Es jau sen apbrīnoju slavenā angļu šefpavāra un ēdienblogera Džeimija Olivera gatavošanas mākslu.
Iedomājieties manu izbrīnu, kad es izlasīju, ka viņam ir disleksija, un viņš diktēja savu pirmo grāmatu diktofonā, nevis rakstīja to ar roku. Kā arī Einšteinam, Henrijam Fordam un Muhamedam Ali, Agatai Kristi un Frānsiss Skots Ficdžeraldam arī bija disleksija.
Disleksija – diagnoze, kas cilvēkiem rada grūtības rakstīt vai lasīt.
Olivers stāstīja, ka ar rakstīšanu un lasīšanu viņam saistījies komplekss jau kopš skolas laikiem, jo tas viņam dots ar lielām grūtībām.
Olivers lokdauna laikā rakstīja grāmatu ” Billijs un milzu piedzīvojums.”
Tāpat kā daudzi cilvēki ar disleksiju, Džeimijs Olivers arī cieš no uzmanības deficīta un hiperaktivitātes traucējumiem, tāpēc viņam bija jāizstrādā savs veids, kā rakstīt grāmatu.
“ Laiks lokdauna laikā bija dīvains. Un, pieaugušā vecumā, es sāku domāt par to, ko es varētu darīt sevis attīstīšanai. Tāpēc es sēdēju 10 minūtes dienā – cik vien varēju kaut kam koncentrēties, un rakstīju grāmatu. Rezultātā četru gadu laikā es saņēmu 14 nodaļas, kuras nosūtīju izdevējam,” viņš teica.
Grāmata, ir iespiesta pielāgotā fontā, kas piemērots bērniem ar disleksiju, un tiks izdota arī kā audiogrāmata. Arial un Comic Sans, ir labāk lasāmi cilvēkiem ar disleksiju.
Tūkstošiem skolēnu Latvijā ir disleksija, taču viņiem netiek nodrošināts
atbalsts mācībās.
Disleksija sastāv no vairākiem simptomiem, kas atšķiras no cilvēka uz cilvēku un var ietekmēt koordināciju, organizatoriskās prasmes un atmiņu.
Disleksija ikdienā
Kā disleksija izpaužas parastam Latvijas skolēnam reālā ikdienā? Latvijas skolās nav pieejamas mācību audiogrāmatas vai diktofoni, kas atvieglotu informācijas pierakstīšanas procesu. Lai arī disleksiju iespējams samazināt, to novērst pavisam nav iespējams – tas nozīmē, ka jaunietis spēs izlasīt vai pierakstīt daudz mazāk informācijas nekā vienaudži.
Ja mājās negaida saprotoši vecāki, kas lasa priekšā un atsevišķos gadījumos palīdz arī pierakstīt, jaunietim, visticamāk, mācībās veiksies sliktāk nekā pārējiem.
Ārzemēs par disleksiju runā daudz, sabiedrība tiek informēta par to, ka līdzās ir cilvēki, kam lasīšana neveicas tik viegli un dabiski kā citiem, diemžēl Latvijā par šo problēmu biežāk izvēlas klusēt.
Latvijas Disleksijas biedrības valdes priekšsēdētāja Eva Birzniece uzskata, ka Latvija drīzāk baidās no disleksijas nekā meklē veidus, kā palīdzēt bērniem veiksmīgāk ar to sadzīvot.
Formāli pie mums disleksija noteikta 10 000 cilvēkiem. Šis mazais skaitlis parāda vai nu to, ka mums ir ļoti paveicies un cilvēki pie mums ļoti reti sastopas ar šo problēmu, vai arī to, ka disleksija pie mums valsts līmenī tiek ignorēta. Starptautiskos pētījumos gan secināts, ka katrā valstī vismaz 5–10% iedzīvotāju ir vidēji smaga disleksija.
Avoti: rus.delfi.lv/life/
ziņas.tv3.lv
