izglītības iestāde nav pieejama cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Ir, protams, dažādas interpretācijas par to, kas ir vides pieejamība un, ja šis raksts nonāks līdz, piemēram, Baltijas Krievu institūta (BKI) pārstāvjiem, viņi, iespējams iebilstu pret manu apgalvojumu (iebildums, protams, tiktu atsaukts, ja kāds no iestādes vadītājiem iesēstos ratiņkrēslā un tiešām mēģinātu patstāvīgi pārvietoties iekštelpās) . Vispār šobrīd, rakstot šo rindkopu, uznāca dusmas uz izglītotajiem cilvēkiem, jo attiecībā uz vides pieejamību viņi mēdz pieļaut vēl (atvainojos) stulbākas kļūdas, nekā dažs labs pamatskolu neabsolvējis flīzētājs (visu cieņu flīzētājiem).
Turpinot par BKI un citām augstākās izglītības iestādēm… 2007.gadā, kad Sintija meklēja iespēju mācīties augstskolā, tieši BKI bija viena no iestādēm, uz kuru Sintija zvanīja, jautājot, vai nesen atjaunotajās institūta telpās iespējams pārvietoties cilvēkam ar kustību traucējumiem. „Jā, mums ir lifts!”, atbildēja BKI pārstāve. Lifts viņiem tiešām ir! Ieejot ēkā, nokāpjot dažus pakāpienus uz leju vai uzkāpjot dažus pakāpienus uz augšu, tiešām varētu tikt līdz liftam. Arī citās augstskolās, kā, piemēram, Vidzemes Augstskola, kur renovācija, starp citu, notikusi pa Eiropas Savienības līdzekļiem un ēkai vajadzētu būt pilnībā pielāgotai cilvēkiem ar jebkāda veida invaliditāti, nav ievēroti nekādi nosacījumi, lai visi cilvēki varētu iegūt augstāko izglītību.
Tad no visiem dīvainajiem variantiem Sintija izvēlējās šķietami mazāk sāpīgo, proti, Latvijas Universitāti. Tur, lai cilvēki ar invaliditāti varētu pārvietoties pa ēku, ir iegādāts tāds mazs traktor-veida pacēlājs. It kā jau nekas traks, ja neņem vērā, ka viena pati Sintija tāpat pa skolu nevar pārvietoties un ka pacēlājs vienu stāvu pārvar aptuveni septiņu minūšu laikā. Lai gan nenācās viegli, tomēr Sintija nolēma mācīties to, ko vēlas, nevis to, kur viņa vienkārši fiziski tiek.
Šobrīd situācija ir nostabilizējusies visās aprakstītajās jomās. Pati Sintija saka, ka kļūt tik neatkarīgai, cik viņa šobrīd ir, viņai ir palīdzējuši līdzcilvēki, kas nav viņu žēlojuši un likuši (nevis ļāvuši) darīt lietas pašai. „Kā tu pati vari to visu izdarīt?!”, Sintijai jautāja kāda paziņa, kas pati pārvietojas ratiņkrēslā. Konkrētas atbildes uz šādu jautājumu, protams, nav. Sintija to vienkārši var.
Augstāk tekstā centos īsi, bet saprotami ieskicēt apstākļus, kādēļ Sintija varētu būt vai jau ir (tā rada pieredze saskarē ar NRC Vaivari pacientiem, kuri nesen guvuši mugurkaula traumas) cilvēks, kas iedvesmo citus. Lai iekļautos noteiktā teksta apjoma rāmjos, kā arī, lai Tev, lasītāj, nebūtu slinkums izlasīt visu tekstu, šajā stāstā iekļauti tikai daži Sintijas piedzīvojumi (ja aprakstītos emociju „amerikāņu kalniņus” tā var nosaukt).
Vēl tikai nobeigumā vēlu Sintijas gaidāmajai atvasei veselību un izturību! Izturība noderēs arī Sintijai, jo viņas topošais vīrs nudien nav nekāda Dieva dāvana.
