Šo pārdomu rakstu iesāku rakstīt pavasarī, kad bija pirmais vilnis. Turpinu tagad.
Pavasarī Valsts darba inspekcija izplatīja tīri sakarīgus ieteikumus, kurus pārpublicēju arī Apeirona lapā. Tika ieteikts attālinātais darbs, minimāli tusiņi savā starpā, elastīgs darba laiks, strādāšana nedēļas nogalēs, sapulces, katram atrodoties savā vietā pie datora. utt. Šādi ieteikumi tiek izplatīti arī tagad, kad inficēšanās gadījumi aug ne dienām, bet stundām.
Kopš strādāju pie datora, tiešām nevaru saprast, kāpēc man jābrauc uz darbu ar diviem transportlīdzekļiem (vai ar vienu, kurš iet reizi stundā un pīķa stundās kavējas pat 20 min.), ja to pašu var paveikt mājās, neizejot no istabas. Kāpēc man no gaišas, saulainas istabas katru dienu jābrauc uz puspagrabu un jāstrādā mākslīgajā apgaismojumā? Kāpēc jāģērbj mētelis, zābaki, jāmeklē lietussargs un jāvelkas ārā lietū un vējā, ja mājās var strādāt T kreklos, kuru sakrājies daudz? Kāpēc jātērē laiks ceļam uz darbu un atpakaļ? Kāpēc nevaru pati plānot savu dienu, izvēloties strādāt tajā laikā, kas man liekas visražīgākais? Kāpēc nevaru iet uz veikalu un pastaigāties tad, kad spīd saule, bet pie datora sēdēt lietus laikā? Kas no tā ko iegūst?
Cerēju, ka nākotnē birojā strādāsim pēc dežūru principa. Katrs dežūrēs reizi nedēļā (varbūt biežāk vai retāk, atkarībā no tā, kāds darbs tiek veikts, un vai jātiekas ar klientiem klātienē). Reizi mēnesī plānosim dienu, kad tiksimies visi. Klātienē birojā, ievērojot distancēšanos, strādās jaunie darbinieki (ja tādi būs), kuri ir apmācāmi.
Pavasarī, attālinātā darba laikā, bija iespēja izmēģināt gan Microsoft Teams, gan ZOOM konferences. Runāto sapratu pat labāk, nekā piedaloties sapulcē klātienē. Man patika piedalīties dažādos izglītojošos pasākumos attālināti. Vienīgais, klātienē varēja būt apmācības tieši par attālināto rīku lietošanu, jo katrā gadžetā kaut kas notiek savādāk (pat stipri savādāk), un katrs jāapmāca individuāli tieši ar viņa rīcībā esošo tehniku. Pagāja laiks, kamēr sapratu, kur pārslēgt logus, ieslēgt vai izslēgt skaņu un kameru, kur rakstīt čatā.
Pienāca vasara, ārkārtējā situācija tika atcelta, un atkal nācās atgriezties birojā, tērēt laiku ceļam uz darbu un atpakaļ, sēdēt telpā no plkst. tikiem līdz tikiem tad, kad spīd saulīte, un iet laukā tad, kad pūš vējš un līst lietus. Jo rau, tā teikts darba līgumā, kurš ir svēts un negrozāms! Un NVA var nākt kontrolēt. Ko tu NVA padarīsi, ja man ir subsidētais darbs un esmu no tā atkarīga.
Bet man nav vajadzīga socializācija piecas dienas nedēļā ar vieniem un tie pašiem cilvēkiem vienā un tajā pašā telpā. Man pietiktu ar vienu dienu nedēļā. Un ar socializāciju ekskursijās, sporta un tamlīdzīgās aktivitātēs brīvā dabā, nometnēs.
Šajā laikā izraisījās diskusijas ar aktīviem īpašo bērnu un jauniešu vecākiem, kuri uzskatīja, ka jāstrādā klātienē – lai socializētos. Tieši tā. Nevis tāpēc, lai paveiktu kaut ko lietderīgu un kaut ko nopelnītu. Lai socializētos. Atvainojos, bet šiem jaukajiem vecākiem laikam neienāk prātā, ka vairumā gadījumu tas nozīmēs braukšanu uz darbu noteiktā laikā jebkādos apstākļos, kolektīvu, kurā no padsmit cilvēkiem ir vismaz viens citu mobingotājs (un mobinga iemeslam nemaz nav jābūt invaliditātei vai citai savādībai – kas gribēs piesieties un izpaust savu pārākumu vai varu, tas iemeslu atradīs). Strādā nu, bez iespējas kaut kur aizbēgt! Pasūdzēties priekšniekam? Vai tie vecāki domā, ka jūsu bērns noteikti strādās pie jauka un saprotoša priekšnieka? Cerēt nav aizliegts, bet realitātē var būt stipri savādāk.
Ir cilvēki, kuriem ļoti patīk kontaktēties ar citiem, un citi, kuri labi jūtas tieši vienatnē. Piespiedu socializācija tiem nav vajadzīga. Pilngadīgiem, rīcībspējīgiem cilvēkiem, jābūt iespējai katram pašam noteikti, cik lielā mērā kuram vajadzīga citu cilvēku sabiedrība, un kādos apstākļos.
Tagad daudz spriežam par darbavietu iekārtošanu – pieejamām tualetēm, uzbrauktuvēm. Man liekas, daudz vairāk vajag domāt par dzīvesvietas iekārtošanu, paturot prātā, ka tā var būt arī darbavieta. Šajā sakarā noteikti jāpiemin nejēdzīgi mazie sociālie dzīvoklīši Mežrozīšu ielā. Ja šādas istabvirtuves iemītnieks būs dabūjis kaut vai grāmatveža darbu, kur viņš datoru un printeri liks – uz plīts, vai? Mapes glabās mazmājiņā?
Paturu prātā to, ka ne visi vēlas strādāt mājās. Uzsveru, ka katrs gadījums ir individuāls.
Domājot par nākamo gadu, uzskatu, ka vajadzēs orientēties uz pasākumu organizēšanu brīvā dabā. Jā – ekskursijām mazās grupās, sporta pasākumiem, arī nometnēm cilvēkiem ar invaliditāti, kur izglītojošie pasākumi tiek rīkoti daļēji slēgtos paviljonos vai lielās teltīs. Pēc tā visa ir pieprasījums. Nometnes varētu būt vairākas reizes gadā un ne tikai apeironiešiem vien, bet uzaicinot cilvēkus no citām biedrībām un biedrībās nesastāvošos cilvēkus ar invaliditāti. Varbūt konkursa kārtībā, varbūt par maksu.
Ziemā jāorientējas uz semināriem, konferencēm, vebināriem ZOOM vai Microsoft Teams platformās un arī Facebook.
Tā kā ceļošanas iespējas kādu laiku būs ierobežotas, tad jāpievērš uzmanība tam, lai būtu interesantas un pieejamas atpūtas vietas katrā Rīgas apkaimē. Visur: Imantā, Juglā, Bišumuižā, Ķengaragā, Zolitūdē, Ziepniekkalnā, Pļavniekos, Purvciemā, Vecmīlgrāvī, utt. Vajadzīgas laipas Rīgas teritorijā esošajos mežos, sakārtotas atpūtas vietas upju un ezeru krastos un pie jūras, daudz soliņu, piknika vietu. Nojumes un terases arī ir vajadzīgas, lai var patverties no lietus un no vēja. To tikpat kā nav.
Jāpopularizē jau esošās pieejamās vietas Rīgā un tās apkārtnē. Tagad “tuvie ceļojumi” pa Rīgu var būt daudz daudz aktuālāki nekā jebkad agrāk! Man jau vairāki iespējamie pastaigu maršruti izstrādāti, pārbaudīti, safotografēti un ielikti mājaslapā, tikai katru gadu nepieciešams precizēt, vai ir kādas izmaiņas – cerams, ka uz labo pusi.
Kad rakstu šīs rindas, Latvijā jau vairākas reizes inficēto skaits pārsniedzis simtu dienā un šodien sasniedzis rekordu – 148 inficētie un mirusi jauna sieviete. Lietuvā nupat – 281 inficētais un divi mirušie. Tas jau ir ļoti nopietni. Priecājos, ka man tūlīt sāksies atvaļinājums, un vismaz mēnesi pati būšu noteicēja par savu laiku un darbu – turpināšu sekot visām aktualitātēm, bet no mājām. Ārā iešu, pasākumus apmeklēšu, ar sabiedrisko transportu arī droši vien braukšu – bet ne jau pīķa stundās un ne tur, kur bez manis var labi iztikt, un kur pati nevēlos būt.
Piezīmes: Valsts darba inspekcijas ieteikumi darba devējiem un darbiniekiem COVID-19 izplatības laikā
– ja tas ir iespējams, vienoties par attālinātu (strādājot no mājām) darba veikšanu;
– izvērtēt klātienes sanāksmju rīkošanas nepieciešamību;
– atbalstīt darbiniekus, kuriem ir šaubas par savu veselības stāvokli, mudinot tos vērsties pie ārsta;
– ja pastāv pamatotas aizdomas par darbinieka saslimšanu, kas rada vai var radīt draudus viņa vai citu cilvēku drošībai vai veselībai, darba devējs, izmantojot Darba likuma 82. panta pirmajā daļā noteikto, ir tiesīgs dot rīkojumu darbiniekam nekavējoties veikt veselības pārbaudi. Atbilstoši Darba likuma 82. panta otrajai daļai izdevumus, kas saistīti ar veselības pārbaudes veikšanu, jāsedz darba devējam;
– ja darbiniekam ir saslimšanas pazīmes, bet viņš atsakās apmeklēt ārstu, darba devējs, ņemot vērā faktiskos apstākļus, var izvērtēt iespēju izmantot Darba likuma 58. panta trešajā daļā nostiprinātās tiesības – atstādināt darbinieku no darba, jo šī darbinieka neatstādināšana no darba var kaitēt viņa paša un / vai trešo personu veselībai, kā arī darba devēja vai trešo personu pamatotām interesēm. Darba devēja ziņā paliek iespēja uzlabot darbinieka tiesisko stāvokli, par atstādināšanas laiku saglabājot darba algu;
http://www.vdi.gov.lv/lv/darba-tiesiskas-attiecibas/valsts-darba-inspekcijas-ieteikumi-darba-devejiem-un-darbiniekiem-covid-19-izplatibas-laika/
Papildu ieteikumi darba devējiem un darbiniekiem:
1. Spēkā esošais tiesiskais regulējums, kas ietverts Darba likumā, Civillikumā, kā arī citos normatīvajos aktos paredz dažādus tiesiskus risinājumus, kurus iespējams piemērot arī situācijā, kas saistīta ar COVID-19 izplatību un pasākumiem, kas vērsti uz tā ierobežošanu.
2. Darba devējs un darbinieks savstarpējās darba tiesiskās attiecības nodibina ar darba līgumu. Ar darba līgumu darbinieks uzņemas veikt noteiktu darbu, pakļaujoties noteiktai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem, bet darba devējs — maksāt nolīgto darba samaksu un nodrošināt taisnīgus, drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus.
Darbinieks un darba devējs var grozīt darba līgumu, savstarpēji vienojoties. Tas nozīmē, ka darbinieks un darba devējs nepieciešamības gadījumā var vienoties par darba līguma grozījumiem, tādējādi atrisinot vienu vai otru situāciju, kas radusies saistībā ar COVID – 19 izplatību. Tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības. Tas nozīmē arī to, ka šādiem darba līguma grozījumiem, ja tādi tiek veikti, ir jābūt kā brīvas gribas izpausmei. (Darba likuma 97.pants: “Darbinieks un darba devējs var grozīt darba līgumu, savstarpēji vienojoties. Šajā gadījumā attiecīgi piemērojami šā likuma 40.panta noteikumi.”)
http://www.lm.gov.lv/lv/aktuali/aktuali-list/91677-informacija-darbiniekiem-un-darba-devejiem-covid-19-izplatibas-laika
