Sarunas ir patīkamākas un tajās var vairāk iedziļināties, ja apkārt nav tūkstošiem cilvēku. Šo stāstu sākām veidot vietā, kurā ir nepārtraukta rosība un tik tiešām – tūkstošiem cilvēku. Gints ik rītu pirms sešiem ierodas Rīgas Centrāltirgū savā kioskā, lai gatavotu bēru vainagus un strausus. Jau ap pulksten desmitiem cilvēki tos vēlas saņemt svaigus un gatavotus tieši viņiem. Šobrīd gan Gints pats netiekas ar saviem klientiem. Kādēļ? Par to šajā stāstā.
Bezgala atsaucīgs, sirsnīgs un dzīvespriecīgs ir šī stāsta varonis Gints Jonasts. Viņš īrē kiosku Rīgas Centrāltirgū, tur arī tiekamies. Gintu zina teju visi apkārt esošie tirgus darbinieki. Bēru vainagus un strausus Gints veido jau 17 gadus, būtu savādi, ja šo gadu laikā viņš nebūtu sapazinies ar kolēģiem (vai konkurentiem, neesmu īsti pārliecināts, kādas ir attiecības starp Centrāltirgus darbiniekiem) un izveidojis savu klientu loku. „Tā ir floristika dažādiem dzīves gadījumiem”, par savu darbu stāsta Gints. „Šo visu gadu laikā jau neviens mironis pie manis nav atnācis. Pie manis nāk dzīvie cilvēki un tie ir mani klienti”, viņš turpina.
Mērķī
Kad sagatavoti visi pasūtījumi, Gints kiosku atstāj pārdevējas uzraudzībā, pats sēžas mašīnā un dodas mājās, lai paņemtu visu nepieciešamo ekipējumu un dotos uz treniņu. Gints ir sportists, viņš nodarbojas ar lokšaušanu. „Kāpēc lokšaušana? Jo tas ir sporta veids, kurā es varu piedalīties kopā ar veselajiem. Nav teikts, kā jāšauj ar loku – sēdus, guļus vai stāvus”, paskaidro Gints. Lai arī Gints staigā, ar loku tomēr viņš šauj, sēžot ratiņkrēslā, jo stāvus viņam lielu daļu uzmanības aizņem līdzsvara noturēšana, tas, savukārt, pamatīgi traucētu laba rezultāta sasniegšanai sportā.
„Grūtākais ir sakārtot galvu. Izšaut bultu jau nav pārāk grūti, bet ir jāmāk atslēgties, koncentrēties. Ja pirms šāviena prātā iešaujas nepareiza doma, kāds muskulis nostrādā savādāk, nekā vajag un 90 metru distancē tas jau būs garām vairogam”, stāsta Gints. Ja šautu mēs, tad, visticamāk, aizšautu gar vairogu no jebkādas distances. Gints šāva no 70 metriem un mums jau bija sarežģīti saskatīt mērķi, kur nu vēl pa to trāpīt. Kad ar loku kādā filmā šauj Robins Huds, tas izskatās daudz vienkāršāk, nekā, ja šauj Gints vai kāds cits profesionāls lokšāvējs.
Kad ierodamies treniņu vietā, seko ilgstoša sagatavošanās. Gints uzliek aizsargu uz zoda, uzvelk vesti, kaut ko iesien starp roku pirkstiem. Tas viss, šķiet, vajadzīgs drošībai. „Es satraumēju zodu, tāpēc man tagad jāliek metāla plāksnīte, lai pavisam nesabeigtu žokli”, paskaidro Gints. Kad viņš ir saģērbies, sasējis visu, kas jāsasien, Gints sēžas ratiņkrēslā un pieregulē binokli. „Binokli vajag, savādāk jau tās bultas nevar redzēt”, atkal mūs izglīto stāsta varonis. Bet arī ar to vēl nesākas šaušana. Tagad esot jāpieregulē tēmeklis, jo katru reizi esot cits vējš, tāpēc pirms katras šaušanas nākas nedaudz pārregulēt loku. Arī šīs visas aizkulises nebijām manījuši filmās par Robinu Hudu vai loku šaušanas sacensībās. Vairāki kontrolšāvieni un ir! „Tagad ir tieši pa vidu”, nosaka Gints.
Ārsts
Lai arī Gints iet bez jebkādu palīglīdzekļu palīdzības, tomēr viņš visai stipri pieklibo. Jautājām, kāda tieši ir viņa invaliditāte, uz ko Gints bez dusmām, naida vai nožēlas atbildēja; „Aptuveni gada vecumā man taisīja operāciju un ārsts aizķēra nervu. Sākumā staigāju ar staiguli, tad ar kruķiem un tagad jau varu arī bez kruķiem.” Jautājām par to, vai kas tāds, ko Gints nespēj izdarīt. Nē, tādu lietu neesot. „Ar riteni es braucu, mājā esmu remontu taisījis, laminātu licis. Ja kaut ko nevaru stāvus, tad noteikti varu rāpus”, stāsta Gints.
Skolas laikā arī neesot gājis viegli, jo pēc Ginta teiktā šķiet, ka bērni tiešām mēdz būt ļoti nežēlīgi. „Kad gāju profesionālajā skolā Raiskumā, pat tur, lai gan visi bija ar invaliditāti, tāpat viens otru mēdza apvainot: „Tu ej ar kruķiem, es bez kruķiem, tāpēc es esmu veselāks””, atceras Gints. Vidusskolā arī esot bijuši, kā Gints saka, stulbeņi, kas apsmējuši Gintu viņa invaliditātes dēļ. „Bija visādi, bet tad mēs viņus pēc stundām sagaidījām, „parunājām”. Galvenais, lai ir draugi”, stāsta Gints. „Ja tu sevi nostādīsi tā, ka ļauj sev darīt pāri, tad ir grūti, bet, ja tā kā es – braukāju ar mopēdiem, draudzējos, tad nav tik traki”, viņš turpina. Neskatoties uz to, ka dzīvē ne vienmēr viss noticis tā, kā gribētos, Gints jau ir radījis atvasi. Arī mums bija tas gods iepazīties ar Ginta meitu. Viņa gan nebija tik runīga kā tēvs, bet, iespējams, ja tiksimies nākotnē, meitene saņems drosmi un atklās mums kādu interesantu faktu par tēti.
Gan par savu invaliditāti, gan par skolas laikiem, gan arī par valsts atbalstu sportam Gints runā ar smaidu sejā. Viņš nav neapmierināts, viņš lietas ir pieņēmis tādas, kādas tās ir. Izteiksmi, runājot par nesakārtotām lietām, kas skar viņu, varētu raksturot: „pavisam labi nav, bet varētu būt arī sliktāk”. Tieši attieksmes dēļ Gints ir daudz sasniedzis savā dzīvē un tieši attieksmes dēļ šobrīd es rakstu (vai Tu lasi) stāstu par lielo vezumu gāzēju.
