Šī gada 18. maijā, Rīgā, Ķeizarmeža sporta kompleksā, jau 9 reizi tika svinēta paralimpiskā diena.
Par saviem iespaidiem stāsta Gints Blumbergs
Arī mūsu organizācija RVNB Redzi Mani bija nosūtījusi delegāciju, lai kuplinātu, jau tā kuplo dalībnieku skaitu un parādītu, ka mēs tādi esam. Dalībnieki bija sabraukuši no visām plašajām Latvijas ārēm un nostūriem. Tika pārstāvētas, gan lielākas pilsētas, gan mazāki ciemi, gan protams, mūsu Dižpilsēta. Aktīvo dalībnieku kopskaits bija 475 sportisti un 55 asistenti, kas kopā veidoja raibu sabiedrību. Bija gan jauni, gan veci, gan cilvēki ar dažādiem kustību traucējumiem, gan citas ieinteresētas personas, draugi un atbalstītāji. Lielākas un slavenākas paralimpiskās personas, gan arī pa kādai filmu zvaigznei gadījās.
Priecēja fakts, ka visi dalībnieki tika pie piemiņas lietiņām no šī pasākuma atbalstītajiem. Tikām arī pie gardām pusdienām, un slāpes karstajā un aizrautīgi pavadītajā laikā arī bija ar ko veldzēt. Varēja gan airēt, gan peldēt, mest šautriņas, spēlēt galda hokeju, novusu, galda tenisu, sist balonus utt. Kur vēl visas komandu cīņas, sēdvolejbolā, grīdas kērlingā, kuros azarts un sportiskais gars nenorima ilgi vēl pēc sacensību beigu svilpes. Tā ka nodarbošanos varēja atrast, katrs kurš to gribēja.
Latvijas estrādes mūzikas fonotēkā ir jauka dziesmiņa par sadzīvošanu Ķīšezera maliņā, nu tā mēs arī tur visi draudzīgi un aizrautīgi sadzīvojām. Daži satika sen nesatiktus paziņas, cits mēģināja iesākt romantiskākas attiecības un sapazīšanās, un daži to izmantoja savtīgos nolūkos un kontaktu dibināšanai. Bija arī pa kādam nepatīkamam pārsteigumam un konfliktam. Bet gods un slava, tiesnešiem un brīvprātīgajiem, kuri liekot lietā savu izpratni, toleranci un izpalīdzību, nekavējoties risināja domstarpības vai strīdīgas situācijas. Nenācās dzirdēt, ka kādam, kas tiktu atteikts vai nepaskaidrots. Protams, ka atradās arī pa kādam burkšķētajam, bet daba jau tukšumu nemīl. Un visiem izdabāt jau nav iespējams. Un ja kādam ir vēlme nonievāt citu veikumu un padarīto, es piedāvātu katram pamēģināt ko noorganizēt un izdarīt, lai katrs pats saprot, cik tas ir vienkārši, un cik lielu atalgojumu par to organizētāji saņem! Un visiem būs iespēja uzzināt, ka algas vietā ir reāli, tikai gandarījums par paveikto!
Manī pašā vienīgo izbrīnu radīja fakts, ka pat šajā sabiedrības daļā, kas tomēr vairāk vai mazāk ir saskārusies ar cilvēku spēju traucējumiem, nav skaidrības un izpratnes, par mūsu simbolu – Balto spieķi!! Tātad arī šeit mums ir kur piestrādāt un skaidrot! Izmantošu savu dienesta stāvokli un izteikšu personīgu paldies organizatoriem un Zanes kundzei, kura atrada laiku sarunai ar mani, kura palīdzēja risināt nestandarta jautājumus, un kura padalījās ar pieredzi un dažiem knifiņiem. Lai šakāļi rej, bet jūsu karavāna iet pa pareizo ceļu!
Pasākuma garšīgākajā daļā- apbalvošanas ceremonijā – sportisti tika gan pie medaļām, gan pie spēcinošām balvām. Visvairāk man žēl tos, kas izlēma palikt mājās un savā nodabā ņurdēt, ka pie mums jau nekas nenotiek!
Vienīgais ieteikums organizatoriem: padomāt un izvērtēt iespēju ieviest kādu sportiski azartisku disciplīnu, kurā darbība tiktu veikta bez redzes palīdzības, respektīvi ar aizsietām acīm. Lai katram būtu iespēja saprast, kā tas ir paveikt kādu darbību bez redzes palīdzības, izmantojot tikai savu izdomu, attapību un erudīciju. No tā iegūtu gan sacensības, gan sabiedrība kopumā. Mūsu delegāti atgriezās mājās noguruši, smaidīgi, bet apmierināti par lieliski pavadīto laiku. Visjaunākā delegāta stāvokli varētu raksturot ar dziesmiņu par septītajām debesīm, jo prieks par nopelnīto un jauniegūto planšetdatoru vēl ilgi nerimās. Zilumi un puni pāries, bet atmiņās paliks jauka diena Ķīšezera krastā, kurā tika izdzīvots gan prieks par uzvarām, gan pārdzīvojumi par neizdarīto, gan izlieta kāda prieka asara!
Tad nu mīļie visi uz nākamajām sacensībām, kuras jau šīgada 25. maijā notiks Jelgavā, Zemgales olimpiskajā sporta bāzē! Dzīve ir tik aktīva, cik mēs paši to vēlamies.
Lai jums visiem veicas!
G.Blumbergs
