Katru rītu birojā noskan izteiksmīgs „Labrīt!”, tad tas pats tiek sacīts katram atsevišķi, pievienojot arī rokas spiedienu. Apstaigājis visus kolēģus, Aigars ķeras klāt kārtējai skiču, projektu un e-pastu kaudzei. Viņš ir Latvijā vienīgais vides pieejamības eksperts ar atbilstošām zināšanām un sertifikāciju. Savu arodu Aigars apguvis ne vien semināros, bet arī praktiski katru dienu. Jau kopš deviņdesmito gadu sākuma Aigars pārvietojas ratiņkrēslā. Lai arī sākumā viņš ļoti centies nostāties uz savām kājām, pēc kāda laika nācies saprast: „tie rati tagad ir un jādomā, kā tālāk dzīvot”.
Aigars runā, lēnām, mierīgi, varētu teikt, apdomīgi, bet no vienas domas „pārlēkt” uz nākošo gan viņam nav ne mazāko problēmu. Video montāža šim Apeirons Stāstam bija viena no sarežģītākajām, jo runājot par vienu tematu, Aigars pamanās stāstījumā iepīt vēl desmit elementus, kas šķiet ne mazāk svarīgi. Cik esam novērojuši strādājot kopā ar Aigaru, viņš ir ļoti apdomīgs, zināmā mērā pat pedantisks. Ar cieņu attiecas pret apkārtējiem, taču ne brīdi nezaudē humora izjūtu un katrai situācijai Aigaram ir sagatavots savs joku krājums. Vides pieejamības eksperts Aigars ir jau piecpadsmit gadus. Visu šo laiku stāsta varonim ir nācies cīnīties par to, lai kaut kur iekļūtu un lai kaut ko sasniegtu. „Šo gadu laikā man ir bijusi iespēja redzēt attīstību. Progress pieejamības ziņā ir milzīgs. Nevajag visu laiku skatīties uz Rietumiem, der paskatīties arī pretējā virzienā – Krievija, Ukraina, kur arī ir pabūts. Tad tu saproti – mēs šeit Latvijā dzīvojam!”
Pēc traumas, pamostoties slimnīcā, Aigars neticēja, ka ar viņa veselību kaut kas nav kārtībā. Viņu ļoti nomākušas arī ārstu negācijas un stāsti par to, ka viņš vairs neko nevarēs, nevis par to, ko Aigars tagad varēs. „Ja dzīvos, tad uz visu mūžu ratos, tad būs tas, tad būs tas… Man nebija laika žēlot sevi un man bija škrobe par mediķu attieksmi. Gremdējoša tā attieksme bija. Ļoti gremdējoša”, atceras Aigars. „Sākumā jau šķiet, ka būs kā filmās – vajag tikai pukstēt un stenēt un viss notiksies, bet man tā nebija”, viņš turpina.
Jautājām Aigaram par viņa dzīves moto un Aigars atsaucās uz kādu sakāmvārdu: nav tāda darba, ko nevar izdarīt, ir tādi darītāji, kas nevar izdarīt. Kad Aigars pats nevar saņemties kāda darba īstenošanai, šis teikums kalpo kā pātaga sevis izkustināšanai un motivēšanai. „Es mēdzu dusmoties uz „ratiņniekiem”, jo ļoti bieži, kad kaut kas jādara, viņi aizbildinās ar to, ka sāp vēders vai vēl nez kas”, stāsta Aigars. Tātad, lai izvairītos no nevēlamu darbu pildīšanas, cilvēki mēdz aizbildināties ar savu invaliditāti. „Man ir bijuši gadījumi, kad cilvēki vēlas, lai es viņu vietā kaut ko izdaru. Kad saku, ka esmu gatavs palīdzēt, bet cilvēkam pašam ir jāraksta vēstules un jādarbojas, mani vienkārši nolamā. Es to neņemu pie sirds”, apgalvo Aigars.
Bites
„Kā es vienmēr saku, mana lielā mūža mīlestība ir bites”, saka Aigars. Sākumā cilvēki varētu pārprast bites attēlu uz viņa auto un padomāt, ka Aigars ir kādas šobrīd ne tik populāras politiskās partijas biedrs, taču nē, Aigars tiešām ir biškopis. Pat vēl vairāk, viņš ir diplomēts biškopis. Šobrīd gan Aigars pie bitēm tiek tikai ciemos, taču arī to laiku viņš atzīst par vērtīgu. „Saka, ka bites sadzeļ un vēl nez ko. Viņas dzeļ tikai tad, ja kaut ko nepareizi dara. Es apbrīnoju to, kā viņas ļauj cilvēkam iejaukties. Strādāšana pie stropa ir sava veida meditācija”, par savu dzīves aizraušanos stāsta Aigars.
Kustība
Aigars Bolis Tikšanos ar Aigaru bijām sarunājuši Uzvaras parkā. Tieši tur Aigars dodas nūjot un braukt ar velosipēdu. Aigars ir pirmais „ratiņnieks” Latvijā, kas atklājis, ka nūjošana ir arī cilvēkiem ar invaliditāti pieejams sporta veids. Sākumā par nūjām mūsu stāsta varonis izmantojis vecas slēpju nūjas, taču tagad ar draugu atbalstu ticis pie īstām nūjošanai paredzētām sporta nūjām. Šodien Aigars ir atbraucis savos smagajos ratos. „Ar pantērām galīgi nav interesanti, tie rati pārāk labi ripo. Nejūt to pretestību. Ar šiem gan vajag spēku, lai atstumtos, nav tik vienkārši,” stāsta Aigars. Mēs ar kamerām netikām Aigaram līdzi pat skrienot, lai gan viņš brauca īpaši nesteidzoties. „Pastāv tāds uzskats: ratiņieks…iedosim viņam datoru un lai viņš sēž. Bet nē, man ir tieši otrādi”, uzskata mūsu stāsta varonis.
Aigars Bolis
Kad bija izbraucis dažus apļus ar nūjām, Aigars vēra vaļā savas mašīnas bagāžnieku un cēla no tā laukā metāla konstrukciju. Sākumā no tā detaļu kopuma varējām atpazīt tikai velosipēda riepu (tā bija tikai viena) un ķēdi. Pēc nelielas skrūvēšanas un roku smērēšanas, Aigars metāla konstrukciju pievieno savam ratiņkrēslam un tie pārtop par velo-ratiem. „Kādreiz bija tāda krievu multene par to, kas dzīvoja upē. Tur bija par susliku un kāmi. Multenē bija tāda frāze: galvenais ir ieskrējiens; galvenais ir kārtīgs ieskrējiens,” atceras Aigars un sāk braucienu. Velo-rati nav jaunums, ja skatāmies pasaules mērogā, taču Latvijā tie gan līdz šim nebija redzēti darbībā. Šie velo-rati ir pasaulē vienīgie šāda modeļa rati, jo tie ir paštaisīti. Izgatavot šo konstrukciju Aigaram palīdzēja draugi. Izmaksas, protams, bija vairākas reizes mazākas nekā tiem ratiem, ko iespējams iegādāties no ārvalstu ražotājiem. Lai gan Aigars, kā viņš pats stāsta, zināmā mērā ir vienpatis, tomēr mierā nosēdēt viņš nevar. Visu laiku nepieciešama kustība un notikumi visapkārt. Lai gan Aigars stāsta, ka pēc septiņiem gadiem viņš labprāt dzīvotu savā mājā meža vidū un pārtrauktu mūžīgo cīņu par cilvēku tiesībām, mums tomēr šim viņa apgalvojumam negribētos ticēt. Aigars nevar nosēdēt mierā un necīnīties. Padarīt lietas veiksmīgākas, procesus racionālākus un cilvēkus zinošākus, vienkārši ir Aigara dabā.
