„Mīļais cilvēk, Tu ar galvu draudzējies?!”, nodomāja Māris, kad viņam 1999.gadā piedāvāja kļūt par Liepājas Neredzīgo biedrības vadītāju. „Es esmu strādājis cukurfabrikā, esmu bijis bārmenis, bet organizācijas vadītājs...”, šobrīd, jau būdams ilggadējs Liepājas Neredzīgo biedrības līderis, savos iespaidos dalās Māris Ceirulis.
Maris Ceirulis Līdz 25 gadu vecumam Māris izklaidējās kopā ar saviem draugiem un meklēja dažādus veidus, kā ikdienu padarīt izaicinošāku. Viss mainījās, pēc kāda Mārim liktenīga brauciena ar mašīnu, kā rezultātā Māris daļēji zaudēja spēju redzēt. Nē, nav tā, ka šobrīd, Liepājas Neredzīgo biedrības vadītājs nepavada laiku ar draugiem, tikai tagad viņam nav nepieciešams, kā viņš pats saka, ieliet sevī kādu ārēju stimulatoru, lai justos brīvi.
Pēc traumas, Māris nopietni pārdomāja to, kas viņš ir un kas viņš vēlētos būt. Izdarīt izvēli palīdzēja „kāds vīrs, kas, tēlaini izsakoties, klauvēja pie durvīm”. Māris pievērsās Dievam.
„Man nav vajadzīga greznība, tikai savstarpējas attiecības ar Dievu”
Lai arī baznīca, Bībeles lasījumi un lūgšanas ir Māra ikdienas darāmo darbu sarakstā, tomēr izpratne par kristietību Mārim ir atšķirīga no tās, varētu teikt, „klasiskās” izpausmes. „Man nevajag ikonas, greznību. Es to visu metu nost. Man vajadzīgas savstarpējas attiecības ar Dievu,” stāsta Māris.
Ticība palīdzējusi Mārim nostāties uz, viņaprāt, pareizā ceļa. „Cilvēki apgalvo, ka viss, kas notiek, notiek uz labu. Vēstule Romiešiem saka: kas Dievu mīl, tam viss nāk par labu! Tur ir niansīte!” Šī pārliecība ļauj Mārim paļauties, ka tiešām viss, kas notiek, nāk viņam par labu. Bībeles lasījumi ir viena no Māra iecienītākajām nodarbēm. Arī Ceiruļu ģimenes atvases pievērsušās Bībeles lasīšanai un, kā saka Māris, tā ir liela daļa no garīgo vērtību apgūšanas.
Quattro
Mārim ir četras meitas. Visas kopā Māris dēvē par quattro, taču par katru atsevišķi Mārim ir atšķirīgs stāsts un raksturojums. Vecākai meitai ir sešpadsmit gadu, savukārt jaunākai – divi. Par garlaicību Māris nevarot sūdzēties, jo ikviena no meitām ir ar savām, spēcīgām rakstura iezīmēm.
Vecākā meita, kā Māris stāsta, ir personiskais asistents ar divpadsmit gadu pieredzi. Tik pieredzējušu personisko asistentu cilvēkiem ar redzes traucējumiem, Latvijā varētu nebūt īpaši daudz. 14 gadus vecā meita, savukārt, esot vairāk mākslinieciska, patstāvīgāka.
Lai arī Māra sieva apguvusi sociālā pedagoga profesiju, līdzšinējā pieredze tomēr rāda, ka teorētiskās zināšanas ne vienmēr iespējams īstenot praksē. Bērnu audzināšanā abi vecāki veikuši zināmu pienākumu sadali. Viens no Māra pienākumiem ir „garīgo pamatu” nodrošināšana.
Quattro Māris arī uzskata par vienu no saviem hobijiem. Paralēli bērnu audzināšanai Māra hobiji ir arī Bībeles lasīšana, atpūta dabā un šahs. Šahs Mārim šķiet interesants, jo tajā nepieciešams domāt stratēģiski, gluži kā dzīvē. „Šahā ir jāplāno vairāki gājieni uz priekšu. Gan savējie, gan arī jāparedz pretinieka gājieni. Kad sanāk kļūdīties, tad atliek tikai cerēt, ka pretinieks kļūdu neieraudzīs. Vai dzīvē nav tāpat?”, negaidot atbildi jautā Māris. Laika šaham gan nesanākot tik daudz, cik varētu vēlēties, taču darbā, malkojot kafiju, ik pa laikam sanāk mēroties spēkiem ar saviem kolēģiem.
Liepāja
„Liepājnieks caur’ un cauri!”, par sevi stāsta Māris. Galvenā bagātība, ko daudzi liepājnieki neprot novērtēt, kā uzskata Māris, ir jūra. Peldēšanas sezonu Ceiruļu ģimene sāk agri, bet to noslēdz rudenī. Mārim tā ir lieliska atpūta pēc padarītā darba un šo laiku viņam ir iespēja pavadīt kopā ar ģimeni.
Viens no iemesliem, kādēļ Mārim patīk Liepāja, ir tas, ka šeit viņš skaidri var redzēt sava darba augļus. Nav noslēpums, ka Liepāja ir Latvijā „draudzīgākā” pilsēta cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Par to galvenokārt jāpateicas Liepājas Neredzīgo biedrībai un Liepājas domei. „Reiz kādas nevalstiskās organizācijas vadītāja teica, ka viņa savā pašvaldībā varot durvis ar kāju vērt vaļā. Man tas nešķiet pieņemami! Es pie Liepājas domes pārstāvjiem varu iet kā pie sadarbības partneriem, ar cieņu”, stāsta Māris. Un tiešām, Liepājas domes un Neredzīgo biedrības sadarbība ir bijusi veiksmīga vairāku gadu garumā un no plānošanas, budžetu saskaņošanas un labāko risinājumu meklēšanas, šī sadarbība ir novedusi pie taustāma rezultāta.
Māris ir bijis vairākās pasaules valstīs un ceļošana viņam ir ļāvusi vēl vairāk ieraudzīt, cik vērtīga patiesībā ir jūra, sevišķi ar tādām smilšainām pludmalēm, kā Latvijā. „Mēs plānojam izveidot cilvēkiem ar invaliditāti pilnībā pielāgotu pludmali. Nevis tādu, kas ir daļēji pielāgota, kā tas nereti mēdz notikt, bet gan tādu 100% pieejamu visiem cilvēkiem. Šajā pludmalē tiktu domāts par cilvēkiem gan ar redzes, gan arī ar kustību traucējumiem. Tas būtu kas unikāls ne tikai Latvijā, bet arī visā Baltijā!”, nākotnes plānos dalās Liepājas Neredzīgo biedrības vadītājs.
„Tu taču nonīktu tajā burkānu vagā!”
Šobrīd Māris ir viens no vadošajiem ekspertiem universālā dizaina jomā. Ja ir kādas neskaidrības, Māris neatsaka konsultācijas ne celtniekiem, ne arī pieredzējušiem arhitektiem par to, kā padarīt apkārtējo vidi pieejamu visiem cilvēkiem. Pats Māris universālo dizainu apraksta šādi: „Ietvju apmale, kura savienojuma vietā ar braucamo daļu nav augstāka par centimetru, būs viegli pārvarama vecākiem ar bērnu ratiņiem un mazajiem riteņbraucējiem. Stabs, kurš nokrāsots tā, lai atšķirtos no apkārtējās vides, būs vieglāk uztverams ikvienam gājējam. Tās ir ikdienišķas lietas, par kurām piedomājot un tās veidojot, iespējams uzlabot simtiem un tūkstošiem cilvēku ikdienu.” To, ka Māris ir uzlabojis daudzu cilvēku ikdienu, pierāda arī fakts, ka 2006.gadā viņš ir ieguvis Latvijas lepnuma balvu.
Uz salīdzinoši vienkāršu jautājumu, uz kuru varētu sniegt atbildi ar „jā” vai „nē”, Māris atbild ar stāstu (stāsts vai joks Mārim ir par katru situāciju un jautājumu, ko pārrunājām). Jautājums: vai Tev patīk tas, ko Tu dari? Atbilde: „2007.gadā braucām uz apsekojumiem. Tad vēl kolēģe Dina bija dzīva… Tur bija kaut kāda burkānu audzēšana, stādīšana un es jokojot teicu, ka varbūt man arī vajadzētu lauksaimniecībai pievērsties. Kolēģe man uzreiz atbildēja: „Tu taču nonīktu tajā burkānu vagā!” Tad te arī ir atbilde – es nonīktu. Šobrīd esmu atradis savu aicinājumu.”
