Stāstu par Arvīdu ir grūti iesākt. Ne jau tādēļ, ka viņš ir citāds kā daudzi, bet gan tādēļ, ka 27 gadus vecajam ogrēnietim ir izdevies mūs apburt. Tik ļoti pārņemt savā varā, ka grūti likt vārdus uz papīra, jo šeit nav jārunā par faktiem, bet gan emocijām, kuras bieži nepakļaujas valodas ierobežojumiem.
Arvīds ir jauns, dzīvespriecīgs vīrietis. Viņš ir līdz bezgalībai patiess, līdz neprātam labestīgs un neticami, bet apbrīnojami džentlmenisks. Tās ir trīs lietas, kuras Arvīds izstaro visu sarunas laiku. Trīs emocijas, kuras neatstāj vēl ilgi pēc tikšanās ar viņu. Trīs īpašības, kuras atstāstīt var tikai ar sirdi, nevis vārdiem. Jā, Arvīdam ir garīgās attīstības traucējumi, lai gan apzīmējums šķiet jaunajam vīrietim tik nepiemērots. Tiekoties ar viņu, mums itin nekas netraucē, un šķiet arī viņa dzīve ir bagātīgu krāsu pilna bez jebkādiem traucējumiem. Dzīve nav rožu dārzs, arī Arvīdam tā darījusi pāri. Bet ikvienu notikumu un dzīves pavērsienu jaunais vīrietis spēj pasniegt ar labestībā mirdzošām acīm, jo viņš sevī netur aizvainojumu, viņš spēj to palaist vējā un katru jaunu dienu uzņemt ar pateicību. Tik daudz no viņa mums vajadzētu mācīties!
Saruna ar Arvīdu ir līdz mielēm vienkārša un patiesa. Viņš stāsta par lietām, kas viņam patīk, par notikumiem, kas bijuši svarīgi, par cilvēkiem, kas ir nozīmīgi. Ja paskatāmies uz Arvīdu, dzīve ir vienkārša matemātika, ir jādzīvo tā, lai ikvienu teikumu varam iesākt ar vārdiem: „Man patīk…”
Ģimenes un māsa
Arvīdam ir liela ģimene. Nē, pat vairākas ģimenes. Jaunajam vīrietim ir mamma, trīs māsas un brālis. Viņš ir saticis savu otru ģimeni, cilvēkus, kas viņu pieņēmuši kā pilnvērtīgu cilvēku, dod darbu un kopā ar viņu atzīmē svētkus. Un, protams, jaunā vīrieša ģimene ir arī cilvēki, kas dzīvo viņa mājā Ogrē, cilvēki, ar kuriem kopā viņš ik dienas darbojas Dienas centrā Ogres sociālās aprūpes dienestā. Tomēr sarunas laikā nevar nepamanīt kādu Arvīda dzīvē īpaši nozīmīgu cilvēku, viņa māsu Sigitu. Arī Sigitai ir garīgās attīstības traucējumi un viņi abi dzīvo vienā mājā, viens otram blakus. Bet par visu pēc kārtas.
Kad Arvīds vēl bija mazs, viņa mammai bija problēmas ar alkoholu, tādēļ zēns nonāca sociālās aprūpes centrā „Kalkūni”, viņa bērnības pilsēta ir Daugavpils. Vai par šo laiku Arvīds runā ar aizvainojumu? Nē! Pieminot Daugavpili, Arvīdam priekā iemirdzas acis, viņam ir bijusi īsta bērnība. Jaunais vīrietis ar smaidu atceras to, ka bijis palaidnis un stāsta kā Kalkūnos nav klausījis audzinātāju un negribējis gulēt noteikto pusdienas laiku. Arī negatīvās atmiņas, kas palikušas no bērnības ir tik ļoti zināmas – Arvīdam kopš bērna kājas ir bail no zobārsta.
Par to, ka Arvīdam ir ģimene – mamma, māsa un brālis – viņš gan neesot zinājis. Jau tad, kad Arvīds bija skolnieks un mācījās Alsviķos, viņu uzmeklēja māsa. Vēlāk pie viņa atbrauca arī mamma un brālis. Uzzinot, ka viņam tomēr ir ģimene, Arvīds esot ļoti raudājis. Taču par šodienu Arvīds stāsta ar smaidu. Mamma dzīvo turpat Ogrē, kopā ar savu draugu. Māsa Sigita, tepat blakus. Un nu Arvīdam ir arī vecmāmiņa, pie kuras labprāt mazdēls dodas palīgā uz laukiem.
Arvīdam ir arī otra ģimene. Pats jaunais vīrietis gan viņus sauc par saimniekiem, pie kuriem dodas viesoties uz Ciemupi. Tomēr ir skaidrs, ka arī šie cilvēki ir ārkārtīgi būtiska viņa dzīves sastāvdaļa – otra ģimene. Pie šiem cilvēkiem Arvīds sākumā devās piepalīdzēt dažādos darbos, lai vienlaicīgi arī ko nopelnītu iztikai. Ģimenē ir trīs bērni un viņiem ir arī paliela saimniecība. Arvīds stāsta, ka skābē kāpostus, maisos lasa kartupeļus, nes malku un arī baro gotiņu. Viņam patīk lauku darbi un lauku dzīvnieki. Reiz bijis jāved mājās govs, bet Arvīds saka, ka tā bijusi traka, jo vedusi mājās viņu. Zosīm arī viņš sakot: „Ej prom, zoss!” bet viņa skrienot virsū, Arvīds gan ar smaidu atzīst, ka pats jau tās zosis kaitina. Ar saimniekiem kopā Arvīdam iznāk arī svinēt svētkus. Viņš rāda bildes sociālajā tīklā Draugiem.lv, kurās ir torte, svētku galds, Arvīds uzcirties šlipsē – tās ir viņa dzimšanas dienas svinības.
No cilvēkiem, kas Arvīdam vistuvāk ir ikdienā, viennozīmīgi ir māsa Sigita. Tā, piemēram, māsa Arvīdam māca braukt ar riteni. Viņam gan nesanāk, visu laiku krītot, bet māca vienalga. Arvīds stāsta, ka nedzer un nepīpē (tikai vienu reizi, kad kāda meitene izbojājusi dienu, kā viņš pats saka), bet māsa gan. Viņš jau sakot, ka nevajag, priekš kam. Tā viņš kopā ar māsu un citiem Ogres sociālā dienesta paspārnē esošiem biedriem, reiz devies uz hokeja kluba „Dinamo Rīga” spēli Rīgā. Tur visi esot bļāvuši un dzēruši alu, arī Sigita gribējusi, bet Arvīds māsai teicis: „Beidz, netaisi mums kaunu!”.
Saimnieciskums
Arvīds šķiet ārkārtīgi strādīgs un arī saimniecisks. Viņš daudz stāsta par darbu, par to kā viņam patīk palīdzēt cilvēkiem. Agrāk viņš strādājis Dienas centrā, palīdzējis virtuvē, kad nepieciešams vis kaut ko atnest. Tad gan Arvīdam bija iespēja doties uz sanatoriju, kuru viņš izmantoja un tagad vairs nestrādā. Pats saka, ka gribētu, bet nezina kur. Jautāts par to, ko viņš vēlētos darīt, jaunais vīrietis atbild, ka gribētu būt pavārs. Ciemupes ģimene Arvīdam Alsviķu izlaidumā uzdāvinājusi katlu un pannu.
Arvīds stāsta, ka pogu māk iešūt pats, bet, ja saplīst bikses vai krekls, tad gan lūdz palīdzību māsai. Tipisks vīrietis. Viņš savukārt Sigitai tikmēr uzvāra kafiju, bet, kamēr māsa ir skolā, Arvīds rūpējas par viņas istabas augiem – aplaista puķes.
Pēc dienas, ko pavadījām kopā ar Arvīdu, atmiņās spilgti iespiedās kāds notikums. Kad visi kopā pavadījām laiku Dienas centrā, Arvīdam ar milzīgu termosu bija jādodas uz virtuvi, lai atnestu ūdeni. Laipnās virtuves darbinieces viņu tur sagaidīja, ielēja ūdeni, bet, kad cēla smago trauku, Arvīds ārkārtīgi veikli piesteidzās un kā īsts džentelmenis atbrīvoja sievietes rokas no termosa roktura un aizrādīja, lai sieviete to neceļot. Varbūt vienkārši, varbūt pašsaprotami. Bet esot blakus Arvīdam, tieši šajā mirklī jaunais vīrietis mūs pārsteidza ar savu vērīgumu un džentelmeniskumu.
„Man patikA…”
Arvīds ir tik pozitīvs „ļautiņš”, ka, šķiet, viņam patīk viss, ko vien varam iedomāties. Un tā arī Arvīds par visu stāsta. Viņš sāk: „Man patikA…” un turpina stāstu par visdažādākajām tēmām. Tādēļ tieši zem virsraksta „Man patikA…” varam parādīt tās daudzās krāsas, kurās Arvīds saskata pasauli.
Arvīdam patīk sports – „Dinamo Rīga”, futbols, „TTT Rīga” meitenes. Viņam patīk krievu filmas, bet mīļākā radio stacija ir radio „Skonto”. Vasarā Arvīds labprāt dodas uz jūru peldēties un sauļoties. Kopā ar draugiem viņš apmeklē dažādus koncertus Ogres estrādē. Ziemā patīk vizināties ar ragaviņām, tīkamāka gan jaunajam vīrietim šķiet slēpošana. Viņam bija slēpes, bet jau vecas, tādēļ nācās tās izmest. Jaunajam vīrietim patīk arī vienkāršas pastaigas pa Ogri. Arvīdam patīk ziema, arī vasara, bet visvairāk tomēr rudens, kad krīt lapas un ir viņa dzimšanas diena. Tie viņam ir nozīmīgi svētki, jo tad Arvīds var uzvilkt savu uzvalku, ko iegādājās uz skolas izlaidumu.
Arvīds pats saka, ka viņam ļoti patīk būt kopā ar cilvēkiem, un par to liecina arī mūsu saruna. Jaunais vīrietis ir ļoti sabiedrisks. Kā viņš pats stāsta, ir bijis gan kāzās, gan bērēs, jo viņa mājā daudz mirstot cilvēki. Arī izlaidumos Arvīds ir bijis, vismaz viena apmeklējums ieplānots arī šovasar. Sanatorijā viņš iepazinies ar kādu meiteni. Vasarā Arvīds plāno doties pie viņas uz laukiem Balvos.
Dienas centrā Arvīdam patīk tikties un aprunāties ar cilvēkiem, turklāt te viņu aizrauj arī visdažādākās citas nodarbes. Var spēlēt novusu un duraku, mācīties matemātiku un nodarboties ar mākslu. Dienā, kad ciemojamies, Arvīdam ir mūzikas nodarbība. Un viņš vienmēr ieiet Draugiem.lv, lai apsveiktu jubilārus vārda un dzimšanas dienās. Šodien Sintijai ir dzimšanas diena, un Arvīds viņai nosūta puķi, buču un sveicienu.
