3.decembrī, Starptautiskajā dienā cilvēkiem ar invaliditāti, Latvijas Republikas Saeimā notika kārtējā Saeimas deputātu un cilvēku ar invaliditāti pārstāvošo nevalstisko organizāciju (NVO) tikšanās. Protams, ka arī es palūdzu vārdu.
Šoreiz es pārstāvu Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociāciju „Sadzirdi.lv”. Tā kā mūsu biedrība ir jauna un te ir pirmo reizi, tad ļoti īsi par to, ar ko mēs atšķiramies no Nedzirdīgo savienības. Atšķirība ir būtiska.
Astoņdesmito gadu sākumā pie ASV nedzirdīgo elites piederošie mākslinieki un akadēmiskais personāls izdomāja, ka viņi ir īpaša zīmju valodā runājošo cilvēku sabiedrība jeb kultūras minoritāte, un mēģinājumi viņus ārstēt, ieliekot kohleāros implantus, ir genocīds pret nedzirdīgo sabiedrību. Amerikāņu zīmju valodā kohleārais implants tiek rādīts līdzīgi vampīŗa zīmei – divi pirksti ieduras kaklā vai deniņos.
Šis uzskats tika ļoti plaši izplatīts pasaulē un arī Latvijā. Šo nedzirdīgo attieksmi pret ārstēšanu ļoti pamatīgi un ilgstoši dabūjuši just Bērnu dzirdes centra darbinieki un tas ir atsevišķs. temats, kuru sīkāk neiztirzāšu. Par to lai dakteri paši pastāsta.
Bet mēs sevi par īpašu kopienu neuzskatām, nerunājam zīmju valodā un gribam dzirdēt. Mums ir zināms, ka ārzemēs vājdzirdīgo biedrības ir populāras. Pasaules lielākajā – Norvēģijas vājdzirdīgo asociācijā ir vairāk nekā 56 000 biedru un kaimiņos Igaunijā – vairāk nekā 1000.
Lai dabūtu darbu, parasti vispirms ir kaut kas ir jāiemācās. Zīmju valodā nerunājošajiem jauniešiem teksta pierakstītāja pakalpojuma nav. Vēl trakāk, neviens īsti nezina, kas tas par zvēru ir. Taču pierakstītāju pakalpojumi jau sen tiek izmantoti starptautiskos pasākumos, kur piedalās vājdzirdīgie. Arī šajā zālē noteikti vajadzēja būt šādam ekrānam, jo mēs te šodien esam vairāki un labprāt lasītu subtitrus. Cerams, ka vismaz nākamgad tāds ekrāns šeit būs.
Internetā dažādu informāciju par mums vajadzīgām tehnoloģijām un citiem pasākumiem var sameklēt. Piemēram, Anglijā, valsts iestāžu mājaslapā ir informācija par akustisko dizainu skolās. Bet ko jūs zināt par akustisko dizainu?
Norvēģijā teksta pierakstītājus sagatavo universitātē paralēli tulkiem.
ASV Vašingtonas universitātē izstrādāts vesels komunikācijas pakalpojumu kopums, lai ievērotu, kādas vajadzības ir studentiem ar dažādiem dzirdes defektiem.
Ir jāstrādā arī ar skolēniem ar viegliem dzirdes defektiem, bet parasti ieteikumi tiek orientēti uz tiem, kam defekti ir smagi.
Bērnu dzirdes centra uzskaitē ir vairāk nekā 1200 bērnu ar paliekošiem dzirdes traucējumiem, un tas nozīmē, ka katru gadu aptuveni 70 bērni kļūst pilngadīgi. Vai viņi tālāk nemācās? Septembra žurnālā „Veselība” LU rektors Mārcis Auziņš komentārā saka, ka „Šobrīd universitātē vājdzirdīgu studentu nav!”.
Tā nu mums ir lielas problēmas ar mācīšanos un protams, ar darbu arī. Īpašas problēmas ir tad, ja jākontaktējas ar cilvēkiem. Piemēram, lielveikalā vājdzirdīgai kasierei bija problēmas pa telefonu izsaukt palīgu. Saņemam informāciju, ka arī izglītību ieguvuši cilvēki, kuri zaudē dzirdi, no darba tiek atlaisti un citu vairs nevar sameklēt. Vai arī spiesti strādāt zemas kvalifikācijas darbos.
Piebildīšu, ka daudziem vājdzirdīgajiem ir problēmas ar svešvalodu apgūšanu, kas arī mūsdienās ir ļoti nopietns šķērslis darba atrašanai.
Te mums rodas jautājums, par cik procentiem darbaspējas ir zaudējis cilvēks, kurš nevar strādāt darbus, kuros nepieciešams kontaktēties ar cilvēkiem. Jo fizisko darbu apjoms sarūk, bet citu – palielinās. Taču te mēs sastopamies ar citu problēmu, ka cilvēki ar smagiem dzirdes traucējumiem 4. vai 5.pakāpē netiek atzīti par invalīdiem, jo viņi, lūk, labi runājot un viņiem esot iedots dzirdes aparāts. Tā viņiem VDEĀVK un LORi sakot. Rezultātā, izņemot šo dzirdes aparātu, kas diemžēl cilvēka runu neļauj sadzirdēt tik labi, cik ir nepieciešams darbā vai mācībās, viņiem nekāda cita atbalsta nav.
Cilvēku ar kohleārajiem implantiem mums ir arvien vairāk, diemžēl Bērnu dzirdes centram nav tāda turpinājuma kā Pieaugušo Dzirdes centrs, kas arī ir ļoti vajadzīgs. Implantu lietotāju aprūpē ir jāievēro pēctecība.
Pašlaik valsts ir sākusi apmaksāt kohleāros implantus pieaugušajiem, taču ir vēl vairāki citi dzirdes implantu veidi, kuri arī pieaugušajiem ir nepieciešami, piemēram vidusauss implants cilvēkiem, kuru auss eja aizaugusi vai tamlīdzīgi. Par medicīniskajam lietām sīkāk neizteikšos, taču mani informēja, ka tādi cilvēki darbaspējīgā vecumā ir, un viņi grib ārstēties un strādāt! Bet BAHA un tamlīdzīgus implantus valsts cilvēkiem pagaidām neapmaksā.
3. marts ir Starptautiskā Dzirdes diena. Diemžēl Veselības ministrijas mājaslapā pie tematiskajām dienām tā joprojām nav ierakstīta, tāpat arī maijs, kas ir Labākas dzirdes mēnesis.
Tomēr ceru, ka šajās dienās un mēnešos nākamgad cilvēki tiks informēti gan par ārstēšanās, gan rehabilitācijas, gan darba iespējām, izveidojot pieejamu vidi arī cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem, kuri ļoti vēlas dzirdēt. Ka cilvēki zinās, ka ir divpusējās saziņas ierīces, kā izmatot planšetes, ka sāks prasīt dzirdes cilpu ievilkšanu sabiedriskajās iestādēs, FM iekārtu lietošanu, un tamlīdzīgi.
Joprojām uzskatu, ka palīdzība tām nevalstiskajām organizācijām, kas pārstāv sabiedrības mazaizsargātās grupas, joprojām ir par mazu. It īpaši tādai jaunai, kāda ir mums, un kurā ir cilvēki bez pieredzes un zināšanām par to, kas vispār ir jādara, lai lietas sakārtotu.
Igauņiem vājdzirdīgo biedrību 1993.gadā palīdzēja nodibināt Somija, diemžēl mums savas Somijas nebija. Tāpēc mēs no kaimiņiem par kādiem 20 gadiem atpaliekam, un par vairākiem palīglīdzekļiem, kas nepieciešami mācībās vai darbā, te tikpat kā neko nezina.
2014-12-04 17:49:50
