13. oktobrī dzimšanas diena ir ievērojamai sabiedriskajai darbiniecei un rakstniecei, Latviešu sieviešu zelta fonda dibinātājai Ivandei Kaijai (īstajā vārdā Antonija Lūkina). Rakstniece bija vājdzirdīga - kā pati savā dienasgrāmatā rakstīja, dzirdi viņa bija zaudējusi par trim ceturtdaļām. Tā pasliktinājusies jaunībā, studiju laikā. Mūža beigās viņai bija laupītas arī kustības spējas
Kas ir Ivande Kaija?
Ivande Kaija bija latviešu rakstniece, filozofe, brīvības cīņu atbalstītāja, romānu “Iedzimtais grēks”, “Jūgā” un “Sfinksa” autore. Tika iesākts arī romāns “Dzintarzeme”. Viņa strādāja arī vairākas avīzēs un publicēja ļoti daudzus rakstus par visdažādākajiem tematiem: par skolām, audzināšanu, mākslu, kultūru, politiku, utt.
Rainis viņu dēvēja par maigo, balto Liliju, bet Aspazija – par māsu. Kārlis Ulmanis izteicās, ka no visām Latvijas sievietēm visvairāk cienot tieši viņu.
Antonija Lūkina (dz.. Meldere-Millere) dzimusi 1876. gada 13. oktobrī Jumpravmuižā, turīgu tirgotāju un namīpašnieku Miķeļa un Matildes Melderu-Milleru ģimenē kā pirmais bērns. Viņai tika nodrošināts labākais, ko vecāki varēja dot,- mīlestība un laba izglītība.
Antonija aizrāvās ar zīmēšanu, mūziku un valodām. Izglītību viņa ieguva Torņakalna elementārskolā un vēlāk Lomonosova sieviešu ģimnāzijā. Sešpadsmit gadu vecumā viņa uzrakstīja pirmo noveli “Trīs jaungada naktis”. Vēlāk viņa uzsāka filozofijas studijas Bernē un Leipcigā.
1901. gadā viņa salaulājas ar acu ārstu Fēliksu Lūkinu. Šajā laulība piedzima trīs bērni – Silvija, Haralds un Ivars. (Jāpiebilst, ka Fēlikss bija Rīgas Latviešu ārstu biedrības dibinātājs, un vairāki šīs ģimenes pēcnācēji turpina Lūkinu ārstu dinastiju līdz mūsdienām.)
Ivandes Kaijas dzirde pasliktinājās jau studiju laikā. 1911. gada 21. janvārī Tonija izmisusi rakstīja Aspazijai: “Redziet, es nesadzirdu neviena vārda. To es negaidīju, ka tik slikti man būs ar dzirdēšanu. ”
Ļoti grūtajā 1919. gada oktobrī, vācu armijas uzbrukuma laikā, Ivande Kaija nodibināja “Latviešu sieviešu zelta fondu”, aicinot sievietes ziedot Latvijas aizstāvības lietai savu nekustamo kapitālu, rotas un sudrablietas.
“Atdodiet valstij savu zeltu un dārgakmeņus, un sudrablietas, kuras kaunīgi slēpjat no atklātības. Atdodiet visu bez atlikuma! Ja Latvija pastāvēs, tad tā jums, kā līdztiesīgiem pilsoņiem, atdos visu atpakaļ ar uzviju savās saulainās dienās; ja tā nepastāvēs – tad tā izputēs, un tad jūs, kā citu tautu verdzenes, varēsat klāt savas galvas ar pelniem un slīgt klusās vaimanās. Un priekš kam tad jums vairs zelts, priekš kam senā godība. Dodat bez apdomas visu savu zeltu, lai Latvija var būt lepna uz savu sieviešu zelta fondu.” – Ivande Kaija rakstīja savā 5. novembra uzsaukumā.
“Acumirklī Latvijas valsts un tautas stāvoklis ir tik kritisks, ka riskēju cerībā – latvju sieviete neatteiksies no šāda niecīga pasaules upura, kur visas Latvijas dzīvā miesa asiņo tūkstoš brūcēm. Ja ar šiem zelta kankariem varēs aizsegt kaut mazu brūci, tad jau mērķis būs godam panākts” – viņa paskaidroja savā dienasgrāmatā.
Cilvēki uz jaunizveidoto Latvijas Sieviešu zelta fondu sāka nest vērtīgas personiskās lietas. Atdāvināja arī ārvalstu valūtu. Savāktie ziedojumi ietilpa 99 kastēs, 6 čemodānos, 3 kurvjos un vienā maisiņā. No šiem ziedojumiem tika izveidots Latvijas Valsts zelta fonds.
Kad 1922. gada 1. novembrī nodibināja Latvijas Banku, tā šīs tautas ziedotās vērtslietas pārņēma. 20. gadsimta divdesmitajos gados tautas saziedotie dārgmetāli kopā ar Finanšu ministrijas pirkto zeltu tika pārkausēti zelta stieņos, ko Latvijas Banka pārsūtīja glabāšanai uz Anglijas Banku. Tā tika radītas Latvijas pirmās zelta rezerves, kas turpmākajos gados noderēja kā viens no līdzekļiem lata kursa noturēšanai noteiktā līmenī.
Rakstniece piedalījās Latviešu sieviešu savienības dibināšanā. Viņa kandidēja arī Satversmes vēlēšanās. Bija liela Raiņa un Aspazijas draudzene – ar pēdējo viņa bieži pavadīja laiku Jūrmalā un palīdzēja izvēlēties vasarnīcu pirkšanai. Taču ne visa Raiņa un Aspazijas darbība viņai bija pieņemama, sevišķi pārāk “kreisie” izgājieni. 1919. gadā Ivande Kaija uzsāka polemiku ar rakstnieku Pāvilu Rozīti, kurš prasīja rakstniekiem valdības subsīdijas drīz pēc Bermonta uzbrukuma Rīgai. Viņa uzskatīja, ka valdībai ir citi, svarīgāki uzdevumi: gādāt par armiju, ieročiem, siltumu un pārtiku. “Man pat kauns par mūsu rakstniekiem, kad tie kā ubagi kliedz pēc dāvanām, vai tagad ir tas laiks?”
Dažreiz, lasot Ivandes Kaijas 1918.-1921. gadā sarakstītos rakstus, liekas, ka nejauši priekšā pagadījusies trešās Atmodas laikā (20. gs. astoņdesmito gadu beigās) publicētie gabali. Ļoti nacionālpatriotiski noskaņotās autores rakstos bieži pieminēts: “Latviju – latviešiem”, “pašnoteikšanās”, utt. Viņa konsekventi iestājās par Latvijas neatkarību no Krievijas, par Latvijas iztīrīšanu gan no melnajiem, gan no sarkanajiem mošķiem (vācu baroniem un komunistiem).
Taču tas nenozīmē, ka viņa atzītu tikai latviešus un nevienu citu. Ivande Kaija brīvi pārvaldīja vācu, franču, un, iespējams, arī citas valodas. Un, būdama no tā sauktajām pilsoniskajām aprindām, viņa varēja gan algot kalponi, gan iztikt bez tās. Kara laikā viņa pati visu mazgāja, saimniekoja, audzināja bērnus (vīrs daudzus gadus uzturējās Šveicē, kur ārstējas no tuberkulozes) un vēl paspēja gan rakstīt, gan piedalīties sabiedriskajā dzīvē. “Par daudz grūti man ir tagad. Es nebaidos, ja liek arī ielas slaucīt sabiedriskajos darbos. Es aizvien esmu bijusi demokrātiska visā savā dzīvē un nevienu darbu neuzskatu par pazemojošu” – tā Ivande Kaija rakstīja 1919. gada 4. janvārī, raugoties uz lielu asins traipu pilsētas ielā – naktī tur bija notikusi kauja, degušas noliktavas.
Visai ironiska bija Ivandes Kaijas attieksme pret streikiem Latvijas neatkarības pirmajos gados: “Streiki iet pār Latviju, streiko dzelzceļnieki, tvaikoņi, burtliči un nezin kas vēl. Tā mēs Jūrmalā esam nogriezti no pasaules: nav ne satiksmes, ne ziņu, nav arī šodien maizes un citas pārtikas, ko pieveda no Rīgas. Visi prasa divkārtējas algas. Protams, otrā dienā arī pārtika būs divas reizes dārgāka. Un tā to skrūvē arvien augstāk kā lielinieku Krievijā” – viņa rakstīja savā dienasgrāmatā 1920. gada 6.jūlijā.
Pati par sevi Ivande Kaija teica: “Manus romānus sabiedrība lasa ar visdzīvāko interesi, aizraušanos. Jaunatne ar jūsmu seko pat manai personai, raksta mīlestības vēstules, kuras uzrunā par “majestāte, lielā domātāja, mīlētāja, dzīves izpratēja” utt., līdzīgi arī kareivji no frontes raksta un apjautājas, izsaka savu atzinību.” Bet kolēgas, rakstnieki un kritiķi izturas pavisam savādi, it kā ignorē: vai nu pavisam klusē, vai – noliedz: “Rakstnieku un mākslinieku saimē mani diskreditē uz beidzamo un ar labiem panākumiem, jo savas nedzirdēšanas dēļ nekur mākslinieku sapulcēs nevaru iet. To iztulko tā, it kā es neturētu tos par sevis cienīgu, it ka es viņus nevienu neatzītu. Sociāldemokrāti mani nīst un baidās, bet ar cienīšanu, liek pēc iespējas mierā. Pilsoniskā sabiedrība mani augsti ciena un visi tuvojas ar apbrīnošanu. Publika mani atzīst vairāk nekā dažu no cildinātākajiem šīlaika rakstniekiem, lasa vairāk un pērk, maksādami katru cenu; tā ka izdevēji mani atalgo trīs reizes labāk kā, piemēram, Raini un Aspaziju. Tas ir fakts.” (Ieraksts dienasgrāmatā 1920.gada 19. jūlijā.)
Par savu nedzirdēšanu Ivande Kaija ieminējās reti. Vēl viens šāds fragments atrodams 1919. gada 18. oktobrī rakstītajās rindās: “Visu dienu esot pilsētā dzirdami šāvieni. Es tos nedzirdu. Rīb lielgabalu šāvieni, lido aeroplāni, met bumbas, tarkšķ ložmetēji. Bet man šodien tāda liela, priecīga diena – sāku strādāt Ārlietu ministrijas informācijas nodaļā, kur man jāpārskata franču dienas prese. Visi, ar kuriem man darīšana, ļoti laipni un ar lielu cienību izturas pret mani. Tā vieta ir manim kā radīta, nav kancelejā jārunā, jo es nedzirdu un taisni tamdēļ baidos, kaunos no ļaudīm savu ausu dēļ.”
Ivande Kaija slikti dzird, tāpēc izvairās publiski uzstāties. Tomēr sabiedriskā dzīve liek viņai sasparoties arvien vairāk. “Noticis neticamais: es šodien runāju pilsētas vēlētāju sapulcē. Kā nu sievietes var palikt nomalē – es gāju. Izrunājamies pilnīgi brīvi, lai gan tikai vienu daļu no tā, kas bij iepriekš padomā. Nu es zinu, ka varu arī runāt, ne vien rakstīt. Kas man arī viss nav jādara!” (Ieraksts dienasgrāmatā 1919. gada 30. decembrī).
Tā ļoti aktīvi pagāja Ivandes Kaijas ražīgākie mūža gadi: raksti, uzstāšanās, konferences, organizāciju dibināšana un daudz kas cits. Daudzas reizes viņa savā dienasgrāmatā rakstīja par slikto veselību, lielajām galvassāpēm – bet turpināja strādāt. Viņas dzīve – tā bija arī jaunās Latvijas republikas veidošana, jo Latvija viņai bija tikpat tuva un mīļa kā pašas bērni. Tāpēc jādzīvo un jāstrādā, kaut gan rakstniece jau sāka just ko nelabu un 1920. gadā īsi pirms Ziemassvētkiem dienasgrāmatā parādījās šādas rindas:
„Katrs mazākais nieciņš mani pušu lauž. Es pēc savas dabas esmu kopjama, lolojama, ka neviens dzīves skarbums man lai nepieskaras, tikai tad mana dvēsele var dzīvot. Bet nu man vienai viss jāvelk. Un es jūtu, ka pamazām, palēnam, eju savam galam pretī. Ja varēšu sagaidīt Fēliksu, uz laiciņu likšos pie miera, ņemšu atvaļinājumu un izolēta dzīvošu, ne kāju laukā nesperšu, kādu mēnesi ieslēgšos, nepielaidīšu neviena cilvēka, nelasīšu avīzes. Es vairs nevaru izturēt, prāti sāk jukt”.
1921. gada marta vidū no Šveices beidzot atbrauca Ivandes vīrs. Drīz pēc tam viņi devās uz Vecāķiem vasarnīcu raudzīties – cik tad tālu līdz vasarai, kad varēs tur kopīgi atpūsties.
Tā paša gada 7. maijā Ivande Kaija brauca uz Valmieru lasīt ļoti apjomīgu priekšlasījumu “Par sabiedriskiem un tikumiskiem dienas jautājumiem” – par cilvēka pienākumiem pret valsti, par darbu kā dzīves pamatu, par cilvēku pašapziņu, politiku, kultūru un daudz ko citu. Šo darbu, kurš, grāmatā iespiests, aizņēma vairākus desmitus lappušu, viņa rakstīja kopš Lieldienām.
Šī priekšlasījuma laikā Ivandi Kaiju ķēra trieka, laupīdama viņai labās puses kustību brīvību, dzirdi un valodu, kas pārvilka krustu viņas turpmākajai darbībai kā literārajā, tā sabiedriskajā dzīvē. Rakstniecei šajā brīdī bija tika nepilni 45 gadi.
1924. gadā, pēc trīs gadu cītīgas ārstēšanās, viņa varēja neveiklā gaitā staigāt, bet dzirdi un runasspēju neatguva. Labā roka palika paralizēta, toties ar kreiso viņa spēja rakstīt diezgan labi un tādējādi varēja sazināties ar apkārtējiem.
Fēlikss Lūkins gādāja par Antoniju, bet daudz laika paņēma arī ārsta darbs un sabiedriskie pienākumi – 1923. gadā viņš nodibināja Tuberkulozes biedrību un pabeidza iekārtot Biķernieku sanatoriju.
1926. gadā Ivandei Kaijai kā sieviešu palīdzības korpusa darbiniecei un “Zelta fonda” dibinātājai tika piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.
1941. gada Ziemassvētku vakarā Ivande Kaija devās uz baznīcu, bet, pārejot ielu, smagi cieta satiksmes nelaimes gadījumā. Nemaņā viņa tika nogādāta 1. slimnīcā, kur 1942. gada 2. janvārī nomira. Rakstniece apglabāta I Meža kapos.
Komentāri
2014-10-13 11:01:40
Anita
2014-11-05 14:48:37
Cik patīkami bija palasīt par Ivandi Kaiju! Paldies, Baiba!
