Vispirms par terminiem – cilvēks ar invaliditāti, cilvēks ar īpašām vajadzībām, cilvēks ar kustību traucējumiem, cilvēks ar... Visi šie cilvēka apzīmējumi tiek lietoti vietā un nevietā. Bieži vien tās “īpašās vajadzības” griež ausīs.
2010. Latvijā pieņemta Konvencija par Personu ar invaliditāti tiesībām. Kā redzam, jau Konvencijas nosaukumā minēta Persona ar invaliditāti. Vai masu mēdīji un invalīdu organizācijas varētu vienoties par vienu kopējo nosaukumu, runājot par invaliditāti, vai, pa vecam runājot – invalīdiem.
Pēdējā laikā ļoti daudz runājam par bērnu ar integrāciju parastajās skolās, to pieejamību cilvēkiem ar invaliditāti. Es pamatskolu beidzu vēl padomju laikā Raiskumā. Pat tā nebija pielāgota skola. Kad bija jāiet ārā, bērnus, kuri nevarēja paiet, nesa nešus gan ārā, gan iekšā. Pēdējā laikā arī tur ir uzlabota vides pieejamība, uzbūvēts panduss pie ieejas skolā. Taču šajā reizē man nav domas gremdēties jaunības atmiņās…
Kā jau teicu, pēdējā laikā ļoti daudz runājam par bērnu ar invaliditāti integrāciju parastajās skolās. Pieņemsim, bērns ar kustību traucējumiem ļoti labi mācās, iegūst izglītību, beidz pat augstskolu! Ko tālāk… Tālāk ir subsidētās darba vietas (ja paveicas). Un arī tās bieži vien neabilst cilvēka iegūtajām zināšanām. Kā man teica kāds cilvēks (vārdā neminēšu), subsidētā darbavieta ir tikai tā, izklaidei – lai nedzīvotu mājās. Līdz ar to daudzie cilvēki ar kustību traucējumiem, kuri mācījušies, sēž mājās, un viņu zināšanas pamazām izplēn… Reizēm pats sev šķietu rupjš, un pēc pieredzes zinu, ka reizēm mācīšanās “augstās” skolās paliek tikai mācīšanās pēc.
Runājot par mani. Esmu pateicīgs Raiskuma sanatorijas internātskolai, kura mani būtībā uzcēla uz kājām gan zināšanu, gan arī veselības jomā. Tālāk mācījos vakarskolā un svešvalodu kursos. Biju pat iestājies svešvalodu institūtā. Bet, kā jau tas parasti notiek, vienmēr kaut kas nojūk. Sākās Atmoda, dzīve krasi izmainās. Visādi notikumi pa starpu notiek, un tikai 2007. gadā sāku strādāt gan subsidēto, gan arī brīvprātīgo darbu, paralēli piedaloties dažādās sacensībās.
Būšu ļoti rupjš, un teikšu, ka daudzi jaunieši ar invaliditāti mācās tikai mācīšanās pēc – darbu kā tādu, viņiem neiegūt. Man šķiet, ka darbu iegūst tikai uzņēmīgākie no viņiem. Es pat nezinu, ko jums ieteikt no savas puses. Šādas pārdomas radās, noklausoties radioraidījumu “Labrīt” sižetu par iekļaujošo izglītību.
Raidījumu var noklausīties te: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/muizniece-par-ieklaujoso-izglitibu-pedagogiski-mediciniskas-komisijas-darbs-butu-jauzlabo.a409395/
