Vēlos atsaukties uz rakstu portālā Delfi “Tas ir spļāviens sejā”. Ļoti daudz tiek runāts par paralimpisko sportu, tā problēmām utt.
Latvijas Paralimpiskā komiteja izauga no pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados Jāņa Ilusa dibinātā sporta kluba “Optimists”, kura sākumposmā darbojos arī es. Par tā sākumposmu interesenti var lasīt manā rakstā “Invalīdu sporta sākums Pasaulē un Latvijā”. Šis raksts savā laikā izrādīja diezgan lielu interesi, jo šo rakstu rakstīju, vērojot visus notikumus no iekšpuses.
Šajā klubā aktīvi darbojos apmēram 15 gadus. Manas disciplīnas bija trīscīņa (lode, šķēps, disks), novuss un dambrete, kuros guvu panākumus visā Latvijā. Sākoties Latvijas neatkarībai, mūs, sportistus, sadalīja īpašās starptautiski pieņemtās cilvēkiem ar invaliditāti spēju grupās.
Neko nezinādams, turpināju nodarboties arī ar vieglatlētiku, līdz, aizbraucot uz kādām sacensībām un iegūstot kārtējo reizi pirmo vietu trīscīņā, uzzināju, ka ar šādu sporta grupu startēju vienīgais Latvijā. Būtībā, lai sadalītu medaļu komplektu, pēc idejas grupā būtu jābūt pieciem sportistiem. Pakāpeniski, nevienam nesakot, no vieglatlētikas aizgāju.
Diemžēl Invalīdu sporta klubs “Optimists” plānveidīgi virzijās uz paralimpisko sportu, aizmirstot par tiem cilvēkiem, kuriem interesē citi sporta veidi, vai arī kuri vēlas pasportot tāpat vien.
Man tajā laika posmā bija jau parādījusies interese par dambreti, biju sācis spēlēt dambretes klubā. Biju sācis apgūt dambretes neredzamo daļu – teoriju. Sakarā ar to vēlējos arī invalīdu starpā savākt interesentus, apmācīt, un piedalīties dažādās sacensībās, bet kluba vadība to uzzinādama, mūsu grupu izformēja un likvidēja.
Kāpēc es to visu rakstu? Esms bijis saistīts ar invalīdu sportu kopš 1984. gada un zinu tā attīstību. Jānis Iluss viemēr ir uzsvēris, ka mūsu mērķis ir paralimpiskais sports. Šodien var uzskatīt, ka Jāņa cēlais mērķis ir sasniegts. Viss ir ļoti labi, bet ko darīt man? Man, kas nekāro pēc uzslavām kā paralimpieši. Savā laikā, kad vēl darbojos sportā, man jau teica, ka visu lielo finansējumu “nosmeļ” paralimpiskā komiteja. Ko darīt man kā dambretistam un novusistam, kas vienkārši vēlas uzspēlēt invalīdu vidū, vai apmācīt citus dambretes labirintos. Pašlaik Latvijā neredzu organizāciju, kas veicinātu vietējā līmeņa sportu cilvēkiem ar invaliditāti.
Piebildīšu, dambreti jau ilgus gadus spēlēju biedrībā, kura nav saistīta cilvēkiem ar invaliditāti. Šajā biedrībā nevērtē cilvēku pēc izskata, bet pēc tā zināšanām.
Pastāv vēl atklāts jautājums, vai liekot akcentu uz paralimpisko sportu, mēs nenodaram pāri vietējā līmeņa sportam cilvēkiem ar invaliditāti.
