2015. gada 2. decembrī Saeimā notika diskusija “Saeima cilvēkiem ar invaliditāti”, kura šogad tika veltīta izglītības jautājumiem. Arī man bija ļoti daudz kas sakāms par šo tēmu.
Vispirms ievērību: runāšu par tiem cilvēkiem, kuri vēlas dzirdēt un integrēties dzirdīgo vidē. Diemžēl vājdzirdīgo problēmas Latvijā nav īsti apzinātas, un mēs tālu atpaliekam gan no rietumvalstīm, gan no mūsu ziemeļu kaimiņiem igauņiem, kuriem vājdzirdīgo biedrības ir katrā rajona centrā.
Bērni ar smagām vājdzirdības pakāpēm Latvijā parastajās skolās ir mācījušies visu laiku – gan padomju laikā, gan mūsdienās. Vienmēr atradās tādi vecāki, kuri nevēlējās savu bērnu sūtīt uz speciālo skolu Valmierā vai Rīgā. Mūsu biedrībā ir vairāki tādi pieaugušie cilvēki, piemēram Rūta Mežavilka un Māra Ruva. Viņām abām ir ceturtā vājdzirdības pakāpe no zīdaiņa vecuma, abām tika izdots norīkojums uz Valmieras Vājdzirdīgo bērnu internātskolu, bet viņu abu vecāki šo norīkojumu ignorēja. Tā vietā meitenes tika vestas pie logopēda, mācītas runāt un lasīt, un, neskatoties uz to, ka septiņdesmitajos gados dzirdes aparāti praktiski nebija pieejami (viņām pirmsskolas vecumā to nebija), viņas runāt iemācījās. Abas ir beigušas augstskolas vēl tajos laikos, kad uzņemšanas noteikumi un prasības bija daudz stingrākas nekā tagad
Pirms gandrīz 28 gadiem (1988. gada 12. aprīlī) laikrakstā “Padomju Jaunatne” bija publicēts liels rakstnieces Marinas Kosteņeckas raksts “Maize, kurā grūti dalīties”, kurā bija stāstīts par nedzirdīgo zēnu Andreju un viņa vecmāmiņu, kura uzzinājusi par surdopedagoģes Eleonoras Leongardes metodi, divu gadu laikā bija sagatavojusi zēnu parastajai skolai.
Pēc šīs pašas vai ļoti līdzīgas metodes pie logopēdēm Cinovskas un Orehovskas tika apmācītas mūsu Rūta un Māra
Marinas Kosteņeckas rakstiem bija liela rezonanse, sekoja vairāki turpinājumi (“Es negribu runāt ar rokām!” PJ 24.05.1988.; “Žēlsirdība ir mīlestība darbībā” PJ 18.01.1989.;un “Esam sadzirdēti!”19.05.1989., aut. M. Ozernova) , un vecāki aktivizējās. Sekmīgi savu dēlu Oļegu apmācīja Jeļena Mora, kura turklāt mainīja profesiju, un tagad, līdz pat mūsdienām, strādā 234. bērnudārzā par speciālo pedagoģi un sekmīgi apmāca mazākumtautību bērnus, kuri lieto dzirdes aparātiņus vai implantus. Pašas dēls jau sen izaudzis un arī augstskolu beidzis.
Daži uzskata, ka mācīt runāt smagi vājdzirdīgus un nedzirdīgus bērnus ir viņu mocīšana. Taču visi mūsu pieaugušie asociācijas biedri uzskata, ka tas bija to vērts, un viņu vecāki rīkojās pareizi.
Taču jautājums: vai mūsdienās logopēdiskās nodarbības bērniem ir nodrošinātas pietiekami? Uzskatām, ka nē, ka to ir stipri par maz.
Dzirdes attīstību ļoti labi ietekmē mūzika, un ārzemēs vājdzirdīgo bērnu muzikālajai apmācībai veltī daudz lielāku uzmanību. Pie mums grupiņa mazo bērnu mācas Yamaha mūzikas skoliņā – par naudu. Visi to nevar atļauties. Kohleāro implantu firma “Medel” rīko pat mūzikas festivālu bērniem un jauniešiem ar implantiem, un tajā piedalās bērni no Polijas, Ukrainas, Rumānijas – nemaz nerunājot par rietumvalstīm – diemžēl Latvijas pārstāvju laikam vēl ilgi tur nebūs. Ceru, ka es kļūdos.
Kopš plaši tiek lietoti dzirdes aparāti un implanti, uz parastajām skolām aiziet diezgan daudzi bērni. Klājas kā nu kuram. Kā man stāstīja, esot bijuši gadījumi, ka skolotāji ar “tādiem” strādāt nevēlas. Saka, ja jau ir tik slikti , tad jāiet uz speciālo skolu.
Bez dzirdes aparātiem un implantiem ir vēl citas palīgierīces, par kurām Latvijā maz kas zināms. Žēl, ka te nav iespējams izmantot projektoru, tad varētu vismaz bildes parādīt, kā šeit jau darīju pavasarī Nevalstisko organizāciju foruma laikā. Ir FM sistēmas – mikrofons un uztvērējs, kurš novada skaņu tieši uz dzirdes aparātu. Zinu, ka latviešu zēnam, kas mācās Vācijā, asistents uzrauga, lai viņš šo aparātu lieto, un lai tas būtu uzlādēts. Ir audio indukcijas cilpas, kuras ievelk sabiedriskajās iestādēs. Ir pildspalvas lieluma mikrofons, kuru var pavērst pret runātāju. Lielākiem bērniem un augstskolās lieliski varētu noderēt teksta pierakstītāja pakalpojumi. Pierakstītājs un subtitru ekrāni ir īpašs stāsts – starptautiskās konferencēs tādi parādās arvien biežāk
ASV dažos štatos esot izglītības audiologs, kurš konsultē, kā bērnam ar dzirdes traucējumiem izvēlēties tieši viņam piemērotāku apmācības veidu.
Latvijas sabiedrība, tajā skaitā pedagogi un sociālie darbinieki, diemžēl ir ļoti slikti informēti surdotehniskajiem palīglīdzekļiem. Precīzāk, nezina gandrīz neko, ja neskaita dzirdes aparātus. Tāpat ļoti vājš priekšstats ir arī par vājdzirdības pakāpēm. Ka ceturtā pakāpe ir sliktāka par otro, to varbūt saprot, bet brīnās, ko nozīmē dažāda veida zigzagi audiogrammā. Piemēram kā izpaužas augsto frekvenču vājdzirdība, jūs zināt? Tas ir tad, kad cilvēks labi dzird zemās skaņas, bet nedzird augstās. Un var būt arī tāds variants, ka cilvēks dzird čukstus, bet nedzird pērkona grāvienu. Katrā ziņā uzskats: ja kāds nedzird, tad jābļauj skaļāk, ļoti daudzos gadījumos neder.
Katram bērnam, arī jaunietim, kas mācās, ir vajadzīgs tieši viņam pielāgots palīglīdzeklis. Un nav tā, ka viens variants der visiem. Vienam pietiks ar kvalitatīvu dzirdes aparātu, otram vajadzēs cilpu, trešajam – teksta pierakstītāju un subtitrus, ceturtajam vēl kaut ko.
Ir aktualizējies jautājums par dzirdes aparātu apdrošināšanu un nomaiņu – runāju tieši par bērniem. Šovasar bija gadījums, kad bērns Lucavsalā aparātu nozaudēja, un tas netika atrasts
Vēl jāaktualizē tāda lieta kā būvakustika – un skolās it īpaši. Iespējams, ka daudzu skolu telpas, īpaši gaiteņi un sporta zāles, būvakustikas normatīviem neatbilst. Troksnis ir par lielu. Liela skaņas reverberācija. Tas traucē pat “normālajiem” bērniem, par vājdzirdīgiem pat nerunājot.
Pirms dažām nedēļām internetā publicēti Apvienotās Karalistes akustikas institūta izstrādātie metodiskie norādījumi skolu akustikas risināšanai. Tā virzītājs ir Apvienotās Karalistes Izglītības departaments. Jāpiebilst, ka tur ir speciāla nodaļa par akustisko dizainu skolēniem ar dzirdes traucējumiem. Vārdu sakot, risinājumi ir jau izstrādāti, atliek tikai pārtulkot latviešu valodā.
Bērniem diezgan bieži tiek pārbaudīta redze un zobi, diemžēl to nevar sacīt par dzirdes pārbaudi. Taču skaņas mēdz pazust tik lēni un nemanāmi, ka to laicīgi nepamana pat pieaugušie, kur nu vēl bērni. Parasta lieta, ka dzirdes traucējumi tiek diagnosticēti novēloti.
Latvijā ir mobilais donoru centrs, mobilais mammogrāfs, mobilais rentgena kabinets, mobilais bērnu veselības aprūpes centrs, bet mobilo audiometrijas centru mums nav. Taču internetā var pārliecināties, ka piedāvājumu ir daudz, un citās valstīs mobilie audiometrijas furgoni ar surdokabīni kursē gan pa mazpilsētām, gan lauku ciematiem.. Skaidrs, ka Latvijā arī tādu vajadzētu iegādāties.
Nobeigumā – par invaliditātes piešķiršanu cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem. Tā ir “neredzamā” invalidāte, bet problēmas komunikācijā rodas nemitīgi gan mācībās, gan darbā. Valsts piešķirtie aparāti stāvokli uzlabo nepietiekami. Zinu vairākus gadījumus, ka tie nelīdz vispār. Piemēram, jau minēto augsto frekvenču vājdzirdības gadījumā valsts piešķirtais aparāts nav noregulējams vispār, tad vajag daudz dārgāku aparātu. Cilvēkus nepieņem darbā, ja viņi nevar runāt pa telefonu un mūžīgi kaut ko sajauc. Bet gadās, ka invaliditāti viņiem nepiešķir, jo “aparāts iedots”.
Pirms gadiem piecpadsmit pat cilvēkiem ar amputācijām bija regulāri jāiet uz Veselības un darbaspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijām atrādīties, vai roka vai kāja nav pa diviem gadiem ataugusi. Šo absurdu novērsa, bet mēs vēl joprojām varam jautāt komisijai: vai jūs domājat ka mums pēc cik tur gadiem beigtais dzirdes nervs būs atjaunojies un matiņu šūnas ataugušas? Un kā ar nemitīgajām stresa situācijām, darbā un sadzīves jautājumos komunicējot ar citiem cilvēkiem? Pētījumi ārzemēs rāda, ka depresija ir pastāvīga šo cilvēku pavadone.
Internetā rakstā angļu valodā par vājdzirdīgajiem nesen parādījās apzīmējums “aizmirstie cilvēki”. Tā ir liela sabiedrības daļa, kuri dzirdi zaudē pakāpeniski, dzīves laikā – bet viņi ir runājoši un lasoši. Šiem cilvēkiem nav vajadzīga zīmju valoda, bet kvalitatīva surdotehnika un subtitri.
Diemžēl Latvijā man nav izdevies atrast tādu statistiku, kur vājdzirdīgie cilvēki būtu sagrupēti pēc diagnozēm, vājdzirdības pakāpēm, vecuma. Tāpēc nav nosakāms, cik, piemēram, ir jauniešu ar trešo vai ceturto dzirdes zuduma pakāpi, kuriem atbalsts izglītības iegūšanai būtu ļoti vajadzīgs.
Arī mūsu biedrībā ir cilvēki, kas uz jautājumu, kāda pakāpe viņiem ir, atbildējuši, ka nezina. Nebrīnos, jo vēl pirms gadiem desmit pakāpi noteikt nevajadzēja.
Īpaša sarunas tēma ir cilvēki, kuriem pasliktinās gan redze, gan dzirde un viņu izglītība, bet to atstāšu citai reizei. Piebildīšu tikai, ka šogad Baltajā namā pie ASV prezidenta Baraka Obamas viesojās nedzirdīgi-neredzīga meitene Habena Girma. Prezidents ar viņu sazinājās, rakstot speciālā laptopā, kur rakstīto Habena izlasīja Braila rakstā. Īpaša šī nedzirdīgi-neredzīgā meitene ir ar to, ka viņa ir beigusi Hārvarda universitāti, kur studēja tieslietas.
2015-12-09 14:06:33
