Latvijas iedzīvotāji ir ievēlējuši jauno Saeimu, vadoties katrs pēc savas mērauklas - subjektīva viedokļa, draugu un ģimenes ieteikuma, partiju reklāmām, politiķu diskusijām televīzijā vai radio.
Vai un cik daudzi vēlētāji lasīja un vērtēja politisko partiju priekšvēlēšanu programmas, lai izdarītu savu izvēli, – to vislabāk varētu pateikt socioloģisko pētījumu uzņēmumi, izpētot sabiedrības viedokli, taču tieši priekšvēlēšanu programmas parāda, cik lielā mērā viens vai otrs jautājums politiskajai partijai ir svarīgs. Turklāt – svarīgs, ne tikai pieminot garāmskrienot, kā tas nereti ir partiju īsajās programmās, bet atvēlot konkrētam jautājumam vairāk nekā vienu rindu, kura visbiežāk sākas ar vārdiem «palielināsim», «nodrošināsim» vai «veicināsim».
Priekšvēlēšanu diskusijās un arī partiju programmās joprojām dominēja solījumi konkrētām cilvēku grupām, piemēram, pensionāriem vai ģimenēm ar bērniem, lai gan Latvijas sabiedrība, mēs tā vēlētos domāt, ir izaugusi savā attīstībā līdz tādam līmenim, ka sagaida no politiķiem solījumus un apņemšanos atrisināt problēmjautājumus, kuri ir svarīgi ne tikai vienai iedzīvotāju grupai, bet sabiedrībai kopumā, proti, nopietni ir vērtējami tie politiskie spēki, kuri sola nevis kādam palielināt atbalstu, piemēram, pensiju, bet risināt konkrētās nozares problēmas kopumā, saredzot šo situāciju kontekstā ar visu sabiedrību un ietekmi uz visas valsts iedzīvotājiem.
“Vai mēs sagaidām, ka politiskās partijas, politiķi izcels savās priekšvēlēšanu programmās tieši cilvēkus ar invaliditāti, turklāt, kā tas notiek visbiežāk – atrauti no sabiedrības kopumā? Nē”.
Tāda būtu mūsdienīga pieeja, un tā ir svarīga, arī runājot par cilvēkiem ar invaliditāti. Vai mēs sagaidām, ka politiskās partijas, politiķi izcels savās priekšvēlēšanu programmās tieši cilvēkus ar invaliditāti, turklāt, kā tas notiek visbiežāk – atrauti no sabiedrības kopumā? Nē. Es domāju, ka cilvēki ar invaliditāti ir pelnījuši, ka partijas savas programmas neraksta atsevišķi kādai sabiedrības grupai, jo šie cilvēki ir visas Latvijas sabiedrības daļa, tie nav «citi cilvēki». Tie ir mūsu Latvijas iedzīvotāji, pilsoņi, tie ir strādājošie, tie ir cilvēki pensijā, tie ir pacienti, kad nonāk slimnīcā vai kad ir diagnosticēta hroniska saslimšana. Tie ir Latvijas bērni, kuriem ir nevis «īpašas» vajadzības, bet tieši tādas pašas vajadzības kā jebkuram bērnam, bet fiziskās vai garīgās attīstības traucējumu dēļ ir nepieciešams atbalsts. Tā nav īpaša vajadzība mācīties skolā, tās ir bērnu tiesības, un valstij jānodrošina atbalsta mehānismi, lai bērns savas tiesības varētu īstenot.
Protams, viss iepriekš rakstītais nenozīmē, ka par invaliditātes jautājumiem, kas patiešām var būt un ir specifiski, nebūtu jārunā. Tomēr es vēlos uzsvērt, ka šai sarunai jāveidojas un jāizaug no dzīves jautājumiem jeb, kā vēl pierasts teikt – nozarēm vai jomām. Piemēram, izglītība (šajā Atbalsta Pleca numurā mēs rakstām par neredzīgu meiteni Līvu, kas šogad sākusi mācības Babītes vidusskolā, kur skolā viņa ir vienīgā audzēkne ar redzes traucējumiem) ir nepieciešama ikvienam. Jāmācās ir arī bērniem ar invaliditāti, tāpēc svarīgākais ir jautājums par izglītības sistēmas spēju aptvert visus bērnus neatkarīgi no traucējumu specifikas, proti, iekļaujoša izglītība ir būtiski svarīga ne tikai bērniem ar invaliditāti un viņu vecākiem (jo tā paredz, ka bērnu var pieteikt un viņš var mācīties ne tikai speciālā skolā, bet jebkurā skolā), bet visiem bērniem, visiem vecākiem, ģimenēm un skolotājiem. Galu galā tas ir svarīgi politiķiem, lai cilvēki noticētu valsts varai, ka tā spēj pieņemt adekvātus lēmumus. Tas ir līdzīgi kā ar principu «veselība visās jomās», kur iedzīvotāju veselīgi nodzīvoto gadu skaitu mēs cenšamies palielināt ar ietekmi izglītības, drošības, veselības, vides aizsardzības, tieslietu un sociālās politikas jomās.
Diskusijā pirms Saeimas vēlēšanām, ko organizēja Sustento, izskanēja viedoklis, ka pārāk ilgi novārtā ir atstāti sociālā nodrošinājuma jautājumi cilvēkiem ar invaliditāti (zemi pabalsti, nepieejama vide), un tas varētu būt piemērs, kā risināmi cilvēku ar invaliditāti jautājumi kontekstā ar visas Latvijas sabiedrības problēmām, jo nepieejama vide ir traucēklis lielai daļai Latvijas sabiedrības, savukārt sociālais nodrošinājums ir būtisks vairākām sabiedrības grupām, tāpat kā darbs. Svarīgi, lai cilvēki ar invaliditāti tiktu uzlūkoti kā pilntiesīgi sabiedrības locekļi, nevis cilvēki, kuriem tikai un vienīgi ir nepieciešami pabalsti. Tāpēc augsti novērtējamas ir to politiķu programmas, kurās cilvēki ar invaliditāti saskatīti kā liels sabiedrības resurss, nevis otrādi.
INGA PAPARDE
Atbalsta plecs
Sabiedrības integrācijas fonds
Pasākumu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
