Briesmīgs, necilvēcīgs, kā jebkurš karš Ukrainā, kurā katru dienu mirst civiliedzīvotāji, bērni, veci cilvēki, cilvēki ar invaliditāti. Brīvprātīgie karā ir labsirdīgi cilvēki ar gaišu, atsaucīgu dvēseli, ar ļoti attīstītām empātijas jūtām un nepieciešamību palīdzēt cilvēkiem. Tiem, kam klājas grūti, kam vajadzīga viņu palīdzība. Kuri ir vāji un bezpalīdzīgi.
Simtiem brīvprātīgo katru dienu riskē ar savu dzīvību, lai izvestu cilvēkus no karstajiem punktiem.
Es pastāstīšu, kā notiek guuļošu cilvēku un cilvēku, kuri pārvietojās ratiņkrēslā evakuācija no Ukrainas Doņeckas un Hersonas apgabaliem.
Brīvprātīgo komandu sauc Vostok SOS, kas evakuējusi jau gandrīz četrus tūkstošus civiliedzīvotāju. Būtībā tie ir cilvēki, kuri vecuma un veselības stāvokļa dēļ paši to nevar izdarīt, t.sk cilvēki ratiņkreslos.
Varbūt mēs viņu kremēsim un brīvprātīgie tev atnesīs urnu? Dokumenti, lietas? – Vostok SOS evakuācijas komandas brīvprātīgā Olga risina aktuālos jautājumus ceļā uz staciju.
Viens no viņas pacientiem, francūzis Žans Klods, nomira Dņepro slimnīcā. Viņš ilgus gadus dzīvoja Ukrainā. Viņa sieva lūdza viņu izvest no Černobajevkas. Žanim bija vēzis.
Galvenās pilsētas, no kurām Vostok SOS fonda brīvprātīgie evakuē cilvēkus, ir Severodoņecka, Lisičanska, Slavjanska, Kramatorska, Konstantinovka un Bahmuta. Okupētajās teritorijās viņi nestrādā.
“ Protams, mēs nevaram visus izņemt, bet mums ir partneri. Tāpēc mēs apmaināmies ar informāciju ar citām brīvprātīgo organizācijām, lai noskaidrotu, vai kāds var nokļūt kaut kur, kur mēs nevaram. Un mēs viņiem savus pieteikumus iedodam. Jums vajadzētu sazināties ar mums un citiem un vienkārši atstāt savus pieteikumus. Agri vai vēlu viņus aizvedīs,” piebilst brīvprātīgais Jevhens.
Vostok SOS sadarbojas arī ar Eiropas partneriem, kuri var uzņemt cilvēkus aprīkotās ātrās palīdzības mašīnās. Taču viņu iespējas ir ierobežotas, tāpēc brīvpratīgie izmanto jebkuru transporta līdzekli, lai evakuētu cilvēkus no Donbasa. Tās ir, piemēram, automašīnas, kravas furgoni, furgoni, autobusi, ātrās palīdzības mašīnas un pat bruņumašīnas.
Brīvpratīgie nevar iepriekš apsolīt, kur varēs aizvest cilvēkus ar ierobežotām pārvietošanās spējām. Piemēram, viņi veido vecāku cilvēku grupas Ungārijā, viņi uzņem cilvēkus ar invaliditāti Somijā, bet tas notiek, ja ir pieteikumi no šīm valstīm, ka viņi ir gatavi uzņemt citu grupu.
80 gadus vecā Zinaīda nevēlējās pamest Kramatorsku – viņas dēls uzstāja uz evakuāciju. Dņeprā viņa ilgi neuzturējās. Pēc dažām stundām viņa jau bija iesēdināta vilcienā uz Užgorodu.
Tas pats vilciens atveda divus gulošus pensionārus. Viņi radinieku pavadībā tiek nogādāti pagaidu izmitināšanas centrā cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Šīs sievietes pameta Bahmutu. Viņi dzīvoja privātmājā. Kara laikā tajā četras reizes ielidoja krievu šāviņi. Nesen viņiem bija jādzīvo pie draugiem. Un kopš februāra Anna un viņas paralizētā māte vispār sēž pagrabā. Militāristi sievietes izveda no Bahmutas. Brīvprātīgie jau to tur aizveduši. Ceļš uz Dņepru aizņēma 9 stundas. Taču tagad Anna un viņas māte ir salīdzinoši drošībā. Viņi vairākas dienas pavadīs pagaidu izmitināšanas centrā cilvēkiem ar kustību traucējumiem un veciem cilvēkiem.
Uzklausīt, nomierināt, sniegt cerību. Apmeklēt tos, kas atrodas slimnīcā vai patversmē. Tas viss katru dienu ir jādara brīvprātīgajiem, kuri nodarbojas ar cilvēku ar ierobežotām pārvietošanās spējām evakuāciju no kaujas zonas.
“Satiku stacijā. Piecas minūtes. Un visu stāstu jau zini. Cilvēki ir stresā, redz cilvēkus, kas ar viņiem normāli komunicē. Un ir gatavi, grib runāt par to, kas sakrājies. It īpaši, ja mājās vai pagrabā viņi ilgi bija vieni un nebija ar ko runāt.”- stāstīja brīvpratīga Olga.
Tā tas notiek. Šodien, tagad, katru dienu Ukrainā.
Avots: www.currenttime.tv
