Kādu dienu sajutos ļoti slikti. Vienbrīd sapratu, ka ar gulšņāšanu mājās šoreiz nepietiks un jāpārceļas uz vietu, kur medicīnas darbinieki un diagnostika sastopami lielākā koncentrācijā. Īsi sakot, jāsauc ātrie. Jeb neatliekamie. Diemžēl zvanīšana pa telefonu man sagādā milzīgu stresu. Taču cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem ir iespēja izsaukt neatliekamo palīdzību ar SMS, un nolēmu darīt tieši tā.
Internetā vēlreiz pārliecinājos, ka LNS lapā palīdzības saukšanai ir norādīts numurs 112, nevis 113, kas ir tieši NMPD. Tātad, jāraksta SMS uz 112. Turklāt mans telefons ir reģistrēts VUGD datu bāzē, bet to varot izmantot arī tie, kas nav reģistrēti.
Labi, rakstu par savām problēmām. Bez garumzīmēm, kā teikts instrukcijā. Vārds, uzvārds, adrese, problēmas. Gaidu atbildi. Pēc brīža man zvana nepazīstams astoņciparu numurs. Neatbildu. Zvana cits nepazīstams numurs, tad vēl viens (vēlāk pārbaudīju, zvani bija no VUGD un Gaiļezera uzņemšanas klīnikas numuriem). Pēc tam tomēr pienāk SMS no 112 – jautā, kurā pilsētā. Hm, ielu un numuru uzrakstīju, pilsētu minēt aizmirsu! Atbildu, ka Rīga, un jūsu numurs ir LNS mājaslapā. Vai tad vairs šis saziņas veids neder? Pienāk SMS, ka informācija tiks nodota 113.
Tālāk viss kārtībā, dzeltenā mašīna drīz atripo, ar brigādi komunikācija normāla. Izsaukums ir pamatots, dodamies uz Gaiļezera uzņemšanas klīniku, kur notiek pacientu šķirošana.
Drusku vēlāk sazinājos ar Inesi Immuri no LNS – viņa rakstīja, ka 112 vajadzēja ar SMS atbildēt tūlīt, nevis zvanīt. Bet laikam saziņa ar SMS tiek tik reti izmantota, ka viens otrs dispečers to var arī nezināt.
Bet nu esmu Gaiļezerā. Ar pirmo dakteri kontakts normāls, visu saprotu. Ar asinsnoņēmēju un kakla/deguna bakstītāju arī. Tad mani aizved uz rentgenu. Nesaprotu, ko man no attāluma saka, bet drīzāk nojaušu, ka vispirms jāstāv tā kā nolika, un tad sāniski.
Atgriežos iepriekšējā telpā. Kādu laiku esmu viena. Man laikam te ceturtā šķira – mirt vēl netaisos. Tad durvis paveras, un man no attāluma kaut ko saka. Neko nesaprotu. Saku, ka nedzirdu, lai uzraksta. Neko neraksta un aizver durvis.
Vēl pēc laiciņa ienāk divas meitenes kosmonautu tērpos. Kaut ko saka, bet caur viņu ķiverēm atkal neko nesaprotu. Tikai nojaušu, ka man ir kaut kas ļoti lipīgs. Varbūt mēris, varbūt bakas, varbūt jaunais draudziņš Kovids.
Vēl pēc kāda laiciņa atnāk divi veči ar ripināmām nestuvēm un lūdz mani pārcelties uz tām. Apliek aproci. Nesaprotu, ko saka, bet nojaušu, ka pārvedīs kaut kur citur. Tā arī notiek: braucu un pa logu redzu Biķernieku meža priežu galus. Pēc pagrieziena saprotu, ka mana mājvieta kādu brīdi būs Infektoloģijas centrs.
Iekārtojos palātā, kurā ir ar pulti regulējamās gultas. Apgūstu galvgala un kājgala pacelšanu un nolaišanu. Ļoti ērti. Un tad ir klāt arī jauka daktere. Kad pasaku, ka slikti dzirdu, viņa paņem papīra lapu un jautājumus uzraksta! Tas ir super! Prieks atbildēt!
Nākamajā dienā mani aizved uz datortomogrāfiju. Šādu ierīci apmeklēju pirmo reizi, taču pamatvilcienos zinu, ko ar to dara. Jautāju, vai jānoņem dzirdes aparāts. Man saka, lai atstāju. Teikšot, kad jāelpo un kad jāaiztur elpa.
Diemžēl nesaprotu, ko man tur saka! Vienkārši, kad kaut ko saka pirmoreiz, elpu aizturu. Kad saka ko otrreiz – elpoju. Kad trešoreiz – neelpoju. Un tikai pēc brīža pamanu, ka ierīces iekšpusē ir lampiņas ar zaļu un oranžu ģīmīti. Zaļais smaida ar atvērtu muti, oranžajam mute ciet. Saprotu, ka tas ir tieši priekš manis, bet ir jau par vēlu. Kāpēc to man nepateica iepriekš? Stress būtu bijis daudz mazāks.
Pēc tam atkal viss normāli. Viena daktere jautājumus raksta uz lapiņas, citas saprotu tāpat. Palātā nav nekādu blakustrokšņu. Gultu, segu un plauktiņu dēļ akustika laba. Draudziņš Kovids kopā ar citām problēmām palēnām aiziet projām.
Astotajā dienā mani izraksta. Ar norādījumu atrasties ģimenes ārsta uzraudzībā, lietot zāles, utt.
Te atkal sākas jaunas problēmas. Tā kā pie ģimenes ārsta veselu mūžību neesmu bijusi un tas atrodas centrā (kur dzīvoju agrāk), tad meklēju pieņemšanas laiku internetā. Neatrodu. Nav arī iespējas pieteikties elektroniski – ir tikai numurs reģistratūras stacionārajam telefonam. Īsziņu tur aizsūtīt nevar, e-pastu – arī nevar! Vismaz nekur tādu iespēju neatrodu. Liekas, tikpat nesasniedzami ir arī daudzi citi ģimenes ārsti, izņemot varbūt tos, kuri strādā ARS vai tamlīdzīgās iestādēs. Nākas pašai braukt uz centru, ieiet reģistratūrā un pierakstīties uz vizīti klātienē pēc dažām dienām.
Noteiktajā laikā ierodos atkal, tur problēmu nav. Jauka ārste, labi saprotamies.
Taču vajadzīgi vēl kādi izmeklējumi. Asins analīzes var noņemt turpat blakus kabinetā. Par kuru rezultātiem, ja kas būs, man paziņošot e-pastā. Un vēl vajagot USG, par kuru man tiek izrakstīts norīkojums uz veidlapas. Iesaka iegriezties tuvākajā veselības centrā.
Ieeju minētajā veselības centrā un interesējos, kad var tikt uz valsts apmaksātajiem izmeklējumiem. Man strupi atcērt: zvaniet pirmajā novembrī! Eju mājās un sāku internetā pētīt, cik kurā vietā maksā vizīte par maksu, kur var pieteikties elektroniski, utt.
Par šīs elektroniskās pieteikšanās piedzīvojumiem būs atsevišķs stāsts.
Informācija par palīdzības dienestu izsaukšanu ar SMS: https://www.lns.lv/lat/?doc=16856
Raksta turpinājumu par elektroniskās pieteikšanās meklējumiem lasiet šeit: https://www.apeirons.lv/par-komunikaciju-ar-medikiem-un-medicinas-iestadem-2/
