Stāvēju pieturā "Centrālā stacija" zem dzelzceļa tilta. Dažu minūšu laikā pieturā ieradās divi cilvēki ar mobilitātes elektroskūteriem, kuri ir garāki un smagāki nekā manuālie un elektriskie ratiņkrēsli. Šādi braucamie Rīgas ielās parādās arvien vairāk un arvien biežāk tie redzēti arī sabiedriskajā transportā.
Iekšā abas “personas ar kustību traucējumiem” tika bez problēmām. Sieviete aizbrauca ar trolejbusu, vīrietis ar to pašu autobusu, kuru gaidīju es (biju viņu ievērojusi jau sen, jo dzīvo kaut kur netālu).
Manā pusē visas pieturas ir tādas, ka tur ar ratiem var izbraukt no busa, apgriezties par 90 grādiem un aizbraukt projām. Taču daudzās citās pieturās ietve ir par šauru vai arī pretī durvīm atrodas soliņš. Ja soliņa gadījumā autobuss var pabraukt dažus metrus uz priekšu vai atpakaļ, tad šauro platformu gadījumā izbraukšana var būt bīstama, bet iebraukšana – neiespējama.
Mobilitātes elektroskūteri (saukti arī par motorolleriem vai vienkārši skūteriem) nopērkami brīvā pārdošanā medicīnas vai ortopēdisko preču veikalos, tos var pasūtīt internetā. Cena parasti ir ap 2000-3000 €, un to var atļauties daudzi cilvēki ar kustību traucējumiem un seniori, kuriem grūti staigāt.
Plašāku šo pārvietošanās palīglīdzekļu lietošanu traucē tas, ka padomju laiku daudzdzīvokļu mājās ar tādiem iebraukt neiespējami, ja nu vienīgi pirmajā stāvā. Vēsturisko ēku iedzīvotājiem vēl problemātiskāk. To var atļauties privātmāju iedzīvotāji un varbūt arī tie, kuri dzīvo “jaunajos projektos”.
Komentārā pie kādas sarunas par šo tēmu viens no komentētājiem norādīja, ka Nīderlandē tādi braukājot pa veloceliņiem. Pareizi, jo nevajag traucēt gājējus uz ietvēm, savukārt pārvietoties pa ielas braucamo daļu ir bīstami. Tikai mums pamaz to veloceliņu. Puisis, kurš kopā ar mani iekāpa autobusā, brauca uz Pļavniekiem. Lai šķērsotu centru, viņam būtu jābrauc pa šaurajām Valmieras vai Avotu ielām, kas būtu ļoti bīstami. Taču tur, kur šie veloceliņi ir, tie tiek lietoti.
Dažos lielveikalos esmu redzējusi skūteru lietotājus manevrējam starp plauktu rindām. Bet vismaz pagaidām neesmu viņus manījusi kultūras un citās iestādēs. Neesmu manījusi, izmantojot liftus un pacēlājus. Un iedomājos, ka vides pieejamības akcijās plašāk jāiesaista ne tikai manuālo un elektrisko ratiņkrēslu lietotāji, bet arī tie, kuri iegādājušies mobilitātes elektroskūteri, kuri lieto speciālo trīsriteni vai piekabināmo “piekto riteni” ar elektromotoru.
Beigās pieliku pirms aptuveni 7 gadiem fotografētu bildi pie Nodarbinātības valsts aģentūras, kur aģente apkalpo klientu pagalmā.
