Pieejamu vidi vajag visiem. Taču starp dažādu biedrību prasībām ir ne tikai atšķirības, bet pat nopietnas pretrunas! Vai iespējams apmierināt visus, vai arī dažos punktos šīs atšķirības izrādīsies nesavienojamas?
Piemēram, vai jums ir zināms, ka cilvēkiem ar sliktu redzi ļoti nepatīk nolīdzinātās ielu apmales? Kā saka Latvijas Neredzīgo Biedrības Ventspils teritoriālās organizācijas priekšsēdētājs Mārtiņš Zvaigzne: “Eju, eju, un pēkšņi atrodos uz ielas braucamās daļas!”. Viņš kategoriski iebilst arī pret dažu pilsētplānotāju ideju likvidēt tuneļus, jo tajos jūtas daudz drošāk, nekā uz gājēju pārejas. Labāk taču esot paklupt uz kāpnēm, nekā pakļūt zem mašīnas!
Mārtiņš Zvaigzne.
Ja aizrāda, ka nolīdzinātās apmales ļoti nepieciešamas tiem, kuri pārvietojas ratiņkrēslā, Mārtiņš norāda, ka jāņem vērā arī cilvēku ar redzes traucējumiem vajadzības. Un viņam ir taisnība. Diemžēl taktilās joslas pie ielu apmalēm ne visur ir iekārtotas, kā arī daudzviet tās ir par šaurām vai nodilušas. Cik plats ir cilvēka solis, lai noteikti uzkāptu uz brīdinošās joslas un caur apava zoli sajustu reljefu? “Bumbuļainajai” joslai ir jābūt pietiekami platai un kontrastainai. Labas joslas ir ielu apmalēm IKEA lielveikala aizmugurē Stopiņu novadā (vadlīniju gan nez kāpēc tur nav). Diemžēl tām plāksnītēm, kuras parasti redzamas ielās, bumbuļi nodilst ļoti ātri. Kaut kas laikam nav kārtībā ar kvalitāti.
Apmale pie IKEA lielveikala
Neredzīgajiem ir vajadzīgi skaņu signāli. Piemēram, pīkstošie luksofori domāti tieši viņiem. Taču cilvēkiem, kuriem ir hiperjutība un epileptiskas reakcijas pret skaņām (piem. hiperakūzija, Tulio sindroms, audiogēnie krampji), pat pīkstuļi lielveikalos un citur var izraisīt sāpes vai pat muskuļu spazmu galvā, kas savukārt var izraisīt bezsamaņu, krampjus vai smagus reiboņus.
Ir ieteikums nomainīt skaņas frekvenci uz neitrālāku – kas nav caururbjoša. Vai tas ir iespējams?
Viens no senākajiem konfliktiem starp vājdzirdīgajiem un vājredzīgajiem cilvēkiem bija svešvalodā uzņemto filmu dublēšanas vai subtitrēšanas jautājums televīzijā. Deviņdesmito gadu vidū “Neatkarīgās Cīņas” pielikumā “Tālrāde. Tāldzirde” joprojām var izlasīt kādu diskusiju par šo jautājumu.
Piemēram, pensionārs Kārlis Ķaune 1994. gada 3. decembrī NC rakstā “Subtitri un bubināšana” jautāja, kad mums beidzot būs TV kanāls, kurā ārzemju filmas rādīs ar subtitriem bez apnicīgās diktora teksta bubināšanas pa virsu oriģināla skaņai? Ar šādu politiku TV atgrūžot no sevis visu nedzirdīgo un vājdzirdīgo auditoriju.
Raksts “Subtitri un bubināšana” NC 3.12.1994.
Šī vēstule izraisīja sašutuma vilni citos, un mēnesi vēlāk “Tālrāde. Tāldzirde” nopublicēja veselas četras lasītāju vēstules, kuru rakstītāji apgalvoja, ka absolūti nevar skatīties filmas ar subtitriem, jo ar sliktu redzi tos nevarot saskatīt. Ka tādu veco cilvēku, kuriem redze vairs nav laba, esot simtreiz vairāk nekā to, kas labi nedzird, un daudzas sievietes skatās filmas ar adīkli rokās… Tas par “simtreiz vairāk” gan ir pilnīgi nepareizi, jo vecumā dzirde pazeminās katram trešajam planētas iedzīvotājam.
Vēstuļu apskats 12.01.1995. pēc raksta “Subtitri un bubināšana”.
Pagājuši 25 gadi, bet filmu subtitru un dublāžas jautājums joprojām ir aktuāls. Skaidrs, ka vieniem ērtāk ir klausīties, citiem – lasīt uzrakstus, bet abu grupu intereses ir respektējamas. Diemžēl pat valsts televīzija joprojām pilnībā nespēj nodrošināt subtitru lietotāju vajadzības, nemaz nerunājot par komerctelevīzijām.
Pat it kā radniecīgu biedrību uzskati var būt atšķirīgi. Piemēram, Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācija “Sadzirdi.lv” domā, ka vairāk vērības jāpievērš bērnu runas un rakstu prasmes attīstībai, apmācībām pie audiologopēda un kvalitatīviem surdotehniskajiem palīglīdzekļiem. Šādi apmācītie bērni dzied, spēlē mūzikas instrumentus, mācās parastajās skolās, labi runā, un tikai dzirdes aparātiņš vai implants liecina, ka šis bērns piedzimis nedzirdīgs vai ar smagiem dzirdes traucējumiem. LNS turpretī orientējas uz zīmju valodu, kuras lietotāji pamatā dzīvo diezgan noslēgtā kopienā un saziņā ar dzirdīgo pasauli bieži nevar iztikt bez surdotulka pakalpojumiem. “Sadzirdi” biedri, kuriem tomēr ir grūtības kontaktēties, labāk izmantotu teksta pierakstītājus, kas runāto tekstu sinhroni pieraksta, bet šāds pakalpojums Latvijā vispār nepastāv.
Sarunu angļu valodā pasākumā Latvijā raksta teksta pierakstītāja no Somijas
Kad ratiņkrēslu lietotāji prasīja novietot zemāk bankomātus, arī daudzi bija neapmierināti. Tie gan bija nevis citu invalīdu apvienību pārstāvji, bet “normālie” cilvēki. Kāpēc viņiem pie bankomātiem esot jāpieliecas? Kaut gan “normālie” un gara auguma cilvēki pieliekties var, bet īsie un ratiņkrēslā sēdošie pastiepties daudz augstāk nevar.
Par un pret iekļaujošo izglītību asas diskusijas vairāk notiek nevis starp atsevišķām biedrībām (kuras gandrīz visas ir “par”), bet interneta domubiedru grupās starp ‘’īpašo” bērnu vecākiem. Vieni uzskata, ka viņu bērniem jāintegrējas veselo līdzaudžu vidū. Citi domā, ka speciālās skolas nekādā gadījumā nedrīkst slēgt, jo tikai tur bērns varot saņemt viņam piemērotu apmācību un netiks apcelts. Kad šajās diskusijās iesaistās pieaugušie “īpašie”, kuri pārstāv gan parasto, gan speciālo skolu absolventus, tad izrādās, ka arī viņiem kopīga viedokļa nav! Dažreiz daļēji vienojas, ka bērni ar kustību traucējumiem var mācīties parastajās skolās, ar maņu traucējumiem – kā nu kurš, bet tos ar intelektuālo atpalicību un uzvedības traucējumiem labāk parastajai skolai tuvumā nelaist…
Nepilns gads pagājis kopš asistentu pakalpojumu projekta sabiedriskās apspriešanas. Labklājības ministrija piedāvāja piecus variantus. Apspriešanā piedalījās diezgan daudzas biedrības, notika deviņas darba grupas sanāksmes, tika diskutēts citās ministrijās, NVO organizētajās sanāksmēs, kā arī Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā. Darba grupas nebija slēgtas un tajās piedalījās arī citas NVO un fiziskās personas. Diemžēl starp NVO vienots atbalsts par kopīgu redzējumu asistenta pakalpojuma pilnveidošanai tā arī neizveidojās. Vairāk piekritēju bija otrajam un ceturtajam piedāvātajam variantam, kāds aktīvists uzskatīja, ka labāk visu atstāt pa vecam, vēl citi – ka neder neviens no piedāvātajiem variantiem.
Bija domstarpības arī par to, vai asistents var būt radinieks. Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācija “Sustento” uzskatīja, ka nevar vis. Daudzu bērnu mammas bija sašutušas: kas gan vislabāk var zināt bērna vajadzības, ja ne mamma? Pretējā viedokļa arguments: arī bērnam vai jaunietim vajag savus noslēpumus. Ne visu var stāstīt vecākiem, ne visās vietās vecāku klātbūtne būtu vēlama. Tam var piekrist tie jau pieaugušie cilvēki, kuri atradušies stingrā atkarībā no mammām.
Vismaz viena no mammām, Jolanta, principāli nevēlas būt sava dēla asistente, jo vecāki tāpat ikdienā uzņemas lielu daļu no rūpēm par savu bērnu. pēc viņas domām, būt par asistentu savam bērnam nav pareizi, tas ir pretrunā ar pašu pakalpojuma būtību.
Lielas domstarpības ir arī jautājumā, vai var atļaut vai aizliegt bērnu adopciju uz ārvalstīm. Parasti tiek pieminēti tieši bērni ar smagu invaliditāti, kurus neviens šeit negribēšot ņemt, jo nevarot nodrošināt aprūpi, bet ārzemju adoptētāji ņemot arī šādus bērnus. Savukārt Elīna Bataraga, kura pati pieņēmusi bērnu ar problēmām, norāda, ka bāriņtiesas pašas bieži cenšoties potenciālos vietējos adoptētājus vai audžuģimenes atrunāt no šāda bērna pieņemšanas.
Vairākus gadus diskusijas ir izraisījis Darba likuma 109. pants. Apeirons ieteica izslēgt šā panta otro daļu, kas paredz aizliegumu uzteikt darba līgumu cilvēkam ar invalididāti, bet Sustento tam nepiekrīt.
Darbinieks ratiņkrēslā pie datora
Covid-19 pandēmijas laikā aktuāla kļuva prasība sabiedriskajās vietās, jo sevišķi medicīniskajās iestādēs, lietot maskas. Tas atkal radīja sarežģījumus vājdzirdīgajiem cilvēkiem, kuri lasīja no lūpām, bet masku dēļ nevarēja tās redzēt. Internetā parādījās bildes ar dažādu amatieru pašdarinātajām maskām ar caurspīdīgiem “lodziņiem”, kuri gan ātri aizsvīda. Tiesa, ir info, ka zinātnieki mēģina radīt caurspīdīgu neaizsvīstošu masku, bet kamēr tādu ražos masveidā, droši vien vēl ilgi būs jāgaida.
Caurspīdīgā maska.
Iespējams, ka pastāv vēl citas pretrunas, kuras nav šeit pieminētas. Derētu arī tās apzināt. Cilvēkiem, kuri vēlas palīdzēt “īpašajiem”’, viss spēles laukums ir jāpārredz kopumā.
